Par mācīšanu un mācīšanos pandēmijas laikā
Daudz kas ir mainījies kopša mana iepriekšēja bloga ieraksta – gan Latvijā un pasaulē kopumā, gan arī tieši akadēmiskajā un pētnieciskajā vidē. Vienā vai otrā formā COVID-19 pandēmija ir ietekmējusi un turpinās ietekmēt dzīvi katram no mums.
Latvijā šīs ietekmes redzamos un ikdienā spilgti izjūtamos veidus, protams, raksturo aicinājumi ievērot sociālo (vai, pareizāk sakot, fizisko) distancēšanos, ļoti pamatotās bažas par veselības aprūpes sistēmas celtspēju, mēģinājumi identificēt un/vai radīt jebkādu aizsargslāni pret vīrusu un līdzīgi procesi. Taču ir arī pagaidām mazāk saskatāmi procesi, kuru sekas un ietekmi droši vien varēsim izvērtēt tikai vēlāk.
Līdzīgi ir arī akadēmiskajā vidē: varam identificēt pandēmijas izraisītās uzreiz saskatāmās pārmaiņas tajā, kā, piemēram, mācām un mācāmies, taču fonā jau notiek mazāk acīmredzami procesi, kas, visticamāk, ilgtermiņā atstās paliekošu iespaidu uz mācībspēku un pētnieku darba apstākļiem un to, kā viņu veiktais tiek vai netiek novērtēts.
Visspilgtāk redzamais process šobrīd, protams, ir pāreja uz attālināto mācīšanu un mācīšanos. Pasniedzēji visā pasaulē marta vidū vai pat nedaudz ātrāk uzzināja par lielākajai daļai līdz tam nezināmu videokonferenču platformu Zoom, ko ļoti ātri nācās apgūt, lai sāktu pasniegt nodarbības attālināti. (Tā, piemēram, Rīgas Stradiņa universitāte kā pirmā Latvijā 11. martā izsludināja pāreju uz mācībām attālināti, un jau tās pašas dienas vakarā mani sociālās antropoloģijas programmas kolēģi vadīja nodarbības platformā Zoom.) Pāris dienu vai pat stundu laikā pasniedzējiem daudzās pasaules valstīs nācās piemēroties jaunajiem apstākļiem, apgūt jaunu platformu, turpināt pasniegšanu un, kas ir svarīgi, darīt to pēc iespējas labāk ļoti sarežģītos apstākļos. Ātri vien internetu piepludināja padomi par to, kā būt labākam, produktīvākam un visādi citādi iznesīgākam pasniedzējam virtuālajā vidē, daudz neuzdodot jautājumus par to, ko šī steigā notiekošā pāreja īsti nozīmē un kas ir tie cilvēki, kas to nodrošina ar savu principā neredzamo darbu (invisible labor, Star & Strauss 1999) vai, pareizāk sakot, par neredzamu padarīto darbu.
Taču paralēli palēnām ieskanējās arī citas balsis, kas aicināja nepārcensties ar ideālu satura un formas nodrošināšanu. Tās mudina paturēt prātā izaicinājumus, ar ko saskaras gan pasniedzēji, gan studenti, īpaši tie, kuriem paralēli jarūpējas arī par bērniem vai citiem ģimenes locekļiem, jāuztraucas par saviem ienākumiem (pareizāk sakot, to zaudēšanu) un emocionālo slodzi, ko šis laiks prasa. Un, galu galā, ir arī svarīgi atcerēties, ka kvalitatīva attālināta kursa sagatavošana un pasniegšana prasa laiku, enerģiju un arī līdzekļus – to, kā nevienam šobrīd īsti nav. Tajā brīdī, kad pasniedzējam tiek prasīts pāris dienu laikā pāriet uz attālināto mācīšanu, viss šis ieguldījums principā tiek izdzēsts un padarīts pašsaprotams. Tas ir, attālinātā mācīšana vairs netiek tverta kā process, kam ir noteiktā veidā jāgatavojas (piemēram, izdomājot nodarbību saturu, cītīgi ierakstot lekcijas un tās rediģējot, domājot tieši virtuālajai videi piemērotus uzdevumus un pārbaudes darbu veidus utt.) un kurā ieguldītais darbs tiek vienā vai otrā veidā novērtēts, bet prasme, kas vienā mirklī un bez īpašiem jautājumiem tiek sagaidīta no katra.
Un te nu atgriežamies pie daudzu pasniedzēju nu jau aktīvi izmantotās platformas Zoom. Protams, tā iespējo attālinātās tikšanās, attālināto mācīšanos un, ja dators ir gana spēcīgs, arī pat nelielu izklaidi, ļaujot izvēlēties savu fona attēlu vai filtru. Tajā pašā laikā arvien vairāk izskan bažas par Zoom drošības riskiem, un dažādās Facebook grupās jau lasāmi stāsti par to, kā Zoom nodarbību vidū ielaužas sveši dalībnieki un ar izaicinošām un apvainojošām darbībām traucē nodarbību norisi. Vēl citā līmenī domājot, svarīgi arī apzināties, ka Zoom vērtība pēdējo nedēļu laikā ir strauji pieaugusi, un lielā mērā tas noticis arī pateicotiem tam, ka publiskas institūcijas, tai skaitā arī universitātes, skolas un citas mācību iestādes, ir masveidā pārgājušas uz attālināto pasniegšanu un mācīšanos. Situācijā, kad universitātes kontekstā kā pašsaprotama šķiet pilnīga paļaušānās uz privāti izstrādātu tehnoloģiju, kuras galvenais mērķis lielās līnijās ir vairot akcionāru labklājību, nudien rodas jautājums par to, kādas tad īsti veidojas attiecības starp publiskajām un privātajām institūcijām. Pareizāk sakot, jautājums ir par to, kādām attiecībām mēs ļaujam veidoties.
Te nu, nedaudz atejot tieši no akadēmiskā konteksta, nelielu ieskatu šajā jautājumā varam gūt, domājot par to, kā pāreja uz attālināto mācīšanos ir notikusi un notiek Latvijas skolās. Domāju, ka katram, kam ir skolas vecuma bērni, ir sava pieredze par šo procesu, taču daudzus stāstus vieno divas tēmas: ieguldītais darbs un pieeja nepieciešamajām tehnoloģijām. Tas ir, pirmkārt, skolotājiem, vecākiem un bērniem ir strauji palielinājies darba apjoms un laika un enerģijas ieguldījums, lai nodrošinātu mācību procesu un vielas apguvi. Izglītības ministre un valdības vadītājs var pavēlēt nodrošināt pāreju uz attālināto mācīšanos, taču viņi beigu beigās nav tie, kam šis process ir, kā bieži ziņās izskan, “jānodrošina” – darbs (un te atkal jāatgriežas pie neredzamā darba jēdziena) gulstas uz skolotāju, vecāku un bērnu pleciem. Otrkārt, lai kādi tehnoloģiskie risinājumi tiek meklēti, piemeklēti un atrasti, tie paļaujas uz to, ka katram bērnam būs (nodrošināta) pieeja datoram un internetam. Kā rāda ik pa brīdim feisbukā klīstošie skolotāju ieraksti, kuros viņi meklē vecus datorus, lai uz laiku iedotu saviem skolēniem, šī nodrošināšana nav tik vienkārša, nerunājot nemaz par atšķirīgajiem resursiem, kas pieejami, piemēram, Rīgas un Latvijas pierobežas iedzīvotājiem. Treškārt, līdzīgi kā Zoom augstskolās, platformas un tehnoloģijas, uz ko skolas paļaujas, ir privātu kompāniju radītas un uzturētas.
Mans komentārs nav virzīts uz to, ka Latvijā pēkšņi vajadzētu savu e-veselību izglītības jomā. Tas drīzāk aicina paturēt prātā, ka šī publiskā un privātā saplūšana, kas izglītības jomā šobrīd notiek īpaši strauji, nav vienkārša un pašsaprotama. Nenoliedzot to, ka pāreja uz attālināto mācīšanos pilnīgi noteikti var, piemēram, padarīt studiju procesu pieejamāku, jāpatur prātā divas lietas. Pirmkārt, tie ir cilvēki un viņu darbs, nevis tehnoloģijas pašas par sevi, kas iespējo mācību procesus. Šo cilvēku darbu nedrīkst padarīt par neredzamu. Te nav runa, protams, tikai par mācībspēkiem, bet visiem cilvēkiem, kas iesaistīti procesu nodrošināšanā. Otrkārt, tehnoloģijas, ko izmantojam, arī nav altruistisku mērķu vārdā radītas un tik neitrālas, kā reizēm var šķist. Mums ir jādomā par to, kādas attiecības ar tām mēs veidojam, un to, kādas attiecības ar tehnoloģiju maigo spēku veidojas starp publiskajām un privātajām institūcijām, īpaši izglītības jomā.
