Par tuvākām un tālāk kustībām
Tas brīdis beidzot ir klāt! Pēc ilgstošas, pandēmijas izraisītas un paildzinātas pauzes aprīlī atsāku mobilitātes projekta ietvaros un plānoju tās sparīgi turpināt līdz pat projekta izskaņai šā gada augusta beigās. (Kārtējo reizi var piemetināt veco labo teicienu par to, kā laiks skrien…)
4.–12. aprīlī atrados Frankfurtē, kur viesojos Frankfurtes Universitātes Antropoloģijas nodaļā, kā arī turpat esošajā Frobenius Institute for Research in Cultural Anthropology, savukārt šobrīd, kad rakstu šīs rindas, skatos pa Gētingenes Universitātes Kultūras antropoloģijas un Eiropas etnoloģijas institūta logu.
Mana iepriekšējā mobilitāte bija nudien sen, 2020. gada februārī, kad viesojos Pitsburgas Universitātē ASV un atgriezos Rīgā tieši līdz ar pandēmijas ierobežojumu sākšanos. Šā pavasara braucieni uz Frankfurti un Gētingeni par spīti dažādiem izaicinājumiem to organizēšanā atkal atgādināja, cik tomēr svarīgas gan pētnieciskajam darbam, gan arī tīri cilvēcīgā līmenī ir nejaušas tikšanās, klātienes sarunas ar kolēģiem, kopīgu ideju apspriešana, dalīšanās savās pētniecības pārdomās un neskaidrībās, citu pētnieku stāstu uzklausīšana, koleģiāla pusdienošana un kafijas malkošana, un tamlīdzīgas aktivitātes.
Tā, piemēram, Frankfurtē pilnīgi negaidīti satiku pētnieci, kura arī pētījusi izglītības darbinieku kustību pāri robežām, taču kontekstā, kas man ir pilnīgi svešs – no Indijas uz Etiopiju. Šajā kustībā parādās pilnīgi citi apsvērumi, citi dalībnieki, cits vēsturiskais konteksts salīdzinājumā ar to kustību, kas ir manā uzmanības lokā, taču tā notiek paralēli un pilnīgi noteikti arī sasaistē ar tiem procesiem, ko savā pēcdoktorantūras pētījumā analizēju es. Antropologam tā ir gluži medusmaize.
Gētingenē, uzzinājuši mana pētījuma tēmu, daudzi kolēģi paši grib dalīties savā darba mobilitātē pāri robežām. Vācijas gadījumā droši vien pareizāk būtu teikt periodiskā kustībā starp dažādām institūcijām. Katram, ar ko runāju par sava pētījuma tēmu, ir savs stāsts par kustību – un par nogurumu, ko šī kustība var radīt. Lai gan Vācijas konteksts nav mana pētījuma redzeslokā tiešā veidā, tas tāpat ir cieši saistīts ar procesiem, ko pētu. Galu galā Vācijā 92 % zinātnes un augstākās izglītības darbinieku strādā ar līgumiem uz noteiktu laiku, un ļoti daudzās situācijās arī bez iespējas pagarināt šos līgumus pēc noteikta laika, radot ļoti nedrošus dzīves un darba apstākļus lielam skaitam pētnieku. 2021. gadā par to skaļi tika runāts sociālajos medijos, lietojot tēmturi #IchBinHanna.
Ar manu pētījumu šī situācija sasaucas dažādos veidos, liekot uzdot vairākus gan pētnieciskus, gan rīcībpolitikas virzienā vērstus jautājumus. Piemēram, vai iespējams, ka tik konkurences pilnā akadēmiskā darba tirgū kā Vācija daļa pētnieku varētu meklēt darba iespējas ārpus šīs valsts, arī Latvijā? Gan mana pētījuma rezultāti, gan citu pētnieku rakstītais rosina domāt, ka tā nudien varētu būt. Ja tā, tad kā Latvijā radīt vidi, lai šos pētniekus šeit atvērti uzņemtu un, svarīgākais, arī noturētu, apzinoties, ka atalgojums diez vai būs izšķirošais faktors? Domājot plašāk, kā radīt vidi, kurā pētnieki tiek tverti ne tikai kā zināšanas radoši indivīdi, bet arī cilvēki ar savu attiecību loku? Apzinoties, ka Latvijā tiek runāts par cilvēkresursu trūkumu zinātnē un nevar izmantot Vācijas pieeju ar zinātniskā darbaspēka pārprodukciju un ciklisku iekļaušanu un izmešanu no aprites, kā radīt Latvijas apstākļiem piemērotu pētniecības darba vidi?
Šie jautājumi mani ir pavadījuši visu projekta gaitu, un šāmēneša mobilitātes braucieni ir vēl vairāk tos paspilgtinājuši un iezīmējuši jau apzinātajos jautājumos arī jaunus leņķus un kontrastus. Tāpat, protams, ar katru braucienu paplašinās kolēģu un kontaktu loks.
Taču viegli ironiski gan turpina būt tas, ar kādiem noteikumiem mana pārvietošanās notiek un kāda ir tās otra puse. Turpinot jau kādā no iepriekšējiem bloga ierakstiem nedaudz aizsāktu tēmu, brauciens uz citu valsti un citu institūciju ir lieliski iespēja, taču ko tā nozīmē gan emocionāli un finansiāli, gan tīri praktiski dažādos līmeņos, ja braucošajam pētniekam ir bērni vai citi rūpju pienākumi? Latvijas pēcdoktorantūras projekti paredz, ka pētnieki dodas diezgan garos mobilitātes braucienos savu projektu ietvaros, kas ir fantastiska iespēja cilvēkam bez rūpju attiecībām. Tajā brīdī, kad pētniekam ir, piemēram, bērni, šai iespējai ir arī ļoti reāla garoziņa, ar ko projekta izpildes nosacījumi īsti nepalīdz tikt galā, un arī tas daudz ko stāsta par to, kā pētniecības darbs Latvijā tiek tverts.
