Profesores Ludmilas Vīksnas vadībā norit pētījums par Covid-19 saslimšanas faktoriem

Vai Latvijas iedzīvotājos varētu būt kādas īpašas ģenētiskas iezīmes, kas mazina COVID-19 ietekmi?

Sāksim ar jūsu vadīto projektu. Kā radās ideja?

Es nevaru nosaukt vienu cilvēku, kurš būtu projekta idejas autors. Faktiski šī satraucošā, ar COVID-19 saistītā situācija un sākotnējā pieredze visdažādāko nozaru pētniekos un noteikti arī mediķos un biologos radīja sajūtu, ka ir nepieciešami plaši pētījumi. Epidēmija radīja pārliecību, ka zinātniekiem ir kopīgi jāvienojas par pētījumu sākšanu, jāsaprot, ko varam izpētīt Latvijā un kas jāveic starptautiskajā pētniecības vidē. Neziņa prasa noskaidrošanu, bet noskaidrot var tikai pētot.

Pēc tam jau formālās struktūras kā Izglītības un zinātnes ministrija, Veselības ministrija un citas paveica projektu sagatavošanas darbus, nospraužot uzdevumus un mērķus, kā arī paveica birokrātisko darbu, izsludinot konkursu, organizējot ekspertīzi un, tā kā pētījums bez naudas nevar notikt, nodrošinot arī finansējumu. Konkursā piedalījās samērā lielas pētnieku grupas. Neatkarīgi eksperti, viņu vidū arī pazīstami ārvalstu pārstāvju, izvērtēja projektu pieteikumus, un tādejādi RSU konkursa kārtā nonāca pie diezgan lielas projektu daļas, to vidū pie medicīnas un uz bioloģijas pētījumiem.

Kā projekts tiks īstenots? Ko pētīsiet?

Mūsu projekts ir plašs, tajā ietilpst vairāki pēc apjoma mazāki un pēc darba uzdevuma mērķtiecīgāki vai fokuksētāki pētījumi. Raksturojot to pētnieku grupu, kuru man ir uzdots vadīt, es teiktu, ka šis pētījums ir īpaši nozīmīgs pacientiem tādēļ, ka mēs pētām klīnisko ainu, precizējam un noskaidrojam sūdzības, izzinām kādas cilvēku grupas ir pakļautas sliktākai slimības gaitai un kādas labākai gaitai. Mēs arī pētām, vai Latvijas iedzīvotājiem cilvēkiem no imunoģenētikas viedokļa ir kādas īpatnības, kādēļ Latvijā ir esošā slimības izplatības gaita. Pētīsim arī kādas antivielas veidojas cilvēkiem, kādas ir pretvielas pret vīrusu. Būs arī sociāli demogrāfiskais pētījums, kurā aptaujāsim gan pacientus, gan darbiniekus. Noteiksim, vai un cik bieži COVID-19 pacientiem vienlaikus ir arī citas infekciju slimības.

Vienu sadaļu ar nosaukumu Solidarity trial ir iniciējusi PVO, un tajā Latvijas un citu valstu zinātnieki pētīs noteiktu medikamentu izmantošanu un efektivitāti. Kolēģi Biomedicīnas centrā pēta arī pašu vīrusu, kā tas mainās, daži ir iesaistījušies vakcīnu pētījumos kopā ar citām valstīm, jo vakcīnas izstrāde ir pa spēkam tikai lielām valstīm ar ievērojamiem resursiem un iestrādēm. Tam ir vajadzīgi virusoloģijas institūti ar modernām iekārtām un plašu pētnieku kolektīvu, tomēr Latvijas pētnieki, ņemot vērā mūsu augsto kvalifikāciju, ir uzaicināti piedalīties, un, cik es zinu, kolēģu idejas radušas atbalstu tālākai izpētei.

Vai varētu pieļaut, ka mūsu valsts iedzīvotāju ģenētikā ir kādas iezīmes, kuras neļauj vīrusam izplatīties tik plaši kā daudzās citās pasaules valstīs?

Mēs pilnīgi noteikti zinām, ka dažu citu slimību gadījumā tā ir. Mēs ceram, ka varbūt konstatēsim kādu imūnģenētisku specifiku. Jau gatavojot projekta pieteikumu, izvēlējāmies tādas pētījumu sadaļas, kurās mums ir pieredze, un ģenētikas sadaļā mums jau ir iestrādes. Mēs zinām, kādi ir protektīvie gēni un kādi ir riska gēni cilvēkiem, piemēram, saistībā ar ērču encefalītu, vīrusa hepatītu C vai HIV. COVID-19 būtu nākamā pētāmā pataloģija, un mēs varēsim salīdzināt pētījuma rezultātus ar to, ko mēs jau zinām par citu slimību pacientiem.

Daudzi ārvalstu kolēģi jautā, vai tā ir tikai sagadīšanās, ka mēs salīdzinoši veiksmīgi ejam cauri epidēmijai, vai tā ir aktīva valdības rīcība un sabiedrības disciplinētība, vai varbūt mums ir kas īpašs ģenētikā. Arī to mēs pētīsim, vai mūs kas atšķir no citu reģionu iedzīvotājiem, kādēļ ar COVID-19 saslimušo skaits ir salīdzinoši neliels.

Kā jūs raksturotu gaidāmos projekta rezultātus?

Mēs ceram, ka varēsim vēl labāk organizēt veselības aprūpi pacientiem, bet – pats galvenais – mēs zināsim, kā slimība attīstās, kurus no bioķīmiskiem vai citiem rādītājiem varētu uzskatīt par marķieriem, tam, ka slimības gaita būs vieglāka vai grūtāka. Kamēr mums nav medikamenta, kas ir tieši vērsts uz vīrusu, tikmēr mēs varam ārstēt pacientus, kā mediķi saka, patoģenētiski, tas ir, iedarbojoties uz atsevišķiem slimības attīstības posmiem. Piemēram, ja pacientam ir plaušu patoloģija, mēs ārstējam to, tomēr, ja marķiera rādītāji uzrādīs, ka pacientam būs problēmas ar nierēm, mēs jau savlaicīgi varam to sākt ārstēt, tādejādi būtiski atvieglojot slimības gaitu un, protams, samazinot mirstību.

Mēs pētīsim arī to, kādas sekas slimība atstāj. Ir tādas slimības, kuras pārslimo, un viss – negatīvu seku praktiski nav, taču ir slimības, kuras pārslimo un nekad vairs nebūs tā kā agrāk, jo paliek kāda orgāna vai sistēmas bojājums. Tādēļ mēs plānojam tā saukto dinamisko novērošanu, kuru pēc projekta varētu pārņemt veselības aprūpe.

Mūsu grupā ir paredzēts izveidot, respektīvi, uzrakstīt vadlīnijas, kā rīkoties noteiktās situācijās, kuru pacientu stacionēt, kurš var ārstēties mājās, kā izmeklēt, cik bieži un kādus medikamentus pielietot, kā sekot slimības gaitai un citus ieteikumus.

COVID-19 nelaime ir skārusi visu pasauli, tādēļ notiek sadarbība ar ārvalstu partneriem. Kā jūs to raksturotu?

Jāsāk ar to, ka informācijas ir ārkārtīgi daudz, bieži tā ir pretrunīga, un uz to ne vienmēr var paļauties. Tāpēc mēs savā pētījuma daļā esam iekļāvuši arī literatūras meta analīzi. Šo metodi literatūras vērtības noteikšanai izmanto reti, tomēr mums ir jābūt skaidrībai, uz ko varam paļauties un uz ko nevaram. Jo, ja mēs ejam pa nepareizu ceļu un ņemam vērā publikācijas, kuras ir kļūdainas vai sasteigtas un nepārbaudītas, varam izniekot veselu pētījuma daļu, finansējumu un cilvēku resursus. Vēlos piebilst, ka literatūras atlasē mums ļoti palīdz RSU bibliotēkas speciālisti.

Ar informāciju mēs apmaināmies arī personisko kontaktu ietvaros, tomēr ir izveidojusies situācija, kurā dažādu valstu zinātnieki nav pārāk paļāvīgi cits uz citu. Tā iemesls daļēji ir arī PVO ziņojumi, piemēram, kas vienu brīdi ieteica kādas zāles un pēc tam atsauca savus ieteikumus. Es domāju, ka pēc pusgada vai gada, kad būs lielāka pārbaudīta un uzticama zinātniskā materiāla kopa, kad vairākām neatkarīgām pētnieku grupām sakritīs rezultāti, šobrīd esošā neuzticība mazināsies, tomēr es teiktu, ka zinātniekiem vienmēr ir jābūt kritiskiem.