Būt robežpunktā. Ilggadējās LSPA sabiedrisko attiecību vadītājas Ilzes Āķes-Vīksnes dzīves filozofija

Autore: Tīna Sidoroviča, Sabiedrisko attiecību nodaļa
Foto no Ilze Āķes-Vīksnes privātā arhīva

Līdz augstskolu konsolidācijai – pati sev vadītāja un darbiniece, kas tagad no solista pozīcijas mācās iekļauties plašajā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Komunikācijas departamenta korī. Lai gan tas ir prasījis pielāgošanos, viņas dzīves filozofija palīdz uz situāciju raudzīties kā uz dinamisku spēli, kurā jāizmanto tādi kauliņi, kādi izkrituši.

Kā tev pašai ar sportu? Vai esi uz “tu”?

Neesmu aktīva sportotāja, bet mani vienmēr vilinājuši kalni. Ja vismaz reizi gadā netieku kalnos un nepiedzīvoju to sajūtu, ka kāpjot jūtos uz robežas starp dzīvi un nāvi, tad gads nav izdevies. Latvijas līdzenumi nomierina, bet dvēsele alkst pēc kalnu suģestējošā varenuma, kur katrs solis atgādina par dzīvības vērtību un trauslumu. Man patīk doties garos pārgājienos pa kalnu takām un sasniegt virsotnes. 

Teju visu darba mūžu esi saistīta ar sportu, vai tas tiesa?

Tiešā veidā neesmu, bet, jā, es esmu vadījusi sabiedriskās attiecības un komunikāciju ar sportu saistītās organizācijās. Komunikācijas jomā sāku strādāt 1998. gadā, un sanāk, ka tuvojas 30 gadi, kopš esmu nozarē. Savukārt kopš 2002. gada mani ceļi no Izglītības un zinātnes ministrijas aizveda uz vadošo sporta organizāciju – Latvijas Olimpisko komiteju. Pēdējos 20 gadus vairāk vai mazāk pastarpinātā veidā esmu saistīta ar sportu un akadēmisko sporta vidi. LSPA sāku strādāt 2013. gada maijā. 

Kā tu izvēlējāties savu profesiju, un kas tevi iedvesmo šajā darbā?

Sākotnēji izvēlējos darbu žurnālistikā, strādāju ziņu aģentūrā LETA un rakstīju par izglītības, zinātnes un sabiedrības integrācijas tēmām. Darba gaitā sapratu, ka mani vairāk interesē institucionālā tēla veidošana un komunikācija ar sabiedrību. Līdz ar to izglītības un zinātnes ministres Silvas Goldes piedāvājums pievienoties viņas komandai kļuva par pagrieziena punktu, kas mani virzīja sabiedrisko attiecību jomā.

Mani iedvesmo sarunas ar dažādiem cilvēkiem, kuri dalās savā dzīves un profesionālajā pieredzē.

Tāpat iedvesmu smeļos dabā, mākslā, literatūrā un filmās, kas palīdz attīstīt radošumu un iedvesmo jaunu stāstu rakstīšanai.

Ilze ir mamma divām burvīgām meitām

Ko esi piedzīvojusi pa šiem gadiem – kas ir mainījies?

LSPA notikušas būtiskas izmaiņas arī tajā laikā, kad konsolidācija ar RSU vēl nebija sākusies. Galu galā esmu piedzīvojusi trīs rektorus, kas katrs nāk ar savu vadības stilu un darba prioritātēm. Protams, ir mainījušās studiju programmas, uzņemšanas process, bet, manuprāt, lielākais izaicinājums, kam es kā profesionāle izgāju cauri, ir kovida laiks. Tas būtiski mainīja izpratni par profesionālu komunikāciju, jo bija jāpielāgojas attālinātām mācībām un darbam. Mums visiem tas bija lielu izaicinājumu un pārbaudījumu laiks gan fiziski, gan garīgi. 

Kādas bija tavas sajūtas brīdī, kad bija skaidrs, ka kaut kas mainīsies, ka LSPA nosaukumā priekšā būs jāraksta RSU? 

Pēc kovida izaicinājumiem konsolidācija bija nākamais pārbaudījums. Sākumā bija pretošanās, kas ir cilvēciski dabiski, bet ar laiku sapratu – pārmaiņas ir neizbēgamas.

Nav viegli konsolidēties ar augstskolu, kurā ir iesakņojušās tradīcijas, savādāka komunikācijas kultūra, cita sapratne par notikumu gaitu studiju procesā vai akadēmiskajā vidē. Tomēr es gari nevilcinājos un pieņēmu lēmumu, ka gribu strādāt komandā ar saviem jaunajiem kolēģiem. RSU ir inovatīva un mūsdienīga augstskola, kas izaicina mani gan digitālajās tehnoloģijās, gan darba procesā. Manā dzīves skatījumā

pārmaiņas ir progresa daļa – tās pieņemot un adaptējoties, mēs augam un virzāmies uz priekšu. 

Un kas līdz šim tomēr pārsteidzis? Labā vai sliktā ziņā.

Varu pateikt pilnīgi godīgi – viens no lielākajiem pārsteigumiem ir silts darbs ziemā. Iepriekš kabinetos vienmēr bija auksti, bet šajā studiju gadā pat logs jāatver vēdināšanai. Paldies kolēģiem!

Lai šīs pārmaiņas nes jaunas iespējas un aizraujošus izaicinājumus mums visiem arī jaunajā gadā. Turam buru!