RSU bibliotēkai nodota vērtīgu grāmatu kolekcija

2022. gada vasarā 97 gadu vecumā mūžībā devās Vija Bergs-Lusebrinka (Vija Bergs-Lusebrink), latviešu izcelsmes mākslas terapeite no ASV. Viņa novēlēja RSU profesorei un Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras vadītājai Kristīnei Mārtinsonei savu ilgus gadus veidoto grāmatu bibliotēku.

Profesore vērtīgo dāvinājumu ar pateicību un prieku nodod RSU bibliotēkai, lai grāmatas savā pētnieciskajā, praktiskajā un akadēmiskajā darbā varētu izmantot RSU studenti un docētāji.

Ar siltām atmiņām pieminam V. Bergs-Lusebrinku, PhD, Luisvilas Universitātes emeritēto profesori, Amerikas Mākslas terapijas asociācijas goda biedri (ASV), kura vairāk nekā trīsdesmit gadus, balstoties uz jaunākajiem psiholoģijas un neirozinātnes pētījumiem par informācijas apstrādi, attīstīja ekspresijas pakāpenisko līmeņu modeli (The Expressive Therapies Continuum), kas ir nozīmīgs ieguldījums mākslas terapijas nozares attīstībā un kuru savā praksē izmanto mākslas terapeiti visā pasaulē. Līdz mūža nogalei V. Bergs-Lusebrinka bija dedzīga pētniece, ilgstoši sadarbojās ar RSU docētājiem un studentiem, atbalstot tos pētniecībā. V. Bergs-Lusebrinka konsultējusi grāmatas par mākslas terapiju izdošanu latviešu valodā un bija Latvijas Mākslas terapijas asociācijas goda biedre.

Publicējam interviju ar V. Bergs-Lusebrinku no RSU studiju programmas Mākslas terapija desmitgadei veltītās grāmatas Mākslas terapijas izglītības desmit gadi Rīgas Stradiņa universitātē. No ieceres līdz profesijai (sast. J. Duhovska un K. Mārtinsone, Rīga, RSU, 2016).

Ar mākslas terapiju saistītais radošais gars rāda ceļu

Esmu dzimusi Rīgā, brīvajā Latvijā, laikā starp diviem pasaules kariem. Man vienmēr bija patikusi zīmēšana un māksla, bet plānoju studēt medicīnu un būt ārste kā mans tēvs, diemžēl dzīvei bija citāds ritums nekā manām domām un cerībām. Izvairoties no izvešanas uz Sibīriju Otrā pasaules kara beidzamajā posmā, mēs ar māti un māsu devāmies uz Vāciju, kur vēlāk sāku studēt ķīmiju kā iespējamu soli uz medicīnas studijām. Ceļš atpakaļ uz Latviju bija slēgts, jo draudēja izsūtīšana uz Sibīriju, bet pēc vairākiem gadiem radās iespēja izceļot uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), kur es Nevadas pavalsts universitātē ieguvu bakalaura grādu ķīmijā, kā arī satiku savu nākamo vīru – kalifornieti. Pēc trīs meitu piedzimšanas es atgriezos pie savas “pirmās mīlas” – mākslas – un ieguvu maģistra grādu mākslā Kalifornijas Universitātē Bērklijā.

Mākslas terapiju atklāju sešdesmito gadu beigās vienā self-exploration (pašizziņa) saietā, kurā pielietoja arī neverbālas izteiksmes veidus, izmantojot mākslas līdzekļus un kustību. Būdama māksliniece, es reizē mācīju arī citus, tādējādi varēju saprast to, ko citi izteica ar saviem zīmējumiem, un es sev noteicu: “Es būšu mākslas terapeite!” Šajā laikā visā ASV vēl nebija skolas, kas mācītu mākslas terapiju, bet laimīgā kārtā es tolaik dzīvoju Paloalto pie Stenforda Universitātes, kur bibliotēkā varēju atrast dažas grāmatas par pacientu vizuālām izteiksmēm, divas grāmatas par mākslas terapiju, kā arī žurnālus Bulletin of Art Therapy (tagadējais nosaukums  – The American Journal of Art Therapy), kuru sāka izdot sešdesmito gadu sākumā ASV austrumu krastā. Es mācījos psiholoģiju, kā arī atradu darbu psihiatriskajā slimnīcā, kur strādāju kā mākslas terapeite. Starplaikā arī satiku padomdevēju Dženiju Rainu, Geštalta mākslas terapeiti. Pēc vairāku gadu strādāšanas šajā projektā es sāku mācīt mākslas terapiju Luisvilas Universitātē Kentuki pavalstī, kur līdz manai aiziešanai pensijā divdesmit gadus biju arī programmas vadītāja. Šajā laikā es ieguvu interdisciplināro (apvienojot psiholoģiju un psihiatriju) doktora grādu.

Ko jums nozīmē mākslas terapija?

Mana pieeja mākslas terapijai sākumā bija “māksla kā terapija”, jo tā balstījās uz manām studijām un mākslas izpratni, kā arī uz personīgo pieredzi mākslā, kas ir kā radoša gara izpausme. Mani pacienti psihiatriskajā slimnīcā lielākoties bija hroniski šizofrēnijas slimnieki vai pirmo reizi ar psihotiskiem traucējumiem saskārušies jauni cilvēki. Tos novērojot, atklāju to, ko biju jau lasījusi grāmatās – ja cilvēki nespēj izteikt vārdos, ko viņi izdzīvo un izjūt, tie lieto citus izteiksmes līdzekļus, piemēram, mākslas līdzekļus vai arī kustības. Es arī novēroju, ka viņu brīvās un spontānās vizuālās izteiksmes sakrita vairākās kategorijās, kas jau bija aprakstīts gan psihiatrijas, gan mākslas literatūrā: daļa izteiksmju bija kinestētiski balstītas, citas uzsvēra formu un tās variācijas, citas bija simboliskas. Es mēģināju viņiem palīdzēt izprast un integrēt viņu izpausmes un izjūtas, pielietojot mākslas līdzekļus. Tā pamazām manā prātā radās koncepts par ekspresīvās mākslas dažādiem līmeņiem terapijā. Šis koncepts lika pamatus vēlākiem Mākslas ekspresijas pakāpeniskiem līmeņiem (MEPL), kas aptver trīs līmeņus: kinestētisko – sensoro, perceptīvo – afektīvo un kognitīvo – simbolisko. Radošā izteiksme var būt katrā līmenī vai arī vairākos, vai arī visos. MEPL tika vairāk izstrādāti, balstoties uz maniem novērojumiem, strādājot ar dažādiem cilvēkiem, ar dažādām mentālām grūtībām, mācot un vērojot studentus praksē, kā arī sadarbojoties ar kolēģiem. Savu pieeju mākslas terapijai esmu publicējusi grāmatā Imagery and Visual Expression in Therapy (1990), kā arī rakstījusi daudzas publikācijas un vairākas nodaļas citu sastādītās grāmatās.

Vizuālā izteiksme mākslas terapijā palīdz organizēt iekšējās jūtas, sajūtas, domas un tēlus, dodot tiem konkrētu formu, kas tad var kļūt kā pieturas punkts realitātei, kad mentālā darbība sāk sairt, vai arī kā izejas punkts turpmākai radošai darbībai. Radošā darbība un saskare ar katra radošo garu ir ļoti svarīgas mākslas terapijas sastāvdaļas, jo tās dod pamudinājumu un enerģiju tikt pāri grūtībām, kā arī palīdz atdzīvināt bloķētas vai radīt jaunas iekšējas veselīgas mentālās struktūras, kā arī integrēt ar tām saistītas veselīgas dziņas. Darbošanās ar dažādiem mākslas izteiksmes līdzekļiem atšķirīgi iespaido smadzeņu darbību, un to dziedinošais potenciāls atspoguļo smadzeņu plastiskumu.

Kādi, jūsuprāt, ir svarīgākie notikumi mākslas terapijas attīstībā Latvijā, kuros jūs esat līdzdarbojusies?

Skatoties no attāluma, mākslas terapijas programmas radīšana Rīgas Stradiņa universitātē bija ļoti svarīgs faktors mākslas terapijas attīstībai Latvijā. Mākslas terapijai kā ikvienai jaunai disciplīnai valstī ir vajadzīgs atbalsts augstākās izglītības līmenī, lai varētu sagatavot kvalificētus terapeitus, kā arī vairot un izplatīt zināšanas par mākslas terapiju.

Par mākslas terapijas iespējām Latvijā personīgi sāku iztaujāt 1990. gadā, kad pirmo reizi pēc daudziem gadu desmitiem ciemojos Rīgā un runāju ar Latvijas Universitātes psiholoģijas profesoru Imantu Plotnieku. Kāds viņa students bija ieinteresēts pētīt jaunradi, bet nebija runas par mākslas terapiju. 1998. gadā biju Rīgā un Jūrmalā uz XXI Starptautisko skolu psihologu asociācijas kolokviju, kur, runājot ar cilvēkiem, uzzināju, ka bija interese par mākslas terapiju, bet nebija organizēti plāni par mākslas terapiju Latvijā.

Pēc desmit gadiem, sazinoties ar asociēto profesori Kristīni Mārtinsoni, ar apbrīnu un prieku atklāju, ka jau bija pārvarēti visi daudzie šķēršļi un mākslas terapijas programmas ietvaros tika organizēts pirmais maģistrantu izlaidums. Mani iespaidoja šīs programmas plašā un laikmetīgā pieeja mākslas terapijai, apvienojot mākslu kā terapiju ar Lielbritānijas mākslas psihoterapijas pieeju, kā arī divu svarīgu mākslas terapijas grāmatu izdošana. Man bija prieks sastrādāties ar K. Mārtinsoni un mākslas terapeiti Ilzi Dzilnu-Šilovu, uzrakstot vairākas publikācijas par mākslas terapiju starptautiskos žurnālos, kā arī augsti vērtēju trīs mākslas terapijas studentu maģistra darbus par MEPL.

Kāda ir mākslu terapijas nozīme šobrīd un kas ir galvenie izaicinājumi tās turpmākai attīstībai?

Mākslas terapijas programma RSU ir balstīta uz medicīnu un manu pieredzi mākslas terapijas laukā. Tas, ka šī programma pastāv jau desmit gadus, ir liels sasniegums mākslas terapijas jomā Latvijā, jo nemitīgi pieaug profesionālo mākslas terapeitu skaits. Mākslas terapija ir samērā jauns terapijas lauks, tāpēc ir svarīgi, ka šie un arī nākamie terapeiti turpina paplašināt mākslas terapijas pielietošanu dažādās veselības aprūpes nozarēs. Viņu pieredze praksē un savstarpējā apmaiņa ar informāciju mākslas terapeitu asociācijā, publikācijās, kā arī informācijas izplatīšana par mākslas terapiju citiem veselības aprūpes darbiniekiem turpinās paplašināt mākslas terapijas lauku un veicinās mākslas terapijas pielietošanu dažādās veselības aprūpes nozarēs. Šai augšanai un paplašināšanai ir jānotiek mākslas terapijas pētniecības laukā, turklāt tajā jāiekļauj jaunākie pētījumi un atklājumi no citām garīgās veselības nozarēm.

Svarīgi paturēt prātā, ka mākslas terapijas pamatā ir izteiksme mākslā un ar to saistītais radošums un radošais gars, kas rāda ceļu un palīdz iet uz garīgo veselību, balstoties uz mākslas izteiksmes ietekmi uz smadzenēm un to plastiskumu.

Elīna Akmane,
RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedra