RSU "Gada docētājs 2015" – Velga Gaļanska

Šogad Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Gada balvu nominācijā Gada docētājs saņēma Rehabilitācijas fakultātes Rehabilitācijas katedras asistenta vietas izpildītāja Velga Gaļanska, kura studentu atzinību un mīlestību ieguvusi ne tikai ar profesionālu darbu, bet arī ar cilvēcīgu attieksmi. Pretendentus šai nominācijai izvirza un balvas ieguvēju nosaka Studējošo pašpārvalde, apkopojot elektroniski iesūtītos studentu viedokļus.

Studentiem Velga Gaļanska vada praktiskās nodarbības un dažreiz lasa lekcijas, piedaloties studiju kursu Motorā kontrole, Funkcionālā spēju novērtēšana un ārstēšana fizioterapijā, Masāža un Kinezioloģija realizēšanā studiju programmas Fizioterapija un Veselības sporta speciālists studentiem. Visu to, ko māca studentiem, viņa prot darīt pati. Universitātē Velga Gaļanska strādā kopš 1997. gada.

​

Viņa ir praktiķe, kas ļaujas dzīves iespējām un izaicinājumiem. Ja vajadzētu, Velga Gaļanska lektu ar izpletni. 50 gadu jubilejā viņai uzdāvināja lidojumu ar deltaplānu. "Es biju pārlaimīga! Biju tur augšā, un pilots, strauji mainot augstumu, veidoja cilpas. Tie, kas stāvēja lejā, aiz šausmām acis taisīja ciet."

Savulaik viņa beigusi Murjāņu Sporta internātskolu (tagad – Murjāņu Sporta ģimnāzija), airēšanas sekciju (tajā laikā – akadēmiskā airēšana). 1981. gadā atzīta par PSRS sporta meistari airēšanā un bijusi iekļauta PSRS izlases sastāvā. Pēc aktīvo sporta gaitu beigšanas ar šo sportu citā līmenī viņa nodarbojas jau 17 gadus, un šogad ir pieckārtēja pasaules čempione airēšanā veterāniem. Līdz šim vasarās atvaļinājumā viņa no docētājas pārtapa par sportisti un katru dienu trenējās Daugavā pie Lucavsalas, bet ziemā, kad sezona beigusies, spēlēja basketbolu, airēja uz trenažiera un baseinā, taču tagad Velga pieņēmusi lēmumu vairāk laika veltīt sev.

Vai docētāja darbs ir grūts?

Tas nav viegls darbs – būt pasniedzējam. Es pēc nodarbībām jūtos iztukšota, tam vajag daudz enerģijas.

Jūs esat prasīga docētāja?

Jā, domāju, ka esmu prasīga, taču cenšos nekad studentus nepazemot vai nostādīt sevi augstāk par viņiem. Es uzskatu, ka esmu cilvēks – arī man ir tiesības kļūdīties un kaut ko nezināt. Līdz ar to viņiem nav bail uzdot jautājumus un mums raisās diskusija. Domāju, ka to studenti novērtē.

Ko jūs sagaidāt studiju darbā no studenta?

Ka viņi ir sagatavojušies nodarbībai – apguvuši teoriju un komunicē ar mani. Jo es vadu praktiskās nodarbības, kurās bez tā nevar iztikt. Man ir svarīgi, ka viņi runā, prasa un pasaka, ja kaut ko nezina vai nesaprot.

Kāda ir jūsu attieksme pret špikošanu?

Pārbaudes darbos es lieku nolikt telefonus un visus materiālus somā, lai negribas sniegties rokai uz to pusi. Varbūt 1. kursā var kaut ko nošpikot no kolēģa, bet vēlāk vairāk jādomā līdzi un pozitīva vērtējuma saņemšanai nepietiek ar nošpikotām definīcijām.

Es gan vienmēr studentiem saku, ka definīciju var iemācīties no galvas bez saprašanas – cerot, ka kādreiz to sapratīs. Otrs ceļš – saprotot procesu, mēģināt to aprakstīt saviem vārdiem, bet tas prasa vairāk laika. Tā kā definīcijai jābūt bez liekiem vārdiem, ideālais variants – kad zini definīciju un saproti, ko tas nozīmē, kā arī vari minēt kādu piemēru, kur to izmanto.

Kādi ir mūsdienu jaunieši?

Forši! Man ļoti patīk mūsdienu studenti! Viņi ir gudri.

Mūsdienu jaunieši gan ir tik atšķirīgi no iepriekšējām paaudzēm. Jo tagad viņiem ir citas iespējas un iemaņas – mobilie telefoni, internets… Cits laiks. Agrāk mēs vairāk lasījām grāmatas, un es vienmēr studentiem uzsveru, lai arī viņi tās lasa un skatās datu bāzēs, kur ir pārbaudīta informācija. Studenti grāmatas meklē internetā, un viņiem tas izdodas pārsteidzoši labi. Šai ziņā viņiem netieku līdzi.

​

Velgai Gaļanskai RSU Gada balvu nominācijā "Gada docētājs" pasniedz Studējošo pašpārvaldes priekšsēdētājs Artūrs Kaļva. RSU 65 gadu jubilejas Senāta svinīgā sēde 2015. gada 18. septembrī RSU aulā.

Kuri ir jūsu dzīves skolotāji?

Neapšaubāmi, pirmie dzīves skolotāji ir mani vecāki.

Domāju, ka man bija ļoti laba vidusskolas izglītība, un es varu visiem skolotājiem teikt paldies par labu pamatu ielikšanu.

Par saviem darbaudzinātājiem augstskolā varu saukt bijušās struktūrvienības – Fizioterapijas akadēmiskās skolas – kolektīvu un toreizējo Rehabilitācijas katedras vadītāju, vēlāk asoc. prof. Viktoriju Linabergu. Savas darba gaitas RSU sāku kā sekretāre ar minimālu atalgojumu, bet par palikšanu šeit izšķīros tieši tāpēc, ka kolektīvā valda pozitīva atmosfēra. Šo lēmumu neesmu nožēlojusi ne mirkli. Joprojām kolēģiem varu paprasīt padomu, un man netiek atteikts. Bieži sanākam kopā atpūtas telpā un aprunājamies…

Kad jūs pēdējo reizi jutāties laimīga?

Pēdējo reizi biju laimīga, saņemot RSU Gada balvu. Mani šī balva ceļ spārnos! Saviļņojums bija tik liels, ka es nespēju pateikt nevienu vārdu. Ja man tomēr tajā brīdī būtu bijis jārunā, es droši vien kādu pīkstienu būtu izdvesusi, bet ne vairāk. Nezinu, kāpēc studenti mani izvirzīja šai balvai un par mani balsoja, bet tas man bija liels pārsteigums!

Vispār šogad es trīs reizes esmu bijusi patiesi laimīga. Pirmā ir šī RSU Gada balva. Vēl pavisam nesen – pasaules čempionātā airēšanā – kad vienā laivā satikāmies tas pats četrinieks pēc 30 gadiem un uzvarējām, – savulaik visas bijām PSRS izlases dalībnieces.

Tad vēl viena… Pavasarī no Latvijas Airēšanas federācijas saņēmu pateicību un atzinību par ieguldījumu airēšanas popularizēšanā Latvijā un ārvalstīs. Negaidīts apbalvojums. Pārsteigums un laimes sajūta vienlaikus.

Laikam dzīvē ir tā, ka izvirzām sev kādus mērķus, tad cītīgi strādājam, lai tos sasniegtu un izjūtam gandarījumu, kad tas izdarīts. Man pilnīgai laimei ar to nepietiek, jo rezultāts taču jau iepriekš paredzams.

Kas jūs iedvesmo darīt, iet uz priekšu?

Man iesūnot neļauj airēšana un darbošanās Latvijas Volejbola federācijā tiesnešu kolēģijas sastāvā, kur esmu spēļu sekretāre. Sports palīdz labi justies un atslēgties no ikdienas rutīnas, tas dod spēku neapnikt sev, ģimenei, kolēģiem un studentiem. Tas ļauj dzirksteļot. Laikam pagaidām izdodas.

​

Ko jūs gribētu iemācīties?

Agrāk man, piemēram, iet uz kino vai skatīties filmu televīzijā šķita velta laika šķiešana. Tagad man gribas to darīt arvien biežāk. Tas laikam saistīts ar vecumu, bet gribu vairāk laika sev, un no kaut kā līdz šim darītā nāksies atteikties. Tātad – gribu iemācīties “lauzt” sevi sevis pašas labā. Un ir jau zināmi panākumi… Tas vairāk attiecas uz personīgo dzīvi.

Profesionālās pilnveides un izaugsmes jomā ir mērķi, uz kuru sasniegšanu pamazām virzos. Mācīties taču nekad nav par vēlu!

Ko jūs novēlat Rīgas Stradiņa universitātei 65 gadu jubilejā?

Vēl vismaz tikpat ilgu mūžu un vēl plus divtik ilgu mūžu! Attīstību noteikti! Rainis ir teicis: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!” Mainīties vajag laikam līdzi, un tas notiek diezgan veiksmīgi, to apliecina universitātes sasniegumi.

Citāti no studentu elektroniskajām anketām par docenti  

• "Pasniedzēja Velga ir pelnījusi Gada balvu, jo ir ne tikai sniegusi plašas un daudzpusīgas zināšanas tādos studiju priekšmetos kā klasiskā masāža, motorā kontrole, funkcionālā novērtēšana, bet arī spējusi izskaidrot nesaprotamo tā, ka radušies jautājumi top skaidri un saprotami. Pasniedzēja ir ļoti saprotoša, viņas nepārtrauktais smaids un starojošā labsirdība spēj pat kolokviju vai eksāmenu dienās ienest gaišumu un sniegt mieru, sajūtu "būs labi, viss izdosies"."
• "Tāpēc, ka šī ir pasniedzēja ar tiešām cilvēcisku attieksmi, no kuras varēja nebaidīties, vērsties ar neskaidrajiem jautājumiem, kura vienmēr ir bijusi pretimnākoša. Pasniedzēja vienmēr atbalsta. Vienmēr ir jutusi līdz un bijusi saprotoša, neskaidras lietas izskaidrojusi, jo audzinājusi labus kolēģus, nevis sāncenšus. Pasniedzēja ir bijusi stingra, bet kur nu bez tā. Vienmēr atceros par viņu ar vieglu siltumu sirdī. Atgādina sauli, kas noskatās uz malas. Kas sargā."