RSU "Gada rezidents 2017" – Liene Bērze
Liene Bērze ir Tālākizglītības fakultātes studiju programmas Rezidentūra medicīnā specialitātes Psihiatrs 3. studiju gada rezidente, kura kopš pamatstudiju laika Medicīnas fakultātē ir zināma kā aktīva un uzcītīga studente ar izcilām sekmēm. Viņa arī iesaistījusies psihiatrijas attīstībā, darbojoties Latvijas Psihiatru asociācijā, kur kopš 2016. gada ir Jauno psihiatru sekcijas vadītāja, un Eiropas Psihiatrijas rezidentu federācijā, kā arī Eiropas Medicīnas specialitāšu asociācijā.
Liene Bērze ar pētnieciskajiem darbiem piedalījusies vairākos starptautiskos psihiatrijas kongresos, īpašu uzmanību pievēršot šizofrēniskā spektra diagnožu un depresijas izpētei. Viņa ar lekcijām bieži uzstājusies dažādās klīnikās un slimnīcās.
Neraugoties uz savu aizņemtību, Lienei Bērzei atliek laika arī Zemessardzei, kur viņa dienē Daugavpils Artilērijas bataljonā.
Par sevi. Maksimāliste–ideāliste–optimiste, bet ar īstu sazemējumu pie realitātes. Esmu kā darba feja, spējīga sevi disciplinēt un motivēt, lai iesāktās lietas veiksmīgi tiku pabeigtas. Ļoti svarīgi ir darīt un dzīvot tā, lai mana darba rezultāts sniegtu prieku un kaut mazliet padara dzīvi labāku citiem cilvēkiem.
Trīs svarīgākās lietas, kas līdz šim paveiktas. Pirmkārt, tie ir skolas gadi – man ļoti patika mācīties, un man tiešām bija izcili skolotāji, kas šo procesu tikai veicināja, iedrošināja un iemācīja savu enerģiju virzīt sabiedriski aktīvā dzīvē. Trīs gadus biju Jelgavas Valsts ģimnāzijas skolēnu domē, divus no tiem – skolēnu prezidente. Tika piedzīvotas pirmās vilšanās, bet veidoti notikumi un iegūtas sajūtas par to, ka ir iespējams mainīt esošo lietu kārtību. Otrkārt, protams, medicīnas studijas un psihiatrija – dažreiz viss gājis viegli un skaisti, bet ir arī daudz brīžu ar nepadošanos, apņēmību, ļoti lielu sevi pārkāpšanu ceļā uz mērķi. Es ceru, ka ir izdevies būt labai studentei, tagad rezidentei, kas pati cenšas papildināt studiju procesu, veidot atgriezenisko saiti ar akadēmisko personālu un, protams, ar kolēģiem gan ikdienā, gan Latvijas Psihiatru asociācijas Jauno psihiatru sekcijas darbā Latvijā un ārpus tās. Treškārt, es lepojos, ka saņēmu drosmi un iestājos Nacionālo bruņoto spēku Zemessardzē – tas ir izaicinājums sev gan fiziski, gan morāli, bet brīvprātīgais militārais dienests paplašina redzesloku, norūda un ļauj veidot jaunu priekšstatu par patriotismu un valstiskumu.
Studijas Rīgas Stradiņa universitātē. Studiju gadi pašā sākumā nebija viegli. Lai arī apkārt bija RSU vide ar stingriem noteikumiem un definētiem mērķiem, kas noteikti studentam ir jāzina, neiztrūka arī eksistenciālas pārdomas par medicīnas jēgu un situāciju. Bet viss mainījās trešajā kursā, kad ar grupasbiedriem pārgājām uz pediatrijas virzienu. Tālākie gadi tiešām bija lieliski – mēs bijām ļoti saliedēti, apzinīgi, centīgi un draudzīgi kolēģi. Kopīgi gatavojāmies kolokvijiem un eksāmeniem – dalījāmies ar pierakstiem un konspektiem, daudz diskutējām. Kā smejos, bijām hromosomāli līdzsvarota pediatru grupa – mums grupā bija pieci puiši, līdz ar to propedeitikas nodarbībās gandrīz katrai meitenei bija savs puisis, ko izģērbt, lai auskultētu, perkutētu un palpētu. Varbūt arī tāpēc mums grupā bija tik augsta vidējā atzīme. Es ļoti lepojos ar saviem bijušajiem grupasbiedriem! Trīs no viņiem ir palikuši pediatrijā, pārējiem mums katram ir sava specialitāte rezidentūrā ar pieaugušajiem. Vismaz reizi gadā visi cenšamies savākties kopā, un tās parasti izvēršas kā ļoti emocionāli piepildītas tikšanās.
Dzīves skolotāji. Protams, mani fantastiskie vecāki ar savu nerimstošo radoši brīvo, mūždien zinātkāro garu, kas kopš bērnības man ieaudzināja, ka svarīgākais ir tas, "kas tev sirdī un prātā, viss pārējais ir otršķirīgs".
Tā kā lielu daļu manas atbildīgās dzīves aizņem medicīna, tādēļ arī nozīmīgākie dzīves skolotāji nāk tieši no medicīnas. Un pašlaik mana dzīves lielākā daļa ir psihiatrija. Tie ir pasniedzēji un docētāji, kas prot domāšanu ievirzīt pareizās sliedēs. Medicīna mīl pāra gadījumus, un manu dzīvi psihiatrijā ir virzījušas divas profesionālas un dzīves gudras sievietes – daktere Ingrīda Cera, pie kuras nejauši nokļuvu darbā nodaļā vēl studiju gados. Viņa ar savu izcilo klīnisko darbu un mācīšanas talantu parādīja, ka tieši klīniskā psihiatrija ir pati interesantākā un sarežģītākā nozare, kas visu laiku nodarbina un trenē ārsta smadzenes, tā es paliku psihiatrijā, un esmu laimīga par šo izvēli. Savukārt, pateicoties tam, ka mani veiksmīgi atrada daktere Sarmīte Ķikuste, esmu nokļuvusi Daugavpils Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur radīta labvēlīga vide, lai varu augt un attīstīties profesionāli, kā arī pilnveidoties kā cilvēks un uz dzīvi skatīties caur plašāku prizmu.
Kad jau mērķtiecīgi sāku darboties psihiatrijas lauciņā, man laimējās satikt divus ievērojamus psihiatrus, kurus vēlētos saukt par saviem mentoriem: iedvesmojošo katedras vadītāju profesoru Elmāru Rancānu un Latvijas Psihiatru asociācijas (LPA) vadītāju Elmāru Tēraudu. Profesors E. Rancāns vienmēr ir novērtējis katra rezidenta spējas un labākās īpašības, pabīda uz vajadzīgo pusi, profesionāli norāda, kurās sfērās nepieciešams piestrādāt, lai sasniegtu maksimāli labāko rezultātu. Par manām sabiedriskajām aktivitātēm daļēji atbildīgs noteikti ir LPA vadītājs dakteris E. Tērauds, kurš ļauj īstenot idejas, kā arī pats aktīvi iesaista jaunos psihiatrus asociācijas darbā, nekad neatsaka padomu, pamudina, kad vajag, pamāca, citreiz atkal taktiski pareizi māk piebremzēt, mazināt pārstrādāšanās risku.
Dzīves vērtības jeb stūrakmeņi. Nozīmīgākā vērtība, ko atceros katru dienu, ir godīgums pret sevi un citiem. Esmu patiess un diezgan tiešs cilvēks, kam, protams, ir blaknes – bieži izraisu dažādas pretreakcijas, bet ilgtermiņā taisnības teikšana ir veselīga sirdsapziņai. Vērtība manā dzīvē noteikti ir ģimene: mamma un tētis. Esmu arī priecīga, ka manā dzīvē ir ienācis ļoti gaišs un silts cilvēks – tēta sieva. Protams, arī mans dzīvesbiedrs ar savu ģimeni, kurā jūtos vienmēr gaidīta, mīlēta un cienīta. Tāds prāvs pulciņš ar cilvēkiem, kas veido dzīves kodolu. Ģimenes kopā sanākšanās esam ļoti foršs un jautrs bariņš ar jauniešiem, kas nodrošina atraktīvu atmosfēru – katram brālim un māsai ir sava darbošanās joma, un visi strādā, attīsta personību, uzlabo demogrāfisko situāciju. Tāpat stūrakmens ir mani draugi, ar kuriem kopā esam izauguši. Ar labāko draudzeni ejam cauri dzīvei kopš trīs gadu vecuma. Turklāt mani draugi ne tikai ir manas dzīves pievienotā vērtība, bet arī piedalījušies manu vērtību veidošanā.
Kas jādara, lai pasaule kļūtu labāka? Jāatceras, ka dzīve nav dāvana mums, bet mēs esam dāvana dzīvei, un attiecīgi arī jāuzvedas – jāizturas ar cieņu pret apkārtējiem un jābūt godīgiem. Kā man teica kāds man ļoti mīļš cilvēks: "Dzīves jēga ir būt labam un darīt labas lietas." Ļoti esmu pieķērusies šai domai un uzskatu, ka pasaule kļūtu labāka, ja vairāk cilvēku spētu atrast laimi vienkāršajā.
Kur jūs redzat savu vietu Latvijas attīstībā? Izmācīties un izaugt par profesionālu un pacientu novērtētu psihiatru. Ceru arī turpmāk būt sabiedriski aktīva, palīdzēt kolēģiem, iesaistīties sabiedrības izglītošanas procesos un veidot pozitīvu psihiatrijas kā nozares tēlu.
