RSU prof. Daces Rezebergas lielākais izaicinājums ir veselības sistēmas kvalitāte

Dace Rezeberga ir Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Medicīnas fakultātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras vadītāja un Rīgas Dzemdību nama galvenā ārste. "Piedzimšana – tas ir ārkārtīgi laimīgs brīdis. Man vienmēr ir asaras acīs, kad bērns ir piedzimis," sarunā saka profesore, kas ir arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas un Veselības ministrijas speciāliste dzemdniecībā un ginekoloģijā.

​

Profesore Dace Rezeberga ir cilvēks, kas darbu ņem uz mājām, un viens no aktuālajiem darbiem Rīgas Stradiņa universitātē pašlaik ir atjaunotās dzemdniecības grāmatas izdošana.

Viņa bija viena no trim šā gada balvas Cilvēka izaugsmei finālistēm kategorijā Par izcilu ieguldījumu veselībā un labklājībā.

"Balvai izvirza par to, ko dari sabiedrības labā, par ilgtspējību un ieguldījumu Latvijas cilvēku nākotnē," stāsta profesore, kuras sabiedriskā darbība veltīta sievietes mātes un bērna veselības uzlabošanai. Viņai nav vienaldzīgi Latvijas veselības rādītāji, kas ir "ļoti slikti salīdzinājumā ar Eiropu", un Dacei Rezebergai patīk, ka lietas nestāv uz vietas un tiek sakārtotas – kaut arī lēnāk, nekā viņai gribētos.

"Dzemdniecībā man gandarījumu sniedz tas, ka ir piedzimis vesels bērns, bet darbā kopumā gandarījums ir par to, ka varu darīt ko labu valstiskā mērogā veselības aprūpē. Tas ir divējādi. Viens ir caur pedagoģiju, audzinot un palīdzot attīstīties nākamajiem ārstiem un zinātniekiem. Jo cilvēks viens pats nav nekas – viens tu neko nevari sasniegt, ja tev blakus nav komandas. Tātad vajag atrast tos cilvēkus, kuros ir potence un kurus var virzīt uz zinātni un pedagoģiju, un dažādu jomu sakārtošanu veselības aprūpes sistēmā."

Par savu izaugsmi Dace Rezeberga ir pateicīga saviem skolotājiem, un tagad esot viņas laiks dot atpakaļ un mācīt savus sekotājus – topošos ārstus, pedagogus, zinātniekus. Nākamās paaudzes izglītošanu viņa uzskata par pievienoto vērtību

"Darbā man ir svarīga komandas apziņa – ka mēs domājam vienādi, ka saprotamies no pusvārda, ka savu iesākto varu deleģēt kādam kolēģim tālāk, kurš to papildina. Tagad man ir ļoti daudz varošu, domājošu un radošu kolēģu, kam ir interese lietas mainīt un uzlabot."

Interesanti, ka savulaik profesores tēvs gribēja, lai Dace kļūtu par pianisti, un sūtīja viņu mūzikas skolā, ko viņa arī pabeidza kā teicamniece. Dacei Rezebergai mājās joprojām ir klavieres, un vismaz reizi gadā viņa tās spēlē – Ziemassvētkos. Taču viņa izvēlējās iet mātes pēdās un kļuva par ginekoloģi. "Zināju, ka būs jāmācās visu dzīvi un ārsta darbs nebūs viegls, taču joprojām esmu pārliecināta, ka tas ir pats labākais, ko varu un protu darīt."

Ik pa laikam viņa ir domājusi par to, kā būtu tad, ja sāktu savā dzīvē visu no sākuma, taču "tad nebūtu tās dzīves pieredzes, kāda ir tagad. Man patīk tas, ko daru, – viss kopā, ne tikai ārstniecība – arī tas, ka varu kaut ko uzlabot slimnīcā vai sistēmā…"

Kā atzīst Dace Rezeberga, viņai nekad nav bijis vēlmes kādu vadīt, tomēr "kaut kā vienmēr apkārt ir bijuši cilvēki, kas ir likuši man darīt un teikuši, ka es to varu, un pedagogi, kas ir atbalstījuši un ļāvuši augt".

​

Profesore paralēli darbam universitātē un Rīgas Dzemdību namā ir Veselības ministrijas galvenā speciāliste dzemdniecībā un ginekoloģijā, kas ir sabiedrisks darbs un par ko nemaksā.

"Pašlaik ministrijā ir divas aktuālas jomas, kas ir manas rūpju jomas, – mātes un bērna veselība un dzemdību palīdzība, kas ir prioritāte numur viens, jo tā ir mana kompetence, kur ārstniecībā pati darbojos.

Esam iniciējuši mātes mirstības auditu. Latvijā mātes mirstība (grūtnieču mirstība, dzemdībās un ar dzemdību komplikācijām mirušās sievietes) ir satraucošs rādītājs salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm.

Ar Pasaules Veselības organizācijas atbalstu tika apmācīti speciālisti no lielākajām Latvijas dzemdību nodaļām. Pašlaik ir izveidota mātes mirstības konfidenciālās analīzes sistēma, un šogad sāksim veidot perinatālās mirstības gadījumu analīzes sistēmu. Mātes mirstības analīze nozīmē, ka visi mirstības gadījumi tiek identificēti un anonīmi analizēti, nemeklējot vainīgos, bet identificējot veselības aprūpes sistēmas problēmas.

Skaidri izkristalizējies ir tas, ka mātes mirstību ļoti ietekmē sociāli ekonomiskie apstākļi – cilvēki, kas netiek pie veselības aprūpes pakalpojumiem, ir visaugstākajā riska grupā. Ginekologs ir speciālists, kas parasti un pamatā strādā pilsētā, laukos ir pieejams tikai ģimenes ārsts. Visbiežāk laukos nav kompetenta speciālista, kas var nodrošināt grūtnieču aprūpi. Sieviete grūtniece pie ginekologa nemaz nenonāk, jo viņai jābrauc uz pilsētu. Tie ir veselības aprūpes sistēmas vājie punkti.”

Dace Rezeberga ierosina, ka grūtnieču aprūpi varētu veikt vecmāte, jo "viņai pēc misijas un Ārstniecības likuma ir jāpārzina grūtniecības aprūpe un normālu dzemdību pieņemšana. Latvijā sievietes iet pie ginekologa, taču Eiropas valstīs vecmāte šajā jomā izdara lielu darbu. To nevar izdarīt vienas dienas laikā, jo sievietes, kas visu laiku ir uzticējušās tikai ginekologam, psiholoģiski nav gatavas uzticēties vecmātei. Taču ilgtermiņā tā palikt nevar, un tas noteikti mainīsies.

Veselības aprūpes sistēma nav efektīva. Tie, kuri ir visievainojamākie un kuriem pakalpojuma pieejamība ir vissliktākā, arī paliek vissliktākajā situācijā. Mātes mirstības rādītāju nevar uzlabot, nemainot konceptu."

Otra joma, kurā profesore sabiedriskā kārtā darbojas Veselības ministrijā, ir dzemdes kakla vēža skrīnings. "Tā ir nākamā trīs gadu prioritāte. 2014. gada sākumā jau bija darba grupas ziņojums par to, kas jāuzlabo, lai dzemdes kakla vēža skrīnings darbotos efektīvi. Ārzemju eksperti ir teikuši, ka šis vēža skrīnings Latvijā patlaban ir tik neefektīvs, ka labāk ir sākt visu no nulles, nevis mainīt esošo sistēmu. Tas ir skarbs slēdziens."

Kā Latvijā veicas ar vakcināciju pret dzemdes kakla vēzi?

"Vakcinācijas aptvere pret dzemdes kakla vēzi izraisošo cilvēka papillomas vīrusu ir nepietiekama. Lai nodrošinātu populācijas imunitāti, vakcinētiem jābūt ap 80 %. Mums ir vakcinētas 50 – 60 % meiteņu.

Tas ir arī jautājums par sabiedrības informēšanu, kas nav bijusi pietiekama, jo dzemdes kakla vēža skrīningu un vakcināciju pret šo slimību uzsāka ekonomiskās lejupslīdes laikā, kad naudas sabiedrības informēšanai nepietika. Informēšanai jāiet soli pa priekšu un pēc tam ievieš jauninājumu, citādi vienmēr rodas telpa baumām un mītiem. Piemēram, arī Latvijā ir aktīva antivakcinācijas kustība. Pat daži ģimenes ārsti to aizstāv, un tas man nav pieņemami. Jo daktera uzdevums ir sniegt pareizu informāciju, un izvēle paliek pacienta ziņā. Bet mēs jau zinām, ka pacienti ir manipulējami un ļoti uzticas ārstam, līdz ar to var iedēstīt viņam savu viedokli. Daudzi ārsti neprot norobežoties no sava viedokļa paušanas. Žēl, ka tā notiek."

Balvas Cilvēka izaugsmei pasniegšanas ceremonijā 2015. gada aprīlī klausoties uzstāšanās runas, Dace Rezeberga ievērojusi, ka daudzi runājuši par īstām vērtībām, kas bieži netiek pieminētas politiķu runās. "Politikā man pietrūkst, ka nav ilgtermiņa redzējuma vai stratēģijas, kas būtu saistoša, mainoties politikā pirmajām personām vai situāciju noteicošajiem spēkiem. Bieži ir tā, ka atnāk cits politiskais spēks pie varas un tas, kas darīts iepriekš, tiek noniecināts, tiek atzīts par nepareizu un noliegts. Es gribētu, lai mēs, ja uz kaut ko ejam, redzam nākotni un neizšķērdējam tāpat nepietiekamos veselības aprūpes līdzekļus pa labi un pa kreisi."

Profesore iestājas par kvalitātes vadības principu ieviešanu, un tas ir viens no viņas lielākajiem izaicinājumiem. Kopā ar domubiedriem viņa izstrādā kvalitātes kritērijus un ievieš tos dzīvē dzemdniecībā un dzemdes kakla vēža skrīningā.

"Man nav vienaldzīga mātes un bērna veselība – es iestājos par saprotamu un sakārtotu veselības aprūpes sistēmu, augstiem aprūpes standartiem ne tikai savā darbavietā, bet visā Latvijā kopumā. Šī mērķa vārdā turpinu dzīvot, mīlēt un mācīties, lai varētu darīt īstās lietas pareizā veidā."

Kas jūs dzīvē iepriecina?

"Pašlaik mani priecē, ka pēdējos gadus arvien vairāk runājam par kvalitāti un kvalitātes kritērijiem, nevis tikai par to, lai katrā sādžā būtu pakalpojuma pieejamība. Piemēram, viens no šiem kritērijiem ir apjoms. Mēs taču zinām, ka ķirurgam, lai viņš būtu kompetents, jāveic tik un tik operāciju gadā, – lai viņš būtu kā zivs ūdenī. Tāpat ir ar dzemdību pieņemšanu – lai būtu kompetence atšķirt normu no patoloģijas un varētu reaģēt konkrētajā situācijā, ir jābūt apjomam. Dzemdniecībā situācija mēdz mainīties ļoti strauji un jāpieņem ļoti ātri lēmumi. Ja dzemdību speciālistam nav bijusi pieredze situācijās, kad sākas stipra asiņošana, tad viņš neprot adekvāti rīkoties.

Man prieks arī par jaunajiem Rīgas Stradiņa universitātes doktorantiem, kas aizstāvējuši disertācijas, ka viņi domāšanā ir izauguši, kļuvuši citādi – viņiem ir vēlme sniegt kaut ko sabiedrībai bez finansiāla labuma. Daudzi mani amata brāļi un māsas, kas strādā privātpraksē un kuriem interesē tikai bizness, nav gatavi ko darīt sabiedrības labā bez atlīdzības."

Kopumā ginekoloģija kā specialitāte rezidentūrā Rīgas Stradiņa universitātē ir diezgan pieprasīta.

"Jā, tā ir prestiža specialitāte. Skatos, kā mūsu jaunieši studenti cenšas tikt iekšā rezidentūrā. Ir milzīgs konkurss. Katru gadu ir piecas valsts vietas, un sanāk, ka uz vienu vietu pretendē trīs līdz pieci studenti."

Vai tāda interese vienmēr ir bijusi? Kā jūs to skaidrojat?

"Interese vienmēr ir bijusi diezgan liela. Grūti pateikt, kāpēc tā. Diez vai jaunieši domā tādās kategorijās, ka ginekoloģija ir ienesīga sfēra. Protams, privāts ginekologs var nopelnīt ļoti labi, valsts ir radījusi tādus apstākļus…

Kad es pati gāju uz medicīnu, nedomāju par to, kāda būs mana alga. Bijām parasta padomju ģimene, kas dzīvoja no algas līdz algai. Mamma bija daktere, tētis – inženieris, un divi bērni. Mūsdienās cilvēki ir citādi. Mana meita neizvēlējās medicīnu tāpēc, ka redzēja, cik daudz ārsts strādā un cik par to saņem.

Mans ideālais modelis būtu, ka universitāte un slimnīca ir viena juridiska institūcija, kur reizē esi pasniedzējs un dakteris. Tev ir viena darba slodze, lai nav vairākas darbavietas, lai nav viss jākombinē. Ceru, ka nākotnē tāda institūcija tiks izveidota. Tad var strādāt vienā virzienā, veltot tam visas pūles."

Brīvajā laikā Dace Rezeberga vingro un dodas garās pastaigās uz mežu kopā ar suni un vīru. Viņai patīk ceļojumi, kaut bieži ceļot nesanāk, un pagājušajā ziemā Dace ir iemācījusies slēpot ar kalnu slēpēm.

Ik pa laikam profesore pārlasa savu grāmatas konspektu par to, kā organizēt savu darbu un plānot laiku. Divas atziņas no šīs grāmatas, ko profesore piemin sarunā un kas viņai ir nozīmīgas: jādara tas, kas ir svarīgi, bet nav steidzami, un ir jāmāk atteikties no lietām un darbiem, pat ja tas ir finansiāli izdevīgi, ja tas traucē sasniegt izvirzīto mērķi. "Tas palīdz atteikties no lietām, kas paņem daudz laika, bet kam nav lielas nozīmes," piebilst Dace Rezeberga.

Kā jūs domājat, kas ir laimīgas un veselīgas ģimenes pamatā?

"Laulība ir divu cilvēku nepārtraukta kompromisu rašana un pielāgošanās otram. Svarīga ir emocionālā dzīve. Dzīvi emocionāli uzturēt tā, lai būtu interesanti, ir ārkārtīgi liela māksla. Lai nebūtu tikai viena vienīga ikdiena, kur katrs iet uz savu pusi. Ir vajadzīgas kopīgas intereses.

Ir svarīgi respektēt un atbalstīt vienam otru, interesēties par otru, bet arī dot pietiekamu patstāvību, un tas nav viegli.

Neticu, ka ir tādas ģimenes, kur visu mūžu ir bijusi absolūta harmonija. Visiem iet kā pa kalniem – te augšā, te lejā. Jāmāk rast kompromisus un jāsaprot, kas tev ir svarīgākais."