Sava darba zinātājas Gunas Laganovskas dzīves aicinājums ir operēt un atjaunot redzi
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes profesore, Oftalmoloģijas katedras vadītāja un acu ārste Guna Laganovska 19. septembrī saņēma Latvijas Ārstu biedrības Profesora Ilmāra Lazovska balvu par fundamentālu ieguldījumu medicīnā un ārstu izglītībā.
Viņa ir izcila savas nozares speciāliste, kas ne tikai konsultē un operē acu slimniekus, bet arī izglīto topošos mediķus un oftalmologus. RSU e-vidē studentiem ir iespēja noskatīties viņas videolekcijas oftalmoloģijā, kurās viņa vairāk stāstot par to, ko nav iespējams izlasīt mācību grāmatās. “Kaut arī pilnveidojams, šāds formāts nenoliedzami ir ļoti ērts,” piebilst profesore. Guna Laganovska lepojas ar to, ka šogad RSU rezidentūrā oftalmoloģiju apgūst arī divi ārvalstnieki.
Profesore ir Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikas vadītāja un Latvijas Acu ārstu asociācijas prezidente. Savulaik viņa Latvijā ieviesusi vairākas acu slimību ārstniecības metodes, kas tika izmantotas pasaulē.
Citi par viņu saka "Ārsts no Dieva!". Un, kaut arī darbā viņa pavada visvairāk laika, ar dzīvi Guna Laganovska ir apmierināta. Viņa dara to, kas viņai patīk.
Vai acis ir cilvēka dvēseles spogulis?
Acis noteikti ir dvēseles spogulis, taču jāņem vērā, ka, skatoties otra cilvēka acīs, viņa dvēseli iespējams ieraudzīt vienīgi caur savas dvēseles prizmu.
Vai, paskatoties acīs, uzreiz var pateikt, ka pacientam ir kāda acu slimība?
Visbiežāk no ārpuses to nav iespējams pateikt. Acis ir neliels orgāns, un lielākā daļa nopietno slimību atrodas acs iekšpusē, tāpēc vajadzīga padziļināta izmeklēšana.
Kādas ir izplatītākās acu slimības Latvijā, un kādi ir to iemesli?
Acu slimības ir ļoti dažādas, tomēr to iespējamība būtiski pieaug ar gadiem – jo vecāks paliek, jo biežāka ir saslimšana. Problēmas pieaug pēc 60 gadu vecuma, un ir gandrīz neiespējami sastapt 70 – 80 gadu vecu cilvēku, kuram nav kāda no acu slimībām.
Visvairāk cilvēku, kas slikti redz un kam ir problēmas ar acīm, ir dažādu tīklenes slimību dēļ. Šīs slimības ir bieži sastopamas un grūti padodas ārstēšanai vai vispār nav ārstējamas.
Otrajā mūža pusē jāuzmanās no trim slimībām, kas ir visizplatītākās. Pirmā ir katarakta jeb lēcas apduļķojums. Taču to ļoti labi var izārstēt. Kad operācijā izņemam duļķaino lēcu un ieliekam citu, cilvēka redze var atgriezties pilnībā un dažkārt pat ir labāka nekā pirms šīs slimības.
Otra slimība ir glaukoma. Glaukomas gadījumā konstatē augstu acu spiedienu, kas spiež uz redzes nervu, un cilvēks pamazām kļūst akls. Te katrs pats sev nedaudz var palīdzēt, ejot pie acu ārsta, kas šo slimību savlaicīgi diagnosticē. Tāpēc mēs ikvienam iesakām pārbaudīties pie acu ārsta reizi divos gados, pēc 60 gadiem – reizi gadā. Laikus pamanot problēmu, varam pasargāt sevi no šīs slimības izraisītajām sekām – no akluma.
Trešās biežāk sastopamās ir tīklenes slimības, piemēram, vecuma jeb senilā mākulas deģenerācija, kā arī dažādas kardiovaskulāro slimību komplikācijas – asinsvadu trombozes un embolijas. Mākula ir tīklenes daļa, ar kuru visasāk redzam.
Kā ikdienā visvairāk kaitējam savām acīm?
Vispār acis ir ļoti izturīgs orgāns. Lasot tumsā vai nepareizā leņķī, acis sabojāt ir diezgan grūti. Protams, rodas acu nogurums, ja lasīsim ilgi un nepiemērotos apstākļos, taču slimības tā izraisīt nav iespējams.
Lielākā daļa slimību ir ģenētiski noteiktas un pārmantotas no vecākiem. Acu slimību rašanos un attīstību ietekmē arī neveselīgs dzīvesveids un neveselīgi ēšanas paradumi. Negatīvi redzes veselību ietekmē smēķēšana, jo tā sašaurina asinsvadus un rada acs tīklenes problēmas, un tas ir pierādīts pētījumos.
Kurš ir galvenais jūsu profesijas instruments?
Protams, svarīga ir spēja novērtēt, kādas ir pacienta problēmas un vajadzības, taču šīs profesijas galvenais instruments ir manas acis, jo pacienta problēma ir jāprot saskatīt. Operējot mēs izmantojam dažādas iekārtas un mašīnas, un jābūt pietiekami labai redzei, lai varētu skaidri redzēt un precīzi trāpīt ar sīku instrumentu noteiktajā punktiņā.
Jāprot arī koncentrēties. Kaut gan acu ķirurģija nav fiziski smaga – nekas smags nav jāceļ un ar lielu spēku nav jāsit –, visgrūtākais ir sakoncentrēties – iemācīties novirzīt mikroskopa gaismu un, izmantojot dažādos instrumentus, trāpīt konkrētajā punktā, kur vēlaties pārgriezt, un lai pēc iespējas mazāk ievainotu apkārtējos audus.
Kas, jūsuprāt, jādara un jāņem vērā, lai kļūtu par labu acu ārstu?
Noteikti, kā jebkurā specialitātē, ar oftalmoloģiju jānodarbojas pietiekamā daudzumā – tam jāvelta viss laiks.
Kāds ir jūsu viedoklis par redzes korekcijas lāzeroperācijām?
Tā vairāk jāuzlūko kā kosmētiskā ķirurģija. Tā kā es nodarbojos ar cilvēkiem, kuri jau ir kļuvuši akli vai kurus apdraud aklums, jautājums – nēsāt vai nenēsāt brilles – manā skatījumā nav tik svarīgs. Kaut arī risks ir neliels, es baidītos veikt šādu lāzeroperāciju savām acīm.
Kas ir grūtākais jūsu profesijā?
Daudzi apgalvo, ka ārsta darbs ir grūts, taču, ja man tagad būtu jāmazgā koridors vai jānes smagumi, vai jārisina matemātikas formulas, man tas būtu grūtāk. Es nevaru iedomāties neko vieglāku kā, piemēram, operēt kataraktu.
Cik attīstīta ir oftalmoloģija Latvijā salīdzinājumā ar Eiropu un pasauli?
Pašlaik lietojam tādas pašas iekārtas, kādas izmanto Eiropā. Latvijā nav pieejamas tikai ļoti sīkas un specifiskas lietas, kur ir ļoti maz slimnieku un retas saslimšanas. Tad šos slimniekus sūtām ārstēties citur. Bet tā ir visā pasaulē.
Ja pacients ir gatavs maksāt, viņam Latvijā ir pieejams viss tas pats, kas lielākajā daļā Eiropas. Ja viņam nav līdzekļu, tad viņa ārstēšanu ierobežo valsts atvēlētais finansējums. Bieži vien pacientam tāpēc ir ilgstoši jāgaida, lai saņemtu konsultāciju vai ārstēšanu, un dažkārt slimība, ilgstoši gaidot, progresē. Tā, manuprāt, ir problēma.
Pagājušā gadsimta 90. gados jūs Latvijā esat aizsākusi veikt vitrektomijas operācijas…
Tās ir stiklveida ķermeņa operācijas, kuras izmanto smagos gadījumos – kad ir tīklenes atslāņošanās, cukura diabēta pēdējās stadijas vai gūta kāda nopietna acs trauma. Līdz 1997. gadam Latvijā tīklene tika operēta tikai no acs ābola ārpuses, taču tajā gadā man bija lieliska iespēja aizbraukt uz Berlīnes klīniku, kur es šīs operācijas noskatījos, un pēc tam lēnām ieviesām Latvijā – sākām operēt tīkleni no iekšpuses, līdz ar to dodot iespēju daudziem pacientiem atgūt redzi, kas pirms tam Latvijā nebija iespējams.
Kādas acu slimību ārstniecības metodes jūs savulaik esat ieviesusi?
Esmu uzsākusi fotodinamisko terapiju, multifokālo intraokulāro lēcu implantāciju, viskokanaloplastiku glaukomas gadījumā.
Ko savā profesionālajā darbībā gribat izdarīt tuvākajā laikā?
Pirms 25 gadiem Latvijā visu sākām darīt 20 gadus vēlāk, nekā tas notika pasaulē. Tagad – jau kopš neatkarības atgūšanas – šis periods, cik ilgā laikā metode nokļūst Latvijā, ir ievērojami saīsinājies – gads vai divi gadi.
Pašlaik ir pat tā, ka vairākas tīklenes ārstēšanas metodes izmēģinām un ieviešam Latvijā kā pirmie pasaulē, jo RSU Oftalmoloģijas katedras darbinieki piedalās vairākos pirmās fāzes pētījumos. Tikai pēc tam metodi sāk lietot pasaulē.
Ko jūs sev mēdzat pārmest?
Kad biju jaunāka, diezgan daudz laika nelietderīgi esmu pavadījusi šauboties – ilgi šaubījos par to, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā. Taču ar laiku esmu sapratusi, ka iespējas mēdz būt dažādas un neviena iespēja nav labāka vai sliktāka. Svarīgi ir saglabāt optimismu un katrā situācijā saredzēt iespējas! Vienmēr visu ir iespējams labot, un nevajag uztraukties par to, kas nav maināms. Jāskatās pozitīvi uz priekšu un turpmāk jādara labāk! To es mācu arī saviem rezidentiem. Nav vērts tērēt laiku, jo tas ir ierobežots, un darīt lietas, kas tikai aizņem laiku. Ir jādara tas, kas patīk!
Kas jūs satrauc mūsdienu Latvijā?
Mani satrauc dažādi jautājumi, tomēr apzinos, ka lielākajai daļai no tiem es negatavojos veltīt tik daudz laika, lai to ietekmētu.
Viena lieta, kas man nepatīk un ko es nespēju izprast, – kāpēc tagad jāraksta tik daudz papīru. Tam tiek veltīts tik daudz laika! Tas attiecas uz visām dzīves jomām. Pirms desmit gadiem viss nebija tik ļoti jāapraksta. Agrāk vairāk strādājām nekā rakstījām. Un nekas jau nemainās no tā, ka tik daudz tiek sarakstīts!
Rīgas Medicīnas institūtu (tagad – RSU) jūs absolvējāt 1986. gadā. Kādas ir jūsu atmiņas par studiju laiku?
Mēs studējām un dzīvojām, studēt nebija grūti. Tas bija jauks laiks! Kopš studiju laika man joprojām ir divas draudzenes, ar kurām satiekamies vismaz reizi mēnesī un kopā ceļojam un atpūšamies. Tas ir vērtīgākais rezultāts no studiju laika.
Oftalmoloģijā ļoti daudz palīdzēja profesore Dambīte un profesore Vaļkova. Man īpaši mīļas kolēģes bija daktere Volkolākova un docente Lūkina, kura vairs nestrādā katedrā, taču ar kuru joprojām regulāri tiekamies, iedzeram kafiju un apspriežam slimniekus.
Svarīgākais, ko jums savulaik deva studijas augstskolā?
Domāju, ka jebkuru studiju mērķis ir attīstīt cilvēka spēju domāt un orientēties konkrētos apstākļos. Zināšanas, ka būs nepieciešamas praksē, viņš pēc tam atradīs pats.
Šogad svinam Rīgas Stradiņa universitātes 65 gadu jubileju. Ko jūs novēlat universitātei?
Universitāte ir ļoti spēcīga. Domāju, ka Rīgas Stradiņa universitāte ir vislabākā universitāte Latvijā! Novēlu tāpat turēties un kļūt par labāko pasaulē!
Par Profesora Ilmāra Lazovska balvu
Profesora Ilmāra Lazovska balva dibināta 2011. gadā, godinot izcilā iekšķīgo slimību ārsta, nefrologa, sabiedrības veselības speciālista un medicīnas filozofa piemiņu. Ilmāra Lazovska balva ir skulptūra, kas simbolizē virzību augšup. Ik gadu balvas laureāts tiek paziņots 1. septembrī – profesora Lazovska vārdadienā. Līdz šim balvu saņēmuši kardiologs Andrejs Kalvelis, gastroenterologs Anatolijs Danilāns, torakālais ķirurgs Jāzeps Baško, internists Jānis Raibarts. Šogad balvai bija izvirzīti septiņi kandidāti.
