Stradiņa balvas ieguvējs prof. Haralds Plaudis: Ķirurģija no heroiskas disciplīnas kļuvusi par komandas darbu
Foto: RSU
Portāla Santa un žurnāla Ievas Veselība Anijas Pelūdes intervijā var vairāk iepazīt Paula Stradiņa balvas ieguvēju – Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgu, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Ķirurģijas katedras profesoru Haraldu Plaudi.
Neliels ieskats intervijā.
Uz jautājumu, kādas ir sajūtas, saņemot balvu, Haralds Plaudis atbild: “Par balvu man pateica mana mīļā augstskola – Rīgas Stradiņa universitāte. Droši vien īstā sajūta vēl atnāks, bet šodien tas nav ne prieks, ne laime – drīzāk gandarījums. Tā kā man pasniegšanas ceremonijā bija jāuzstājas ar runu, nācās patīt filmu atpakaļ – kāds tad tas skrējiens ir bijis, kas noticis? Un, kad visu lēnā garā saliek kopā, izskatās – jā, šis tas laikam ir paveikts.” Un – kas ir paveikts? “Vienmēr sanāk, ka apbalvojums tiek tam vienam cilvēkam, bet ķirurģija no heroiskas, varonīgas, disciplīnas, kāda tā droši vien bija pirms piecdesmit un trīsdesmit gadiem, kļuvusi par komandas darbu. Tāpēc tā balva pienākas arī visiem maniem kolēģiem. Ja nav komandas un struktūras, tad patiesībā vienīgais, ko mēs varam redzēt – atsevišķus zibšņus,” novērtē ārsts.
Viņš uzteic, ka klīnikā ir liels doktorantu skaits – veseli pieci: “Tie ir ārsti, kas pēc trim, pieciem gadiem aizstāvēs savas doktora disertācijas, un viņi būs ne tikai zinātnieki – viņi zinās, kā savu praktisko ķirurga darbu klīnikā apvienot ar zinātnisko darbu, un tas rada baigo vilkmi jaunajiem arī turpmāk.”
Par slimnīcas stratēģiju viņš vēstī, ka tā “nenotika administrācijas gaiteņos aiz slēgtām durvīm vai brīvmūrnieku sanāksmēs – visi kolēģi, kas gribēja, varēja iesaistīties. Katrs varēja nākt ar savām idejām, un stratēģijas darba grupa tās kā milzīgu puzli nolika uz galda, un tad mēs likām kopā līdzīgas idejas, un no tām sapratām, kas ir tie virzieni, kurus mēs nākotnē šajos sešos gados slimnīcā attīstīsim.”
Balvas pasniegšanas ceremonijā muzicēja profesora Haralda Plauža dēls ar draudzeni. “Es ļoti gribēju, lai tieši viņš to dara,” saka tēvs
Līdzās tēmām par mūsdienu tehnoloģijām slimnīcā, komandas vadīšanu un slimnīcas nākotnes plāniem, ģimeni, saruna nonāk arī līdz kara tēmai… Ja sāksies, ko darīsiet? – profesoram Haraldam Plaudim jautā žurnāliste. “Palikšu šeit.” Un ģimene? “Smags jautājums. Man ir divi dēli un abi iesaucamā vecumā. Es domāju, ka tas būs viņu lēmums. Bet sievu un meitu mēģināšu pārliecināt, lai dodas prom no šejienes. Ja kāds var paglābt sevi, tas jādara. Kādam ir jāpaliek, lai aizstāvētu un nosargātu, bet kādam ir jāglābjas, lai vēlāk celtu visu no jauna. Bet man ir skaidrs – es palikšu šeit. Te ir mana slimnīca, mana valsts, es esmu ķirurgs, man jāpalīdz Latvijas cilvēkiem.”
Noslēgumā profesors Haralds Plaudis visiem 2025. gadā izteic vēlējumu: “Banāli, bet es vēlu mieru. Gan lai tiešām Ukrainā iestātos miers, gan lai cilvēki būtu mierā ar to, kas viņi ir un ko dara. Jo, ja cilvēks nav mierā ar sevi, viņam viss liekas šausmīgi garlaicīgi. Miers nav pašapmierinātība – miers ir izpratne par lietu kārtību. Es esmu mierā ar to, ko varu ietekmēt, un par to, ko nevaru ietekmēt, man tāpat nav vērts uztraukties. Dod Dievs, šo sajūtu sasniegt.”
