Tūrs Ēriks Blāfjels: "Lai kļūtu labākiem, jāeksperimentē ar komunikāciju"

Norvēģu psihiatrs Tūrs Ēriks Blāfjels (Tor Erik Blaafjell) 2.–3. martā viesojās Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), kur vadīja darbsemināru par ārsta un pacienta saziņu. Semināru organizēja Ārvalstu studentu asociācija.

Iesākumā pastāstiet par sevi. Ar ko jūs nodarbojaties Norvēģijā?

Man ir ārsta izglītība. Es ieguvu grādu Vācijā, bet esmu studējis arī Spānijā un Norvēģijā. Pēc absolvēšanas es pāris gadus strādāju par ģimenes ārstu un tad nolēmu specializēties psihiatrijā. Visu mūžu esmu strādājis par psihiatru un nolēmu, ka vēlos veltīt savus pēdējos darba gadus bērnu un pusaudžu psihiatrijai. Šobrīd es strādāju ar bērniem un pusaudžiem kādā Norvēģijas poliklīnikā un slimnīcā. Es arī daudz strādāju par pasniedzēju, gan tāpēc, ka tas mani interesē, gan tāpēc, ka, manuprāt, tādējādi palīdzu sabiedrībai — pasniedzot psihiatriju un sniedzot vispārīgas zināšanas par cilvēka prātu, jo cilvēkiem trūkst informācijas par šo jomu.

Vai esat ievērojuši pārmaiņas sabiedrībā un atšķirības valstu starpā, kā iedzīvotāji uztver garīgo veselību vai domā par to?

Es varu pastāstīt par Norvēģiju, kur man bijusi labākā pieredze, un Vāciju, kuru es visnotaļ labi zinu, kā arī Latviju, jo mana meita Katarina Klāra Blāfjela Holveka (Catharina Clara Blaafjell Holwech) pašlaik studē RSU. Man ir vēl viena meita, kura studēja Norvēģijā, un vedekla, kura studē Ungārijā. Psihiatrijai tiek piešķirta ļoti atšķirīga loma medicīnas studijās. Ir redzamas izglītības sistēmas sekas — ja studentus neizglīto psihiatrijas jomā, praktizējošajiem ārstiem ir maz zināšanu par psihiatriju. Jūsu universitāte daudzējādā ziņā ir izcila. Tas ir ļoti labi. Esmu to salīdzinājis ar savas otras meitas studijām Norvēģijā, un daudzējādā ziņā jūs pilnībā atbilstat tam pašam standartam, bet psihiatrijas jomā jums klājas ļoti slikti. Varētu to pielīdzināt akmens laikmetam. Slikts ir mācību saturs un tā organizācija. Norvēģijā mēs iekļaujam psihiatriju visā medicīnas sistēmā.

Mēs esam pieņēmuši faktu, ka 40 % pacientu, kuri dodas pie ārsta, ir psihiska rakstura problēmas. Mēs to zinām un attiecīgi rīkojamies.

Es nezinu, kāda šeit ir situācija ar ģimenes ārstiem, bet, ja viņi spoguļo to, ko studē, tas ir par maz — viņiem trūkst zināšanu, lai tiktu ar to galā.

Vai jūs zināt, kādus priekšmetus RSU māca jūsu meitai?

Viņiem ir psihiatrija ceturtā kursa otrajā semestrī, bet tikai divas nedēļas, un varbūt kaut kas nākamajā semestrī, bet ļoti maz. Viņiem arī nemāca ētiku. Ir kurss ar šādu nosaukumu, bet Norvēģijā ētika ir iekļauta katrā kursā. Otrajā gadā viņai bija studiju kurss par komunikāciju ar pacientiem, bet viņa teica, ka tas nav bijis noderīgs.

Kāda būs jūsu darbsemināra struktūra?

Es vadīšu praktisku semināru dalībnieku grupām, lai cilvēki var eksperimentēt un izspēlēt lomu spēles situācijas, piemēram, kā satikties ar pacientu, kā runāt ar pacientu un kā panākt, lai cilvēki maina savas domas. Kāpēc viņi nelieto savus medikamentus pat tad, kad esmu par to teicis jau desmit reizes? Kas notiek? Kā es varu panākt, ka viņi sāk lietot nozīmētās zāles diabēta ārstēšanai?

Jums ir jāsaprot arī pacienta viedoklis. Un, protams, jāzina par informētas piekrišanas procesu.

Semināram ir pieteikušies 48 studenti, tāpēc viņi divu dienu laikā tiks iedalīti sešās grupās, un katrai tiks veltītas divas vai trīs stundas. Es viņiem sniegšu īsu lekciju, lai iepazīstinātu ar teorijām, kas ir seminārā sniegtās informācijas pamatā, un to, ko savā mūžā esmu iemācījies par psihiatriju. Un tad mēs izspēlēsim dažus scenārijus, kas notiek ārsta kabinetā. Studenti spēlēs katrs savu lomu un komentēs cits cita darbības, mēģinot uzsākt diskusiju par savu pieredzi šajās situācijās.

Ir daudz ārstu un pat pasniedzēju, kuri baidās runāt ar pacientiem, bet viņi nebaidās to darīt, ja tāda ir viņu loma. Viņi baidās, ja vēlas iziet ārpus tā, pie kā ir pieraduši. Lai kļūtu labākiem, jums ir jāeksperimentē ar komunikāciju, ar savu attieksmi, ar savu domāšanas veidu. Un tas ir biedējoši. Tas ietver lielu atbildību un lielas cerības. Ir grūti to realizēt. Turklāt papildus tam jums ir jābūt labam ārstam. Runa nav tikai par komunikāciju, bet par zināšanām, par ārstēšanu, mainīšanos... Tāpēc es uzskatu, ka cilvēkiem ir jāpraktizējas. Jūs varat sēdēt un klausīties lekciju, bet tas neko nemaina. Es ceru, ka uzvedināšu viņus uz idejām, ko viņi pēc tam varēs attīstīt.

Kādas izmaiņas jūs vēlētos ieviest jauno ārstu apmācības procesā?

Manuprāt, ārstiem māca pārāk paļauties uz savu pozīciju un domāt, ka viņi ar visu tiks galā vieni paši. Viņi ir zināšanu ķēdes augšgalā un nelūdz palīdzību. Ar savu izglītību mēs nonākam ļoti vientuļā pozīcijā, un es uzskatu, ka tas ir bīstami. No vienas puses, tas ir ļoti prātīgi, jo daudzās situācijās jūs tiešām esat viens pats — jūs stāvat ar asiņojošu pacientu uz ielas, un jums ir jātiek galā, jo tur nav neviena, kas jums palīdzētu — bet, no otras puses, tam ir sava cena.

Ārstam jāspēj atzīt, ka viņš nav pārliecināts.

Ja jūs sakāt pacientam: „Es nezinu, bet pārbaudīšu to līdz mūsu nākamās tikšanās reizei!”, tas rada pacienta uzticību. Cilvēki pamana, ja jūs kaut ko nezināt. Viņi spēj sajust jūsu ķermeņa valodu. Sakot cilvēkiem: „Es nezinu, kā jums šķiet?”, tiek radīta uzticība un saikne starp ārstu un pacientu.

Kā jūsu pieredzē gadu gaitā ir mainījusies attieksme pret psiholoģiju un komunikācija ar pacientiem?

Runājot par Norvēģiju, cilvēkiem ir daudz vairāk tiesību, un viņi ir daudz drošāki par savu stāvokli. Viņi netiek vienkārši nodoti ārsta rokās, lai viņš ar pacientu darītu, ko vēlas. Protams, vēl jāmin internets. Cilvēki lasa pirms dodas pie ārsta — tā ir milzīga pārmaiņa. Tāpēc ārstam visu laiku ir jāpapildina savas zināšanas, lai būtu soli priekšā.

Arī psihiatrija ir ļoti mainījusies — ir efektīvas metodes, modeļi un ārstēšanas un domāšanas veidi, tādēļ, ja jūs esat labs terapeits, psihiatriskās ārstēšanas panākumi šobrīd caurmērā ir tādi paši kā jebkurā citā medicīnas jomā. Trauksmes traucējumu ārstēšanas rezultāti ir tikpat labi kā hipertonijas vai diabēta ārstēšanas rezultāti — aptuveni 60–70 % pacientu veselības stāvoklis uzlabojas.

Pastāv mīts, ka psihiskās problēmas nevar ārstēt, bet tas tiešām ir aplami. Jūs varat palīdzēt un mainīt cilvēkus, un uzlabot viņu dzīvi.

Situācija lēnām mainās. Kad cilvēki, pat ārsti, runā par psihiatriju, viņiem ir priekšstats, ka cilvēkiem jābūt pilnīgi brīviem no šādu veselības problēmu simptomiem, bet, ja cilvēkam ir kāda fiziska kaite vai traucējumi, viņa veselības stāvokli var vienkārši uzlabot un palikt pie tā. Ko dara sirds mazspējas gadījumā? Cilvēkam palīdz, stabilizē sirdsdarbību, un viņš var sadzīvot ar to — tā būtu jābūt arī ar psihiatriju.

Tiekamies brīdī, kad semināri vēl nav sākušies. Ko sagaidāt no šīs nedēļas nogales?

Vēlos satikt meitu. [Smejas] Man arī patīk pavadīt laiku ar jaunajiem ārstiem. Man tas šķiet interesanti. Vēlos noskaidrot viņu viedokli un redzēt, kā viņi pārskata savu viedokli un smeļas jaunas idejas. Tas ir brīnums.

Nobeiguma domas vai komentāri par RSU?

Vēlos parādīt, ka RSU ārvalstu studentu vecākiem ir ļoti daudz ko piedāvāt universitātei. Daudzu studentu vecāki ir ārsti, kuri pārstāv dažādas specialitātes un līmeņus. Universitātei būtu jāizmanto iespēja un jāaicina mūs un jāizmanto mūsu sniegtās iespējas, bet tas nenotiek.

Mēs esam pateicīgi universitātei par mūsu bērnu uzņemšanu un mēs ar lielāko prieku sniegtu arī savu artavu. Bet universitātei jāparāda, ka jūs to vēlaties.

Vai bijāt dzirdējis par RSU pirms jūsu meita sāka studēt šeit?

Patiesībā es ieteicu meitai šo augstskolu, jo man bija praktikants, kurš šeit bija studējis. Viņš bija sajūsmā par Rīgu un sniedza pozitīvas atsauksmes par universitāti. Viņš bija patiess universitātes vētnesis. Esmu ieteicis šo augstskolu arī citiem studentiem. Tādējādi vecāku iesaistīšana atmaksājas. Universitātei jāuztver studentu vecāki kā tīkls. Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir saistīti ar RSU.