Sajust cilvēkus: kā pandēmijā komandas garu stiprina mūsu sociālantropologi

Mūsu Sociālās antropoloģijas programmas Facebook lapā regulāri starp ziņām par interesantām lekcijām un pasākumiem redzami arī daudzgalvaini Zoom ekrānšāviņi. Tā ir RSU antropologu kopiena, kurā kopā tiekas gan programmas mācībspēki, gan studenti. Par komandas saliedēšanas pieredzi pandēmijas laikā stāsta programmas vadītāja Ieva Puzo.

Kāds noskaņojums valda RSU antropologu kopienā?

Noskaņojums mainās līdz ar pārējās sabiedrības noskaņojumu. Reizēm mēs, antropologi, domājam, ka uz notiekošajiem procesiem varam paskatīties no malas, bet pašlaik šajā visā paši esam pārāk dziļi iekšā, un ir nepieciešama distance, lai reflektētu par šo laiku, darbu un citām lietām.

Tomēr RSU antropologu kopiena ir gana aktīva arī šajā laikā…

Attālinātais režīms bija iespēja kaut ko jaunu pamēģināt līdz brīdim, kad tas visiem apnika. Sapratām, lai arī retāk, bet kopā sanākšanas brīži klātienē ir vajadzīgi, un, tiklīdz noteikumi atļāva, sākām plānot.

Mūsu disciplīna kopumā ir ļoti sociāla, arī nodarbībās mēs mācāmies cits no cita, no sarunām, diskusijām un teoriju izpausmēm dzīvē – šajos procesos dzimst idejas.

Tikai ar ļoti retiem izņēmumiem šīs tikšanās nenotiek visiem kopā – pasniedzējiem un studentiem. Konkrētā semestra docētāji atsevišķi tiekas tikai semestra sākumā, lai izrunātu tīri tehniskas lietas, piemēram, mazāk pieredzējušie attālināto lekciju vadīšanā labprāt uzklausa kolēģu ieteikumus un pieredzi. Bet citādi pasākumi ir studentiem un pasniedzējiem kopā.

Nu jau ceru, ka par tradīciju ir kļuvušas mūsu tikšanās semestra sākumā un noslēgumā. Pandēmijā visiem bija jāatrod iespējas rīkot pasākumus atbilstoši tā brīža noteikumiem, arī mūziķiem bija jāmeklē iespējas uzstāties. Tā vienā diezgan vēsā oktobra dienā, svinot semestra sākumu, mēs nokļuvām Ozola koncertā tepat netālu esošajā kultūrtelpā Balodis. Citos apstākļos, visticamāk, mēs nebūtu šādu koncertu apmeklējuši, bet tik ļoti gribējās visiem satikties, vienkārši sakrita datumi, un galvenais, ka tas bija ļoti labs pasākums ar foršu atmosfēru.

Kultūrtelpā "Balodis" Ozola koncertā. Foto no privātā arhīva

Decembrī semestra noslēgumu svinējām Ezītī, bet pirms tam Zoom’ā satikos ar tiem, kuri nevarēja ierasties. Arī starplaikos parādās kāda mūsu cilvēku iniciēti pasākumi – tādējādi vēlā rudenī nokļuvām Pierīgā, vārījām zupu kāda mūsu studenta mājās un, protams, runājām par antropoloģiju. Kāds pastāsta, ko jaunu izlasījis, kādas grūtības pētījumos – varam kopā padomāt un piedāvāt jaunas perspektīvas. Tie ir ļoti jauki, atbalstoši brīži.

Tomēr centrālais pasākums, manā skatījumā, ir semestra noslēguma ballīte. Pēdējos divus gadus tas notiek mūsu studentes atvēlētā dārzā tepat Āgenskalnā. Ceru, šī paliks kā stabila tradīcija – satikties jūnija vakarā un svinēt sevi. Saišu uzturēšana ir galvenais. Antropoloģija ir bezgala sociāla, un mēs līdz ar to arī.

Mums ir gana maza programma, lai to varētu izdarīt un lai visi mūsu kopienā esošie cilvēki justos piederīgi un varētu veidot RSU antropologa identitāti. Tas ir svarīgi.

Vasarās tiekamies vēl vienā īpašā notikumā. Mūsu programmas absolventi katru otro gadu organizē Baltic Summer School of Anthropology. Parasti šeit sabrauc daudz cilvēku. Aizvadītajā gadā, kā reiz, tai vajadzēja notikt, bet, tā kā bija grūti ko paredzēt un plānot, nelielā formātā tikāmies pie Klāva [asoc. prof. Klāvs Sedlenieks – red.] lauku mājās. Studenti paši izveidoja programmu, visu saplānoja, ieskaitot maltītes. Svētku galdi bija katrā ēdienreizē. Forša iespēja ar fantastiskiem stāstiem.

Pie asoc. prof. Klāva Sedlenieka lauku mājās. Foto no privātā arhīva

Antropologu pieeja tāda ļoti iekļaujoša. Kā jūs organizējat digitālās tikšanās?

Zinu, ka ir dažādas jaunas aplikācijas, lai dotu simulēto klātbūtnes un tuvības sajūtu, bet turamies pamatā pie Zoom. Mūsu programma ir diezgan dinamiska, ik pa laikam pievienojas jauni studenti un docētāji, tāpēc šīs sesijas veic arī iepazīšanās funkciju. Izmantojam Zoom istabiņas, kur cilvēki var vai nu turpināt kādā citā reizē uzsāktās diskusijas, vai iepazīties ar jaunpienācējiem.

Reizi mēnesī šajā platformā rīkoju darba tikšanās ar studentiem – tā ir iespēja padalīties ar to, kas uz sirds, un atrast ātru risinājumu, ja tāds nepieciešams. Nodarbībās tas ne vienmēr sanāk. Šajā laikā īpaši jādomā, kā uzturēt saziņu, tāpēc arī studentus aicinu veidot savas WhatsApp grupiņas.

Klausījos interviju ar tevi Latvijas radio raidījumā Monopols, kur tu stāstīji, ka būtu pasākumu organizatore, ja nebūtu antropoloģe. Aiz katra iepriekš pieminētā pasākuma ir lielāks vai mazāks organizatoriskais darbs.

Jā, tas prasa darbu un plānošanu, bet ir tā vērts.

Ir cilvēki, kas uzskata, ka attālināti saliedēt kolektīvu nav iespējams un šādiem digitālajiem pasākumiem nav jēgas. Kā tev šķiet?

Attālināti ir jāpiedomā vairāk. Šobrīd ir dažādas aplikācijas. Piemēram, alternatīva Zoom’am ir Kumospace, kurā tiek simulētas iespējas kādam pietuvināties vai attālināties – tāda burziņa atmosfēra.

Bet arī Zoom opcija sadalīties grupiņās ir laba – jāsaglabā atvērtība un jāļaujas tam, kur sarunas aizvedīs.

Satiekoties pēc ilgāka laika attālinātā režīmā, ir dzirdēts, valda zināms mulsums, atkal jāpierod pie saskarsmes klātienē.

Jā, tiešām, pārslēdzoties uz klātieni, novēroju dažādus jaunus sajūtu un ķermeniskos momentus. Kad satikāmies, tad sākās tādi komentāri kā “domāju, ka tu es garāks vai īsāks” vai “tev ir citādi mati, nekā iztēlojos”. Dažiem bija grūtāk “salikt kopā” dzīvo attēlu ar bildi, kas ilgi redzēta ekrānā un pie kuras pierasts. Pamanījām lietas, kam savādāk nebūtu pievērsuši uzmanību.

Kas jums plānots tuvākajā laikā?

Pēdējo reizi visi tikāmies decembrī. Tūlīt būs ziemas izlaidums, bet atkal attālināti. Kārtīgi to nosvinēsim semestra beigās, kad visi, cerams, tiksimies. Pa vidu mūsu regulārās tikšanās darba jautājumu risināšanā – sanākam kopā, saprotam, kas notiek, ko vajag pamainīt, kāds noskaņojums. Ir svarīgi sajust cilvēkus.

Plašāka informācija par studiju programmu Sociālā antropoloģija