Dinamiskajā docētājas darbā asoc. prof. Dzintrai Kažokai ar 24 stundām diennaktī ir par maz

2022. gada 12. martā notika Latvijas Ārstu biedrības Gada balvas medicīnā pasniegšanas ceremonija, kurā balvu nominācijā Gada docētājs 2021 saņēma Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Anatomijas un antropoloģijas institūta Morfoloģijas katedras asociētā profesore Dzintra Kažoka, kuru šai balvai izvirzīja un par kuru balsoja RSU ārstniecības studenti.

Dzintra Kažoka māca anatomiju topošajiem ārstiem, zobārstiem, farmaceitiem, medicīnas inženieriem, uztura speciālistiem, fizioterapeitiem un māsām.

"Anatomijas mācīšanai esmu veltījusi nu jau gandrīz 23 gadus, un esmu pateicīga liktenim par to, ka varu dot savas zināšanas tālāk studentiem,"

intervijas sākumā atzīst Dzintra Kažoka, kura lepojas ar to, ka strādā RSU.

RSU asoc. prof. Dzintra Kažoka 2022. gada 12. martā, saņemot Latvijas Ārstu biedrības balvu "Gada docētājs 2021". Foto: Toms Norde

Kas, pēc jūsu domām, studentiem ir grūtākais, apgūstot anatomiju?

Grūtākais viņiem ir uzreiz saprast, kā pareizi un cik daudz mācīties, lai apgūtu nepieciešamo un izpildītu studiju kursa prasības. Nereti klupšanas akmens ir lielais informācijas daudzums, kā arī tas, ka grūti izvēlēties, ko vislabāk izmantot, lai efektīvi apgūtu anatomiju.

Svarīgi arī tas, kā līdz šim jaunietis ir pieradis mācīties. Bieži vien man viņam jāpalīdz izveidot mācīšanās sistēmu – jāparāda dažādās mācīšanās pieejas, kā arī informācijas iegūšanas, apkopošanas un analizēšanas iespējas. Tas jādara tik ilgi, kamēr viņš pats atrod savu sistēmu vai shēmu, kā mācīties.

Vai modernās tehnoloģijas palīdz apgūt anatomiju?

Gan palīdz, gan kavē. Traucē tas, ka ir pārāk daudz informācijas. Kā jau iepriekš minēju, studentam ir jāzina, ko meklēt, lai neapjuktu plašajā piedāvājumā.

Turklāt nav labi, ja viņš informācijas meklēšanai visu laiku izmanto tikai telefonu vai datoru, jo jebkuram topošajam ārstam un veselības aprūpes speciālistam ir jāredz, kas notiek apkārt, un jākomunicē ar kursabiedriem, docētājiem u. c. Viņam ir jāmācās sarunāties ar cilvēkiem.

Jūs esat RSU docētāja kopš 1999. gada, izaugot no vecākās laborantes par asociēto profesori. Kāds bija sākums, kad sākāt pedagoģisko darbu?

Sākumā galvenais man bija saprast, kā uzrunāt auditoriju, kā iemācīt. Bija jādomā par to, kā sagatavot mācību materiālu, lai tas būtu saprotams un viegli uztverams studentiem. Nepārtraukti skatījos, kā studenti reaģē, uztver un atbild mācību vielu, mainīju un papildināju lekciju un nodarbību saturu pēc vajadzības. Tas man bija liels izaicinājums! Tikai ar laiku radās pieredze, kā organizēt mācību darbu tā, lai rezultāts būtu pēc iespējas efektīvāks. Mācījos no kolēģiem, gāju vērot viņu lekcijas un nodarbības. Tā bija un ir nepārtraukta docētāja attīstība.

Kas ir grūtākais docētāja darbā?

Tas, ka ar 24 stundām diennaktī ir par maz, jo nemitīgi jāgatavojas lekcijām un nodarbībām, jāvērtē darbi, pašam jāmācās. Tas ir ļoti dinamisks process.

Doc. Dzintra Kažoka RSU Atvērto durvju dienā vada nodarbību topošajiem studentiem un viņu vecākiem anatomikumā. 2016. gada 2. aprīlis

Kas jums darbā sagādā gandarījumu?

Tas, ka mums ir labi studenti, no kuriem izaug nākamo paaudžu ārsti. Lielākais gandarījums ir redzēt, kā viņi attīstās. Īpašs aizkustinājums man ir RSU izlaidumos, kad redzu, ka viņi kopš 1. kursa, kad pie manis apguva anatomiju, ir izauguši un izveidojušies par lieliskiem jaunajiem ārstiem. Ir ļoti patīkami sastapt arī savus bijušos studentus kā praktizējošus ārstus.

Ko jūs studiju procesā sagaidāt no studentiem?

Sagaidu viņu virzību un izaugsmi – lai viņi nestāv uz vietas, lai izmanto zināšanas attīstībai, sasniedzot savu sapni – kļūt par ārstu!

Par kādu studentu jūs teiktu, ka tas ir "labs students"?

Man nav tāda dalījuma – labs vai slikts students. Visi ir labi studenti! Kādam varbūt vairāk jāpalīdz ar padomu, citam – nemaz, bet visi ir labi.

1999. gadā jūs absolvējāt RSU (toreiz – Latvijas Medicīnas akadēmija) Ārstniecības fakultāti. Kādas ir jūsu atmiņas par studiju laiku?

Studiju gadi ir vislabākie! Studijas ir ne tikai mācīšanās, bet arī jaunu cilvēku iepazīšana, draudzēšanās un ārpus studiju aktivitātes. Bijām ļoti draudzīga grupa – braucām ciemos cits pie cita, bija kopīgas siena talkas, svinējām Līgo svētkus un Ziemassvētkus, gājām uz teātri utt.

Kā jūs savulaik nonācāt Latvijas Medicīnas akadēmijā (tagad – RSU) un galu galā kļuvāt par augstskolas mācībspēku?

Manas mammas tēvs bija veterinārārsts, bet tēva tētis ārstēja cilvēkus ar spēcīgiem vārdiem, līdz ar to man jau kopš bērnības veidojās saistība ar ārstēšanu. Tas bija mans sapnis – kļūt par ārsti.

Man vienmēr ir paticis palīdzēt cilvēkiem, rūpēties par viņiem, dot savu padomu un zināšanas, lai cilvēks varētu justies labi un līdz ar to būtu laimīgs.

Tā kā zināju, ka gribu kļūt par mediķi, skolas laikā padziļināti apguvu bioloģiju un ķīmiju. Ķīmijas skolotāja Kārļa Videnieka Rīgas 77. vidusskolā (tagad – Rīgas Avotu pamatskola) strādāja ar mani papildus, gatavojot medicīnas studijām.

Kad jau biju Latvijas Medicīnas akadēmijas 6. kursa studente, kopā ar grupas biedriem bijām aizgājuši ciemos uz anatomikumu pie savas anatomijas pasniedzējas, kura jautāja, varbūt kāds no mums grib strādāt ar jaunajiem studentiem. Es nodomāju, kāpēc nepamēģināt. Kaut arī pirms tam biju domājusi, ka saistīšu savu dzīvi ar laboratoriju – ar tiesu medicīnas ekspertīzi –, tajā brīdī nebija tāda piedāvājuma, kas man patiktu, un negribējās gadu palikt bez darba. Otrajā dienā pēc augstskolas izlaiduma sāku kārtot dokumentus, lai varētu strādāt anatomikumā, un jau septembrī stājos auditorijas un studentu priekšā. Ja man vēlreiz būtu jāizvēlas šis ceļš, es to noteikti ietu atkal.

Protams, taču ne vienmēr tikai tas stingrais paliek prātā, arī tas, kurš atrod laiku parunāties ar studentu, noskaidrot, kas viņam nepadodas vai rada problēmas, un palīdz. Tā kā medicīnā ir jāzina un nedrīkst pieļaut kļūdas, ir labi, ka ir tādi docētāji, kas ar savām stingrajām prasībām rūpējas par to, lai nepieļautu kļūdas.

Ir jāiemācās studējot, tad mazāk kļūdu būs nākotnē, strādājot par ārstu.

Kas, pēc jūsu domām, ir labs docētājs?

Labs ir tas, kurš spēj sevī savienot gan stingrību, gan pozitīvo attieksmi pret studentiem. Viņam jāmāk uzklausīt un saprast. Tāds docētājs vienlaikus ir vairāku profesiju pārstāvis – režisors, pedagogs un ārsts.

Labs docētājs visu laiku mācās, arī no studentiem. Viņš vienmēr meklē ceļu uz izaugsmi. To, vai esi labs docētājs, vērtē citi – tie, kuri redz mūsu ikdienas darbu. Piemēram, ar šīs balvas Gada docētājs 2021 saņemšanu nekas neapstājas, es turpinu darbu tālāk. Visu laiku ir jāvirzās uz priekšu un nepārtraukti jāmācās, sekojot līdzi tehnoloģijām un aktualitātēm gan savā, gan citās zinātņu nozarēs.

Kas dzīvē rada jūsu neizpratni?

Neuzmanība un paviršība pret citu cilvēku, pret viņa paveikto, ieguldīto laiku un darbu – piemēram, kad students pļāpā un neklausās, ko stāstu. Nepatīk, ja students ir negodīgs un studijās izmanto kādus aplinkus, neatļautus ceļus.

Kas ir jūsu spēka un enerģijas avots?

Studenti! Lai cik es būtu nogurusi un aizņemta, ienākot auditorijā, no studentiem staro pozitīva enerģija. Viņi dod spēku. Arī kolēģi, grāmatas, pastaigas, svaigs gaiss, mūzika, sportošana, dejas un ceļošana, kas ļauj iepazīt jaunas vietas, cilvēkus, kultūras, dod enerģiju.

Asoc. prof. Dzintra Kažoka (1. rindā pa vidu) kopā ar kolēģiem un studentiem piedalās "Lattelecom" Rīgas maratonā. 2017. gada 14. maijs

Kura grāmata jūs dzīvē ir visspēcīgāk ietekmējusi?

Spilgts darbs ir Jāņa Grestes grāmata Krist un celties, ko lasīju skolas laikā. Tajā parādīts, ka jāspēj piecelties arī tad, kad dzīvē neiet tik viegli, un jāprot piecelt citi, kuriem ir vajadzīgs atbalsts.

Palicis prātā arī pamatskolā lasītais igauņu rakstnieces Silvijas Rannamā romāns Kadrija, kas ir stāsts par skarbiem igauņu meitenes Kadrijas skolas gadiem 19. gadsimta 50. gadu otrajā pusē un 60. gadu sākumā. Arī V. Žitomirska un L. Ševrina grāmatu Ģeometrija mazajiem spilgti atceros no bērnības laika.

Gribu pieminēt somu rakstnieka Mika Valtari episki vēsturisko romānu Sinuhe, ēģiptietis, kas ir stāsts par ēģiptiešu galma ārsta Sinuhes dzīvi, ceļojumiem un piedzīvojumiem 14. gs. pirms Kristus – leģendārā faraona Ehnatona un viņa sievas, daiļās Nefritites, valdīšanas laikā.

Kas, jūsuprāt, ir lielākais ļaunums?

Domāju, ka ļaunums ir karš – gan valstu, gan cilvēku līmenī –, kas nešķiro, kurš ir labs vai slikts. Ja runājam par medicīnu, ļaunums ir ļaundabīgie audzēji un nopietnas slimības. Tas ir ļaunums, kad šiem cilvēkiem nespējam palīdzēt, esam reizēm bezspēcīgi. Arī bads ir liels ļaunums.

Kādas ir jūsu prasības pret dzīvi?

Galvenais ir veselība. Ja cilvēks ir vesels, viņš var dzīvot arī bez īpašām ērtībām un paveikt ļoti daudz.