Iekšķīgo slimību katedra

Iekšķīgo slimību katedras moto:
"Tu nekad nezināsi pietiekoši, ja nezināsi vairāk, nekā tev ir vajadzīgs."
Viljams Bleiks (1757–1827)

Iekšķīgo slimību katedras darbība

Studiju kursu realizēšana
- Ārsta profesionālā saskarsme (komunikācijas prasme)
- Propedeitika un Iekšķīgās slimības gastroenteroloģijā, nefroloģijā, endokrinoloģijā, kardioloģijā, reimatoloģija, elektrokardiogrāfijā un aritmoloģijā, pulmonoloģijā, klīniskajā farmakoloģijā
- Hematoloģija
- Onkoloģija

Integrētu e-studiju apmācības īstenošana iekšķīgajās slimībās
Zinātniskie projekti, klīniskie pētījumi un doktorantu piesaistīšana
Mācību olimpiāžu organizēšana propedeitikā un iekšķīgajās slimībās:
- Cor nostrum
- prof. J. Anšelēviča vārdā nosauktā olimpiāde Zelta stetoskops
Sadarbība ar Medicīnas fakultātes studentu terapijas zinātnisko pulciņu
Iekšķīgo slimību rezidentūras studiju kursu vadīšana iekšķīgajās slimībās: gastroenteroloģijā, endokriniloģijā, nefroloģijā, kardioloģijā, internajā medicīnā, hematoloģijā, onkoloģijā

Vēsture

Tekstā izmantota informācija no Kārļa Ārona manuskripta „No universitātes līdz universitātei”, ko iedeva pats autors.

Iekšķīgo slimību katedras Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē un turpmāk no 1950. gada Rīgas Medicīnas institūtā bija vairākas un pēc tradīcijas to nosaukumi bija: Iekšķīgo slimību propedeitikas katedra, kuras pasniedzēji docēja 3. kursa, Terapijas katedra – 4. kursa un Hospitālās terapijas katedra – 5. un 6. kursa studentus.

Lasīt vairāk

Pirmā terapijas katedru apvienošana notika 1940./41. māc. gadā, kad izveidoja vienu iekšējo slimību katedru, kuru vadītāja profesors Jānis Miķelsons. Tas nebija ilgi, jo drīz sākās karš. Pēc kara atkal bija trīs terapijas katedras, kuras darbojās līdz 1995. gada 27. jūnijam, kad ar Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Senāta lēmumu izveidoja vienu – RSU Iekšķīgo slimību katedru. Pirmais apvienotās katedras vadītājs bija prof. Jūlijs Anšelevics. Viņš vadīja katedru četrus gadus, pēc tam gadu – prof. Andrejs Kalvelis, un no 2001. gada līdz šim brīdim – prof. Aivars Lejnieks.

Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes nodibināšana 1919. gadā izvirzīja un aktualizēja problēmas par studentu klīnisko apmācību, nepieciešamās bāzes iegūšanu. Galīgā vienošanās ar pilsētas valdi par Rīgas 1. slimnīcas izmantošanu fakultātes vajadzībām tika panākta 1921. gadā, izmantojot Ministru prezidenta K. Ulmaņa atbalstu. Internās klīnikas vadību sākotnēji 1921. gada 3. oktobrī uzņēmās 1. slimnīcas ārsts Kurts Haks, kuru fakultāte ievēlēja par privātdocentu, un novembrī viņš sāka lasīt lekcijas 4. kursa studentiem vācu valodā. Fakultātes terapijas klīnikai Rīgas pilsētas 1. slimnīcā ierādīja 1. un 2. baraku, kopā 70 vietu. Rīgas pilsētas 1. slimnīcā katedra atradās līdz 1928. gadam, pēc tam to pārcēla uz Rīgas 2. pilsētas slimnīcu (tagad – P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca).

1922. gadā no Odesas Rīgā ieradās Mārtiņš Zīle, kurš rudenī pārņēma klīnikas vadību. K. Haks par docētāju vairs klīnikā neatgriezās. M. Zīle vēlāk kļuva arī par LU rektoru. Trīs reizes nedēļā lasīja lekcijas (divas stundas) ar slimnieku demonstrējumiem, trīs reizes nedēļā notika klīniskās vizītes ar studentiem. 1923. gadā klīnikā iekārtoja fizikālās terapijas kabinetu, bet 1926. gadā – laboratoriju. Fakultāte nolēma klīniku pārvietot uz Rīgas pilsētas 2. slimnīcu jau 1926. gada 22. februārī, taču to izdevās izdarīt tikai 1928. gadā. Darba apstākļi uzlabojās, paplašināja laboratorijas un iekārtoja vielmaiņas izmeklēšanas kabinetu (Knipinga kabinetu). Klīnikā bija 60 vietu, bija iekārtots klīnikas vadītāja kabinets, divas ārstu istabas, divas māsu istabas, divas laboratorijas telpas un divi kabineti. Lai papildinātu savas zināšanas klīnikā, par brīvprātīgajiem strādājuši daudzi ārsti. No 56 ārstiem 19 bija strādājuši vienu vai divus gadus, bet 10 – trīs un vairāk gadus. Piemēram, 1932. gada rudens semestrī klīnikā strādāja 17 brīvprātīgie.

Mārtiņš Zīle turpināja vadīt klīniku līdz 1938. gadam, kad viņš devās pensijā. 1939. gada 28. aprīlī par katedras vadītāju ievēlēja profesoru Jāni Miķelsonu. Kara gados klīnika mainīja atrašanās vietu: Rīgas pilsētas 4. slimnīcā un atkal Rīgas pilsētas 2. slimnīcā. 1944. gada rudenī J. Miķelsons atgriezās Hospitālās terapijas katedrā par vadītāju. Šajā laikā kavējās profesora zinātniskā nosaukuma apstiprināšana K. Rudzītim, kavējās arī viņa apstiprināšana par katedras vadītāju. Tāpēc īslaicīgi katedru vadīja LPSR Veselības aizsardzības tautas komisāra vietnieks docents Mihails Joffe, pēc tam Kristaps Rudzītis un Ilmārs Lazovskis.

1948. gadā klīnikā bija jau 120 vietas, 1957. gadā – 140 vietas, iekārtots katedras vadītāja kabinets, divas asistentu istabas, nodaļas vadītāja istaba, divas katedras laborantu istabas, trīs ārstu istabas, piecas medicīnas māsu istabas, divas telpas tika izmantotas kā elektrokardiogrāfijas kabinets, vielmaiņas izmeklēšanas kabinets, piecas telpas saistaudu fizioloģijas un patoloģijas problēmu laboratorijai.

Līdz 1944. gadam studenti lekcijas varēja apmeklēt brīvi, veica brīvprātīgo darbu klīnikā, piedalījās ārstu dežūrās. Klīnikas vadītājs lasīja lekcijas sešas stundas nedēļā, izjautāja studentus par demonstrējamo slimnieku un nolasītajām teorētiskām problēmām. Reizi nedēļā klīniskās apgaitas laikā profesors izjautāja studentus, vērtēja viņu zināšanas un izpratni. Zināšanu apgūšana bija katra studenta pienākums un patstāvīgs uzdevums, izmantojot bez lekcijām mācību grāmatas, medicīnas literatūru. Kopš 1945. gada tika noteikta obligāta lekciju apmeklēšana, stingri noteiktas obligātas praktiskās nodarbības, akadēmiskās slimības vēstures sarakstīšana un pēc studentu vēlēšanās tie varēja piedalīties studentu zinātniskajā pulciņā. Studentiem lasītas arī fakultatīvas lekcijas. Lekcijās un praktiskajās nodarbībās studentiem norādīja: kādiem aspektiem pievēršama galvenā vērība, slimniekus izmeklējot, pētīt saslimšanas cēloņus, reizē meklēt profilakses iespējas, izzināt slimības attīstības mehānismu, mācīties izprast klīnisko fizioloģiju, klīnisko anatomiju, klīnisko bioķīmiju, teorētiskās zināšanas savienot ar praktiskām iemaņām. Trenēt praktiskās iemaņas izmeklēšanas metodēs un dažos ārstnieciskos paņēmienos, audzināt patstāvību darbā ar patstāvīgi veicamiem darba uzdevumiem, patstāvīgu klīnisko un akadēmisko slimības vēsturu noformēšanu.

Zinātniskās pētniecības darbā bija vērojami divi virzieni: analītiskais un sintētiskais. Klīnikas docētāji līdz 1940. gadam pētījuši elpošanas sistēmas patoloģiju (M. Zīle), asins morfoloģiju (K. Rudzītis), gremošanas trakta patoloģiju un terapiju (M. Zīle, K. Rudzītis), sirds un asinsvadu slimības (M. Zīle, K. Rudzītis). M. Zīle vienmēr centies risināt medicīnas problēmas sintētiski, filozofiski. Viņš organizējis un vadījis četrus internacionālus kongresus Latvijā un Čehijā. Vēlāk K. Rudzīša vadībā katedras zinātniskās pētniecības pamatvirziens ir saistaudu klīniskā un eksperimentālā patofizioloģija. Sevišķu vērību pievēršot hematoloģijas saistaudu celulāro elementu morfoloģijas un bioķīmijas jautājumiem, kā arī saistaudu koloīdu īpašību pētīšanai.

Klīniskā darbā tika ieviestas jaunas diagnostikas metodes: radioaktīvā J131 diagnostika vairogdziedzera slimniekiem, ar J131 iezīmēta hipurāna diagnostika nieru slimniekiem, jaunas rentgenoloģiskas izmeklēšanas metodes, reimatisma pārbaudes saistaudu fizioloģijas un patoloģijas problēmu laboratorijas ietvaros. Tika attīstītas un apgūtas arī citas jaunas terapijas metodes.

K. Rudzītis nemitīgi ģenerēja idejas, izvirzīja problēmas, kas diemžēl šķiet bija dotajam laikam par agru teiktas. Tās bija atziņas medicīnā par fokālās infekcijas nozīmi dažādu slimību, galvenokārt reimatisma ģenēzē, par meteoroloģisko faktoru izraisītajām pārmaiņām un cikliskām novirzēm cilvēka organismā un vēl jo vairāk filozofijā, kas nekādi nesaskanēja ar vienīgo „zinātnisko“ marksisma materiālistisko mācību. Par viņa uzskatiem medicīnā daži smaidīja, vērtējot tos par pārspīlētiem, citi, piemēram, izbijušais F. Dzeržinska līdzgaitnieks, filozofs akadēmiķis P. Valeskalns, rakstīja asus kritiskus rakstus. K. Rudzīša klīniskā darba princips bija šāds: katram ārstam jābūt labi informētam par visu sistēmu slimībām, izmeklēšanai jābūt totālai. Tātad iekšķīgo slimību ārstam jābūt universālam, viņam pietiekami jāpārzina ortorinolaringoloģija, oftalmoloģija, nefroloģija, viņam jāprot cistoskopēt, rektoskopēt, izdarīt dažādas manipulācijas, injekcijas. Speciālistus drīkstētu pieaicināt tikai īpašos gadījumos, raugoties lai konsultācijas allaž būtu motivētas. Profesors K. Rudzītis fakultātes terapijas katedrā izveidoja zinātnisko skolu. Tai raksturīga M. Zīles ideju un atziņu pārmantotība un tālāka attīstība, savukārt idejas un atziņas pilnīgotas nodotas tālāk un turpinās nākamās paaudzes zinātniskos pētījumos un filozofiskos uzskatos.

Viena no pirmajām zinātniskajām laboratorijām Rīgas Medicīnas institūtā dibināta 1961. gadā. To sāka vadīt Gaida Liepiņa. Par zinātnisko līdzstrādnieku strādāja Gaitis Brežinskis, kurš turpmāk sāka pētīt un attīstīt alergoloģijas problēmas Latvijā.

Kā K. Rudzīša skolniekus var minēt I. Lazovski, G. Brežinski un K. Āronu. I. Lazovskis bija viens no profesora Kristapa Rudzīša labākajiem skolniekiem, kurš vēlāk turpināja profesora iesākto skolu. Kā jau īsts K. Rudzīša skolnieks, profesoram I. Lazovskim bija plašs redzesloks iekšķīgajās slimības, bet nieru patoloģija bija viņam prioritāra līdz pat mūža beigām. Viņš pētīja nieru slimību epidemioloģiju, ieviesa nieru biopsijas metodi, ieviesa jaunas glomerulonefrīta diagnostiskās metodes. Nieru kamoliņu un intersticiju kanāliņu dažus diferenciālas diagnozes kritērijus izvērtēja U. Brūveris. Vēlākos gados prof. I. Lazovskis pētīja reimatoīdā artrīta norisi patoloģiskos procesus.

Katedras docētāji tradicionāli risināja medicīnas terminoloģijas problēmas. Izcils sasniegums bija K. Rudzīša „Terminologia medica“ divos sējumos (1973–77), tam sekoja I. Lazovska klīnisko simptomu un sindromu vārdnīcas, kas ir atkārtoti izdota un papildināta. I. Lazovskis bija ZA Medicīnas terminoloģijas komisijas priekšsēdētājs. Šobrīd profesora I. Lazovska nefroloģijas laukā iesākto turpina viņa tiešie skolnieki katedras docētāji asoc. profesors Harijs Čerņevskis, P. Stradiņa KUS Nefroloģijas centra vadītājs, asoc. prof. Aivars Pētersons un daudzi citi.

Kā izcils katedras profesors,ārsts, zinātniek un skolotājs bija prof. N. Skuja. Viņš ļoti precīzi pateicis par profesoru Kristapu Rudzīti un sevi, saņemot K. Rudzīša balvu 2002. gada 25. janvārī: “Profesors Kristaps Rudzītis bija vispirms zinātnieks, filozofs, abstraktu ideju cienītājs (Saules plankumi, Mēness fāzes) un tikai pēc tam pedagogs, ārsts, analītisks domātājs. Viņam piemīt Leonardo da Viņči piedāvātās radošās personības īpatnības – nerimtīga zinātkāre, paradoksu un neskaidrību cienīšana, zinātnes un mākslas, loģikas un fantāzijas apvienošana.

Es sevi vispirms sajutu kā ārstu, un biju lepns par savām labi iekaltām zināšanām, kuras centos atjaunot. To prasīju arī no citiem, teicu, ka tās jāzina tik labi, kā šofera eksāmenā – viss visos sīkumos. Neticēju brīnumiem, cienīju roku darbu, punkcijas endoskopiju, sintētisko domāšanu.”

Šo savu ideoloģiju profesors N. Skuja turpināja medicīna, attīstot gastroenteroloģiju. Viņš konstruējis oriģinālu duodenālu zondi, ar kuru var vienlaicīgi iegūt kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas sulu, pētījis sferoīdu deformētas duodena epitēlija šūnas un ieviesis zinātniskajā literatūrā terminu “leikocitoīds”. Profesors ir izstrādājis arī žultsakmeņu patoģenēzes alerģisko teoriju, viens no pirmajiem Latvijā 1946. gadā izdarījis gastroskopiju. Gastroenteroloģijas jautājumus risinājuši arī M. Dumešs un G. Vētra, kas pētījis zarnu fermentus, enteropeptidāzi un sārmaino fosfatāzi fekālijās un duodena saturā. Pēdējos gados N. Skuja pētīja kuņģa funkcionālās un morfoloģiskās pārmaiņas slimniekiem ar duodena čūlu. Gastroenteroloģijai laukā katedrā turpina strādāt profesora tieši skolnieki profesori A. Danilāns un J. Pokrotnieks.

Sakarā ar to, ka 2. slimnīcā bija šī vielmaiņas laboratorija, profesors Kristaps Rudzītis uzmanību pievērsa arī dažādiem vielmaiņas un elektrolītu jautājumiem. Kristaps Rudzītis bija uzaicinājis jauno Jaunjelgavas ārstu Agni Štiftu nākt strādāt uz P. Stradiņa slimnīcu. Dr. Agnim Štiftam, vēlāk jau docentam, iepatikās šīs vielmaiņas un elektrolītu problēmas un faktiski viņa vadībā kopā ar zinātniski domājušiem ārstiem (J. Popēns), izveidotā pirmā endokrinoloģijas nodaļa Latvijā ieguva arī zinātnisku atbalstu viņa personā. Doc. Agnis Štifts ir ļoti daudz palīdzējis A. Lejniekam, lai viņš varētu 80. gados uzsākt un nobeigts savu zinātnisko darbu, lai iegūtu doktora grādu. Viņa un Doc. Gaita Brežinska vadībā prof. Aivars Lejnieks apguva savu pirmo pedagoģisko un arī zinātnisko pieredzi.

Iekšķīgo slimību propedeitikas klīniku (vēlāk sauktu par Iekšķīgo slimību diagnostikas un vispārīgās terapijas katedru) nodibināja 1922. gada 21. martā, kad pilsētas valde nodeva Medicīnas fakultātei Rīgas pilsētas 1. slimnīcas 23. baraku. Jau pirms tam (1921. gada 15. augustā) par iekšķīgo un lipīgo slimību profesoru bija ievēlēts Vasilijs Kļimenko. Kopš 1928. gada šī katedra atrodas Paula Stradiņa KUS. Klīnikā bija 28 vietas, maziņa laboratorija, auditorija bija iekārtota slimnīcas 11. barakā V. Kļimenko vadīja arī slimnīcas lipīgo slimību nodaļu. Katedru un klīniku vadīja V. Kļimenko līdz 1938. gadam, kad viņš, sasniedzis maksimālo vecumu, štata darbu atstāja. Par katedras vadītāju ievēlēja privātdocentu K. Rudzīti. Līdz 1937. gadam katedrā vēl strādāja arī Lazars Javorkovskis, kurš vēlāk kļuva par Latvijas Hematoloģijas pamatlicēju.

Pēc kara katedras pasniedzēji bija citi. Klīniku neilgi vadīja docente Marta Vīgante. 1947. gadā par katedras vadītāju kļūst Ernests Burtnieks. Viņš bija ieradies Rīgā no Ļeņingradas. E. Burtnieks dzimis Limbažos, beidzis Ļeņingradas 1. Medicīnas institūtu (1926), strādāja par ārstu Ļeņingradā, Uraļskas apgabalā, par sanatorijas galveno ārstu Karēlijā. 1935. gadā kļuva par Ļeņingradas Tuberkulozes zinātniskās pētniecības institūta līdzstrādnieku. Ieradies Rīgā viņš drīz aizstāvēja med. zin. doktora disertāciju (1949), tūdaļ kļuva par profesoru, par Medicīnas fakultātes dekānu, Republikas klīniskās slimnīcas galveno ārstu. E. Burtnieks bija Rīgas Medicīnas institūta izveidošanas kvēls atbalstītājs un kļuva par 1950. gadā institūta pirmo direktoru, līdz 1958. gadam..

1958. gadā pēc iegūtās traumas autokatastrofā pēkšņi nomira E. Burtnieks. Par katedras vadītāju kļuva studentu ļoti cienīts un mīlēts lektors E. Kalniņš,. Viņš bija apstiprināts par Hospitālās terapijas katedras asistentu jau 1936. gadā. 1973. gadā par katedras.

Pēc RMI nodibināšanas, docētāju sastāvs kļuva noturīgs. Aspirantūru pabeidza un disertācijas aizstāvēja daudzi perspektīvi jaunie ārsti 1956. gadā O. Kovša un M. Lasmane, 1957. gadā J. Anšelēvičs, 1962. gadā F. Beķere, 1966. gadā J. Dudkeviča un V. Vītiņa. Katedrā par docētajiem jau strādāja Zeļiks Čerfass, Poļina Sjakste, un A. Vīgante. Katedrā mācās trešā kursa studenti. Studenti klausās lekcijas, piedalās praktiskās nodarbībās, viņiem ir iespēja arī voluntēt klīnikā, piedalīties asistentu dežūrās. Kurss ietver ārsta taktikas jautājumus, slimību simptomus un sindromus, klīnisko patoloģiju un terapijas pamatus. Studenti aktīvi strādā laboratorijā, iepazīstas ar elektrokardiogrāfijas pamatiem un citām izmeklēšanas metodēm.

Katedras klīniskā bāze ir Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas trīs nodaļas: reimo-kardioloģijas nodaļa, profesionālo slimību un darba ekspertīzes nodaļa un viena vispārējās terapijas nodaļa. Kopējais vietu skaits – 170. Katedrai ir arī auditorija, mācību telpas, klīniskās laboratorijas un funkcionālās diagnostikas kabineti. Katedras docētāji pētījuši reimatisma un citu saistaudu sistēmas slimību patoģenēzi, diagnostiku un ārstēšanu. Otrs zinātnisko pētījumu virziens ir sirds un asinsvadu slimību patoģenēze, diagnostika, ārstēšana un profilakse. Šos pētījumus vadīja N. Andrejevs. Šodien profesores Olagas Kovšas un profesora Nikolaja Andrejeva skolnieki tiešie skolnieki ir : profesores H. Mikažāne un Daina Andersona (LU MF) - reimatoloģijā, profesors G. Orļikovs internā medicīnā, profesori J. Lācis un J. Jirgensons, docenti J. Karpovs, K. Pičkurs un O. Kalējs kardioloģijā, sirds elektrofizioloģijā un ritmoloģijā.

Hospitālās terapijas katedra jeb vēlāk 1. terapijas katedra dibināta 1925. gada 25. maijā. Katedra atradās Rīgas pilsētas 1. slimnīcā (1925–28 un kopš 1944, P. Stradiņa KUS (1928–41), Rīgas Sarkanā Krusta slimnīcā (1941–44) un pēc tam atkal Rīgas 1. slimnīcā. Pirmais katedras vadītājs bija Jānis Miķelsons, pēc tam. Doc. Konstantīns Kalnbērzs, prof. G. Kļimenko, prof. Olga Kovša, doc. Valentīns Būmeistars, Boris Prozorovskis un visilgāk katedru vadīja izcils Latvijas ārsts un cilvēks profesors Jūlijs Anšelevics.

Profesors Jūlijs Anšelevics bija plaša profila terapeits, bet viņa sirds lieta bija kardioloģija. Viņa vadībā tika ieviestas daudzas jaunas, tajās laikā modernas miokarda infarkta ārstēšanas metodes, trombolīze (pat ĀMP). Profesors bija izcils diagnosts, ar savu muzikālo dzirdi (viņš ļoti labi spēlēja vijoli) viņš varēja izklausīt ļoti dažādas un būtiskas auskultatīvas kardioloģiskas nianses. Viņš perfekti mācēja izmeklēt pacientu. Viņš bija ļoti gaidīts profesors daudzos sarežģītos medicīniskos konsīlijos un jāsaka, ka viņa padoms vienmēr bija ļoti vērtīgs, bet, kas ir pats galvenais, ļoti praktisks. Profesora tiešā darba turpinātāji šodien katedrā ir profesors Andrejs Kalvelis, asoc. profesori Jānis Raibarts, Mārīte-Antra Ozoliņa un Guntis Bahs

Otra Hospitālās terapijas katedra jeb 2. terapijas katedra dibināta 1971. gadā. Katedra atradās Rīgas slimnīcā „Bikur Holim” Maskavas ielā 116 no 1971. gada līdz 1993. gadam, pēc tam slimnīcā “Biķernieki”. Tā tika izveidota, lai labāk apmācītu subordinātorus t. i. 6. kursa studentus. Šajā katedrā liela vērība tika pievērsta diferenciālai diagnostikai, ārstēšanas un profilakses taktikas izstrādāšanā u. c. Šobrīd katedrā no profesoru Olgas Kovšas un profesores Tamāras Sorokinas skolniekiem strādā asoc. profesors Ivans Zagorskis, docentes Ausma Rudņeva un Dace Krievāne, asistente Daina Zepa. Tiek turpināts risināt gereontoloģijas problēmas. Profesors Zeļiks Čerfas, kas daudziem ir atmiņā ar savu spēju izmeklēt pacientus un rakstiem par ārsta un pacienta savstarpēji ētiskiem aspektiem. Kā jau minēju prof. Lazars Javarkovskis Latvijas Hematoloģijas pamatlicējs, šobrīd viņa darbu katedrā turpina profesore Sandra Lejniece.

K. Rudzītis ļoti aktīvi gatavoja zinātniskos un pedagoģiskos kadrus, tiesa, ne gluži visi, kas pabeidza aspirantūru profesora vadībā, aizstāvēja disertācijas, taču viņi kļuva par prasmīgiem un zinošiem praktizējošiem ārstiem.

Studentu zinātnisko pulciņu nodibināja 1947. gada februārī. Pieteicās 30 studentu, kas vēlējās iegūt vairāk zināšanu nekā to prasīja mācību programma. Par priekšsēdi ievēlēja M. Bērziņu (Miervaldi Birzi). Jau 1950. gada aprīlī LVU SZB konferencē aulā savus pētījumu rezultātus referēja V. Bramberga „Vībotņu, vaivarāju, sudrabvītolu, nātru lapu un apīņu ziedu komprešu ietekme uz dažām ādas funkcijām“ un S. Zīle „Dialektiskā metode medicīnā“. Pulciņā savus pētījumus sākuši daudzi Latvijas medicīnas zinātnieki un izcili ārsti. Pulciņa zinātniskā tematika atspoguļojusi tuklo šūnu problēmu, monocītus, asinsrites regulācijas problēmas, vitamīnu un dietas ietekmi uz holesterīna maiņu, holīna un acetilholīna ietekmi uz saistaudu sistēmu. Pētīja arī gremošanas jautājumus: sekrēcijas regulāciju, zarnu fermentus un mikrofloru, rezorbcijas mehānismus un tika aplūkotas arī citas problēmas. Pēdējos gados studentu zinātniskā pulciņa darbu un prof. J. Anšelēvica vārdā nosaukto olimpiādi „Zelta stetoskops” aktīvi organizē asoc. prof. M. A. Ozoliņa.

Mūsdienās RSU Iekšķīgo slimību katedra ir lokalizēta dažādās medicīnas iestādēs: P. Stradiņa KUS, Rīgas Austrumu universitātes slimnīcas klīnikās Gaiļezers, Linezers, LOC, Biķernieki. To vada internists, endokrinologs, profesors Aivars Lejnieks. Viņa zinātniskās aktivitātes ir saistītas ar cukura diabēta izzināšanu, metabolo sindromu, arteriālo hipertensiju, sirds asinsvadu slimību riska faktoru izzināšana, kaulu vielmaiņu slimībām u. c. 1986. gadā viņa vadībā tika veiktas pirmās beta šūnu transplantācijas pacientiem ar cukura diabētu. A. Lejnieks ir Latvijas Internistu biedrības, Latvijas Hipertensijas biedrības un bija pirmais Latvijas Osteoporozes biedrības vadītājs.

Patlaban Iekšķīgo slimību katedrā strādā 16 profesori vai asociētie profesori: G. Bahs, H. Čerņevskis, A. Danilāns, A. Kalvelis, J. Karpovs, J. Lācis, A. Lejnieks, S. Lejniece, H. Mikažāne, I. Siliņš, G. Orļikovs, M. A. Ozoliņa, A. Pētersons, J. Pokrotnieks, J. Raibarts, I. Zagorskis, docenti D. Baltiņa, E. Bukatova, Ē. Kalniņš, O. Kalējs, D. Krievāne, V. Mackēvičš, K. Pičkurs, A. I. Rudņeva, J. Voicehovska, lektors J. Meijers, asistenti I. Konrāde, I. Kudaba, D. Zepa. Liels zaudējums Iekšķīgo slimību katedrai bija izcilā kardiologa prof. Jāņa Jirgensona pāragrā nāve 2006. gadā.

Galvenās medicīniskās zinātnes jomas, kurās savu zinātni veic katedras docētāji ir kardioloģija, endokrinoloģija, hematoloģija, onkoloģija, nefroloģija, gastroenteroloģija, reimātiskās slimības u.c. Zinātniskie darbi ir par sirds asinsvadu slimību primāro un sekundāro profilaksi, sirds asinsvadu slimībām, to riska faktoriem, metabolo sindromu, dislipidēmiju, endotēlija disfunkciju, cukura diabētu, tā komplikācijām, paaugstinātu arteriālo spiedienu, nieru bojājumiem un nieres aizstāj terapiju, locītavu un muskuļu slimības, vīrusu nozīmi reimatisko slimību izpausmē, vitamīnu D, ķīmijterapiju, krūts dziedzera vēzi u. c. Pēdējos gados ir uzrakstītas dažādu nozaru (onkoloģijā gastroenteroloģijā, kardioloģijā, hematoloģijā, nefroloģijā, propedeitikā) medicīniskās grāmats, to autori bijuši doc. D. Baltiņa, prof. A. Danilāns, prof. J. Jirgensons, doc. O. Kalējs, prof. A. Kalvelis, prof. S. Lejniece, asoc. prof. A. Pētersons, asoc. prof. H. Čerņevskis, prof. G. Orļikovs.

RSU Iekšķīgo slimību katedras darbinieki pēdējos gados bijuši iniciatori vai aktīvi līdzdarbojušies dažādu sasniegumu attīstībā un ieviešanā ikdienas praksē internajā medicīnā:

kaulu smadzeņu cilmes šūnu transplantācijas metodes izveidošana un ieviešana ikdienas praksē hematoloģijā prof. Sandras Lejnieces vadībā. Pirmā autologā cilmes šūnu transplantācija tika veikta 2001. gadā un allogēnā 2006. gadā (Rīgas Austrumu Universitātes slimnīcas klīnikā Linezers);
invazīvās kardioloģijas metodes ieviešana un invazīvās kardioloģijas tīkla izveide Latvijā asoc. prof. Andreja Ērgļa vadībā (LU MF);<
aritmoloģijas attīstība (prof. Jānis Jirgensons, doc. Oskars Kalējs);
mūsdienu modernās gastronteroloģijas attīstība – prof. A. Danilāna, asoc. prof. J. Pokrotnieka, med. dokt. Ivara Tolmaņa vadībā;
peritoneālās dialīzes plaša ieviešana kā nieru aizstāj terapija (asoc. prof. Aivars Pētersons).

Bet neatkarīgi no tā visiem katedras docētājiem ir vēlme mācīt topošos mediķus, aktīvi piedalīties jau esošo ārstu tālāk apmācībā un savu iespēju robežās realizēt savu zinātnisko potenciālu. Bez visa iepriekš minētā ikviens katedras docētājs vēlas, lai viņa klīniskais un zinātniskais potenciāls tiktu izmantots ne tikai medicīniskās izglītības nodrošināšanā, bet arī katras universitātes klīnikas praktiskajā darbībā.

Medicīna ir unikāla zinātne, to nevar apgūt, tikai izlasot kaut vai daudz ļoti gudru grāmatu. Lai kļūtu par ārstu, ļoti liela nozīme ir tam, ko tu redzi ar acīm un izdari ar rokām.

Struktūra

Pētniecības virzieni

Klīniskie pētījumi

Katedras darbinieki piedalās 19 medikamentu klīniskajos pētījumos šādos virzienos:

kardioloģija,
gastroenteroloģija,
endokrinoloģija,
reimatoloģija,
nefroloģija,
hematoloģija,
onkoloģija.

Zinātniskās tēmas

Iekšķīgo slimību katedras docētāji strādā dažādos zinātniskajos projektos vai grantos:

LZP grants 09.1399 "Slāpekļa oksīds izelpas gaisā ka diagnostiskais biomarķieris pneimonijas slimniekiem, PATE slimniekiem, HSM slimniekiem"
LZP grants 09.1102 / Z-6160-008. "Sirds resinhronizācijas terapijas efektivitāte"
LZP projekts Nr. 09.1112 "Latentu/ persistentu vīrusu infekciju iesaistes mehānismi reimatoīdā artrīta un osteoartrīta etiopatoģenēzē"
LZP projekts Nr. 09.1283 "Cilvēka cilmes šūnu imunomodulatīvā aktivitāte in vitro un drošības profils pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu" (Immunomodulative activity of human stem cells in vitro and its safety profile in patients with type 1 diabetes)
LZP projekts "Akūtas un hroniskas boreliozes (Laimas slimības) specifiskā, imūnģenētiskā, bioķīmiskā, klīniskā, radioloģiskā diagnostika un diferenciāldiagnostika, slimības gaitas prognozēšana, pacientu dzīves kvalitātes verificēšana boreliožu izraisītas invaliditātes profilaksei un sabiedrības veselībai radītā sloga mazināšanai Latvijā"

Olimpiādes

Zelta stetoskops

Olimpiāde Zelta stetoskops aizsākta 1970. gadā un tradicionāli notiek katru gadu maijā. Tās dibinātājs un vadītājs ilgus gadus bija profesors Jūlijs Anšelevičs. Profesors vadīja Terapijas katedru no 1967. līdz 2000. gadam un bija viens no iecienītākajiem pedagogiem studentu vidū.

No 2007. gada olimpiāde Zelta stetoskops nosaukta tā dibinātāja un ilggadējā vadītāja profesora Jūlija Anšeleviča vārdā un tiek organizēta kopā ar nodibinājumu Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas atbalsta fonds.

Olimpiādes Zelta stetoskops mērķis ir studiju laikā noskaidrot talantīgākos Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes 4., 5. un 6. studiju gada studentus, kas pierāda savas akadēmiskās zināšanas iekšķīgajās slimībās. Olimpiādē aicināti piedalīties studenti, kas grib pārbaudīt savas zināšanas.

Uzvarētāji (katrā studiju gadā) tiek apbalvoti ar Goda rakstu, naudas balvu grāmatu iegādei un citām vērtīgām balvām. Olimpiādi ilgus gadus organizē asoc. profesore Mārīte Antra Ozoliņa un profesors Aivars Lejnieks, piedaloties katedras docētājiem.

Cor nostrum

Iekšķīgo slimību katedras propedeitikas kursa docētāji rīko olimpiādi Cor nostrum.

Olimpiādes mērķis ir studiju laikā noskaidrot talantīgākos un izcilākos RSU Medicīnas fakultātes un Ārvalstu studentu nodaļas 3. studiju gada studentus, kas pierāda savas akadēmiskās zināšanas kardioloģijas studiju kursā (ieskaitot kardioloģijas propedeitiku).