Jubilāre Dace Žibala – viena no mūsējiem

Vasarā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Valodu centra vadītāja un lektore Dace Žibala svinēja apaļu jubileju. Tas bija lielisks iemesls, lai viņu uzrunātu un iepazītu tuvāk.

Cik ilgi jūs strādājat RSU?

Mana dzīve ar Rīgas Stradiņa universitāti ir cieši savijusies jau 34 gadu garumā, un pa šo laiku ne reizi neesmu nopietni apsvērusi iespēju mainīt savu darbavietu. Es patiesi varu lepoties ar piederību RSU saimei.

Šeit esmu piedzīvojusi savu profesionālo izaugsmi un guvusi iespēju atrasties starptautiskā dinamiskā vidē. 

Kāds ir jūsu dzīves moto? 

Ne tik sen šķita, ka labākais ir vēl tikai priekšā. Gūstot un uzkrājot lielāku dzīves pieredzi, ar gadiem mainās arī vērtības. Tāpēc man tuva ir kļuvusi Paulu Koelju atziņa, ka ”īsta mīlestība negaida atbildi. Un tas, kurš par savu mīlestību cer saņemt atlīdzību, vienkārši tērē laiku”. Manuprāt, šo atziņu var attiecināt ne tikai uz mīlestību, bet arī cilvēku savstarpējām attiecībām kopumā.

2023. gada vasara. RSU vadība sveic Daci Žibalu nozīmīgā dzīves jubilejā. No kreisās: rektors Aigars Pētersons, Dace Žibala, prorektors akadēmiskajā darbā Dins Šmits un zinātņu prorektore Agrita Kiopa

Kas jums vislabāk garšo no ēdieniem un dzērieniem? 

Bērnībā varēju pārtikt gandrīz tikai no saldumiem. Bet atceros arī, kā ar šausmām skatījos, kad mamma, gatavojot ēdienu, klāt lika sīpolus vai ķiplokus. Līdzīgi bija ar ķimenēm. Zinot manas īpašās “attiecības” ar ķimenēm, to pievienošana ēdieniem tika minimalizēta. Tomēr bija reizes, kad bez tām nekādi nevarēja iztikt. Tāpēc, teikšu godīgi, īsti nezinu, kā garšo Jāņu siers, jo tas jau nav iedomājams bez ķimenēm. Lai vai kā bijis, sīpoli un ķiploki gadu gaitā pamazām ir nonākuši manā ēdienkartē. Patiesībā gan jautājums ir par to, kas garšo. Te nu gan nevienu nepārsteigšu, sakot, ka ikdienā un svētkos priekšroku dodu tradicionālajiem latviešu ēdieniem – rasolam, cūkgaļas cepetim un štovētiem kāpostiem.

Tā kā viens no maniem vaļaspriekiem ir sēņošana, tad mērce no pašas lasītām baravikām un apšu beciņām ir lielākais rudens gardums.

Ar latviešu ēdieniem cenšos iepazīstināt savus ārzemju studentus, jo citu kultūru iepazīšana un tuvināšanās notiek arī caur garšu.

Kas ir jūsu dzīves laimes mirkļi?

Es pilnībā piekrītu apgalvojumam, ka tādas lielas laimes nemaz nav. Ir tikai laimes mirkļi, laimes uzplaiksnījumi. Laimes mirkļi – tās ir satikšanās, kopīgas svētku reizes, pastaigas ar saviem bērniem un abiem mazdēliem, viņu panākumi mācībās, sportā un mūzikas skolā. Laimes mirklis – tie ir arī pirmie vizbuļu ziedi pavasarī vai nejauša sastapšanās ar stirnu pļavā. Priecājos un gūstu gandarījumu, ja savos studentos izdevies raisīt interesi un motivāciju latviešu vai vācu valodas apguvē. Ļoti augstu novērtēju savu kolēģu uzticību un atbalstu, jo tas noteikti vērš ikdienu gaišāku un pozitīvāku.

Sirdi silda, ja nejauši tiekoties ar bijušajiem studentiem, viņi mani uzrunā un vaicā, vai viņus vēl atceros.

Gadalaiks, kurā jūtaties vislabāk? Kāpēc?

Varam būt pateicīgi Mātei dabai, ka mums ir tā laime piedzīvot četrus tik atšķirīgus gadalaikus. Vērot pārmaiņas dabā aicinu arī savus ārvalstu studentus, jo daļa no viņiem nāk no zemēm, “kur ziemas nepazīst”. Skolas laikā ļoti priecājos par ziemas sākumu, jo tālajos 70. gados tās bija sniegiem bagātas un aukstas, tā ka varēju izslēpoties pēc sirds patikas. Tomēr vislabāk jūtos vasarā un noteikti prom no pilsētas kņadas. Mani lauki, kā es saucu savas Pļaviņu mājas, dabas tuvums, tikko pļautas zāles smarža, rāmais Daugavas plūdums spēj atjaunot manus enerģijas krājumus vislabāk. Man ir grūti iedomāties, kā būtu, ja vasaru nāktos pavadīt pilsētā.

Grāmata, filma, opera, baleta vai teātra izrāde, kas jūs īpaši aizkustinājusi vai ietekmējusi?

Lasot grāmatas, savā iztēlē bieži vien mēdzu vizualizēt, kā aprakstītie notikumi varētu risināties realitātē. Šajā ziņā ļoti aizrāvos ar Stīga Lārsona triloģiju Millennium. Emocionālo baudījumu gūstu no koncertiem un teātra izrādēm. Tomēr vislielāko saviļņojumu un prieku sniedz koncerti, kuros uzstājas mans vecākais mazdēls Gustavs, kā arī ģimeņu koncerti, kuros Gustavs muzicē kopā ar saviem vecākiem. Tas stiprina ģimenes saites un ģimeniskās vērtības.

Kā jūs atpūšaties?

Kā jau minēju, lielu daļu vasaras, kas patiesībā arī ir labākais laiks atpūtai, pavadu Pļaviņās.

Ravēšana, kas, iespējams, daudziem nav pārāk tīkama nodarbe, man ir viens no atpūtas veidiem, jo tad prāts ir brīvs un var ļauties domas lidojumam.

Ik pa laikam nedēļas nogalēs kopā ar vīru vai dēla ģimeni dodamies nelielos, dažkārt iepriekš neizplānotos izbraucienos pa Latviju. Ir tik daudz brīnišķīgu vietu, ko noteikti vēl vajadzētu apskatīt. Tā ir arī lieliska iespēja pavadīt pēc iespējas vairāk laika kopā ar saviem mīļajiem un gūt pozitīvas emocijas. Vakaros no dienas darbiem palīdz atslēgties lasīšana vai krustvārdu mīklu risināšana. Seriālus neskatos, jo uzskatu, ka tie zināmā mērā izraisa atkarību.

Jūsu aizraušanās vai vaļasprieki?

Viens no maniem vaļaspriekiem ir ceļošana un citu kultūru iepazīšana, sava garīgā apvāršņa paplašināšana. Tā ir arī brīnišķīga iespēja restartēties, jo parasti, atgriežoties no ceļojuma, esmu pozitīvi uzlādēta un ar jaunu sparu varu mesties iekšā darbos. Mans līdz šim aizraujošākais un tālākais ceļojums ir bijis brauciens uz Austrāliju 2007. gadā. Un brīžam man pat pašai grūti noticēt, ka man ir bijusi iespēja apskatīt aborigēnu svēto Uluru klinti vai uz kādas salas Lielajā Barjerrifā krokodilu parkā satikt tā izveidotāju, kurš savulaik medījis krokodilus kopā ar latvieti dundadznieku Arvīdu Blūmentālu. Tāpat kā vairākums latviešu, rudenī nododos sēņošanai. Vislabāk pārzinu sēņu vietas Pļaviņu apkārtnē, diemžēl mežu izciršanas rezultātā daudzas labas sēņu vietas ir zudušas. Par laimi, izdevies atklāt arī jaunas, un par to man ir liels prieks.

Ja jums būtu iespēja satikt un aprunāties ar kādu vēsturisku personību, kura tā būtu un kāpēc tieši tā?

Ja man būtu tāda iespēja, es gribētu aprunāties ar kādu senlatviešu viedo vīru un izzināt latviešu dzīvesziņu no pirmavota.

Es gribētu uzzināt, kā viņi savulaik redzēja pasauli, kā vadīja sabiedrību. Priekštatu par to sniedz latviešu filma Nameja gredzens, bet filma ir mūsu izpratne par tiem laikiem, tas ir tikai mūsu stāsts.

Kas jādara, lai pasauli padarītu labāku?

Katrs rīts jāsāk ar "Labrīt!" un smaidu sev, un tad tu, uzlādēts ar pozitīvu enerģiju, vari to sniegt citiem. Citējot P. Brūvera vārdus izrādei Ronja –laupītāja meita, “es vēlētos katru vakaru aizmigt tik laimīgs, kā šodien cēlies”. Ja mēs katrs tā varētu teikt, tad mēs spētu dzīvot pozitīvā domu strāvojumā. Jo kāds esi tu pats, tāda veidojas sabiedrība ap tevi.