Starpdisciplinārs skatījums pašlaik ir īpaši nepieciešams veselības nozares attīstībā

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Senāta sēdē šā gada 14. maijā apstiprināta Sociālo zinātņu fakultātes (SZF) dome, kuras sastāvā ir arī Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas direktore un RSU absolvente Vladislava Marāne (attēlā). Sarunā ar V. Marāni – par SZF potenciālu sadarbībā ar veselības aprūpes nozari, par RSU sadarbības iespējām ar darba devējiem un industriju, pētniecības fokusa maiņu un citiem svarīgiem SZF dienaskārtības jautājumiem.

Kā vērtējat iespēju atgriezties universitātes telpās un iesaistīties fakultātes domes darbā?

Ļoti priecājos par iespēju līdzdarboties fakultātes attīstībā. Jau tad, kad studēju, studiju kursu kvalitāte bija ļoti augsta, savukārt jaunā, apvienotā fakultāte ir izvirzījusi vēl augstākas ambīcijas. Tā ir liela atbildība un liels gandarījums būt daļai no šī attīstības procesa. 

⁠Pēdējos gados jūsu ikdienas darbs saistīts ar veselības nozari. Kādu pienesumu tajā redzat SZF?

Nozarē jau tagad strādā virkne speciālistu, kas guvuši pieredzi veselības komunikācijas vai veselības vadības studijās. Fakultātes dekāne aktīvi piedalās ar nozares attīstību saistītās diskusijās. Domāju, ka šī sadarbība jāturpina stiprināt, lai fakultāte kļūst par daļu no veselības nozares attīstības virzītājspēka. Ir liels potenciāls pētniecības projektiem, kas var gan palīdzēt izvērtēt esošos, gan veidot jaunus veselības politikas virzienus. Īpaši būtiski, ka Sociālo zinātņu pētījumu centrā var satikties gan, piemēram, veselība, gan ekonomika un bizness. Tieši šāds – starpdisciplinārs – skatījums pašlaik ir īpaši nepieciešams veselības nozares attīstībā. 
Visbeidzot fakultāte, tai skaitā studenti, var būt liels resurss valsts kopējo mērķu sasniegšanā ļoti praktiskos veidos, piemēram, atbalstot veselības komunikācijas kampaņas, ja vien notiek cieša sadarbība.  

Kā varam attīstīt zinātni un pētniecību sociālajās zinātnēs, lai tā ilgtermiņā sniegtu pienesumu tautsaimniecībai kopumā?

Lai gan pēdējos gados attīstība notiek, domāju, ka mums ļoti pietrūkst valsts un universitāšu sadarbības ikdienā, politikas veidošanas un izvērtēšanas laikā. Bieži vien nevaram noteikt izmērāmus mērķus un rādītājus dažādos politikas veidošanas dokumentos, plānos, jo nav izejas datu un nespējam pareizi sasniegto izmērīt. Vienlaikus  valsts līmenī mēs turpinām rakstīt plānus un reti domājam, kā radīt nepieciešamos datus un darīt tos pieejamus un salīdzināmus ilgtermiņā. 

Lai gan es pati, rakstot maģistra darbu, gribēju pētīt tēmu, kas Latvijas kontekstā nebija īpaši noderīga, tagad ļoti labi saprotu, ka mums ir jātrenē studenti domāt par to, kā un kur jebkuru viņu darbu varētu izmantot, kā mēs varam veidot pievienoto vērtību. 

Pētniecības nodaļai ir jābūt ikvienā politikas veidošanas dokumentā, un fakultāte var proaktīvi piedāvāt savu redzējumu un resursus. 

⁠Arvien biežāk tiek aktualizēta diskusija par digitalizāciju un datos balstītu pieeju – kā varam veicināt to, ka zinātne darbojas kopā ar valsti un nozari?

Domāju, ka fakultātei ir liela nozīme, lai šo fundamentālo priekšnosacījumu ikvienas politikas veidošanā aizstāvētu un palīdzētu ieviest dzīvē. 

Mums ir jāizglīto citam cits: ierēdņiem, kas strādā pie politikas plāniem, jāmācās efektīvāk strādāt ar datiem un saredzēt sadarbības iespējas ar fakultāti, studentiem ir jāizprot, kā veidojas valsts politika, kā un kad ir iespējams līdzdarboties, savukārt nozarei kopumā vēl vairāk jādiskutē, kādi dati mums ir nepieciešami, un jāiestājas par to pieejamību. 

Nesen kādā pasākumā dzirdēju domu par to, ka dati nedrīkst kļūt par “otro naftu” vai varas ieroci, tiem ir jābūt pieejamiem cilvēkiem, kuriem ir leģitīma interese tos izmantot, piemēram, pētniecībā. Šajā kontekstā fakultāte var veicināt arī filozofiskākas, bet ļoti būtiskas diskusijas, piemēram, par to, kam pieder cilvēka dati pēc viņa nāves. 

SZF ir lielo jautājumu fakultāte – kāds ir jūsu lielais jautājums, ko gribat virzīt un risināt fakultātes domē?

Šajā sarunā daudz pieminēju sadarbību starp valsti, fakultāti un nozari kopumā. Mans lielais jautājums ir par to, kā mēs varam visefektīvāk sadarboties, lai sasniegtu kopīgo mērķi – veselāku sabiedrību.