Prof. J. Bicers: lielāka sieviešu iesaiste politikā ceļ seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes prestižu

Līdz ar stereotipu un aizspriedumu mazināšanos dažās valstīs pētījumi seksuālās un reproduktīvās veselības jomā kļūst arvien plašāki. Atsevišķās valstīs gan vērojama pretēja dinamika. Ar profesoru tikāmies pirms lekciju cikla noslēguma, lai izvaicātu viņu par valdības nozīmi pētniecības veicināšanā šajā jomā un lai apspriestu, kādam vajadzētu būt ideālam ārstam.

Kā tas sanāca, ka tikāt uzaicināts viesoties RSU?

Es pazīstu profesori Guntu Lazdāni kopš tā laika, kad viņa strādāja Pasaules Veselības organizācijā. Savukārt es aktīvi darbojos Eiropas Kontracepcijas un reproduktīvās veselības asociācijā (European Society of Contraception and Reproductive Health). Sešus gadus biju tās priekšsēdētājs. Mēs tikāmies, lai apsvērtu Pasaules Veselības organizācijas un Eiropas Kontracepcijas un reproduktīvās veselības asociācijas iespējamo sadarbību kontracepcijas un abortu jautājumos un seksuālās un reproduktīvās veselības jomā. Turklāt prof. Gunta Lazdāne zināja, ka es aktīvi darbojos psihosomatiskās medicīnas jomā. Tā kā seksuālā veselība ir daļa no psihosomatiskās medicīnas, profesore aicināja mani apmeklēt RSU kā viesprofesoram, lai pastāstītu par psihosomatisko medicīnu un seksuālo medicīnu no praktiskā viedokļa.

Pievērsīšos arī pētījumiem seksuālās un reproduktīvās veselības jomā un mudināšu veikt pētījumus, norādot uz baltajiem plankumiem. Atskatīšos uz jau esošajiem pētījumiem un ieskicēšu idejas pētījumiem nākotnē. Vizītes pēdējā dienā iepazīstināšu studentus ar zinātnisko tekstu recenzēšanas procesu, jo esmu arī izdevuma The European Journal of Contraception & Reproductive Health galvenais redaktors. Vēlos sniegt ieskatu par recenzēšanas procesu, kā arī dot padomus rakstu iesniedzējiem.

Kāda ir jūsu specialitāte?

Pēc izglītības esmu dzemdību speciālists, ginekologs. Dažus gadus biju Bāzeles Universitātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras vadītājs. Jau savas karjeras sākumposmā sāku apvienot dzemdību speciālista, ginekologa studijas ar psihoterapiju un psihiatriju. Tādējādi apguvu divas specialitātes. Šo jomu apvienošana mani vienmēr šķitusi aizraujoša, jo, manuprāt, tradicionālā izpratnē medicīnā pastāv plaisa starp tā saucamajiem ķermeņa ārstiem un prāta ārstiem. Zināmā mērā šāds dalījums ir nepieciešams, lai ārsti varētu specializēties noteiktās jomās, tomēr beigās šīs abas puses "saplūst kopā", jo pacients jāuztver kā viens vesels. 

Minējāt, ka mudināsiet veikt pētījumus šajā jomā. Kādēļ uzskatāt, ka pētījumu skaits ir nepietiekams?

Uzskatu, ka daudzās valstīs sievietes veselība kā sabiedrības veselības daļa nav pietiekami pētīta un sievietes nesaņem pienācīgu aprūpi. Mēs skaidri zinām, kādai vajadzētu būt labai sievietes veselības aprūpei, tomēr, redzot, kā dažādās valstīs tiek sniegti pakalpojumi un uz ko sievietes var cerēt, saņemot seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumus, varam secināt, ka kvalitāte ir zemāka. Tas ir veselības politikas jautājums – cik nozīmīga šī joma ir valsts līmenī un veselības aprūpes sistēmā. Viss nav tik vienkārši, jo liela daļa sievietes veselības pakalpojumu ir saistīti preventīvo aprūpi, un politiķiem tas nešķiet īpaši saistoši. Piemēram, vēža aprūpe ir daudz iespaidīgāks jautājums. Uzskatu, ka joprojām nav līdzsvara starp vīriešu un sieviešu veselības aprūpi – sieviešu veselības aprūpe ir politiski mazsvarīgāka, lai gan patiesībā tā ir pat svarīgāka.

Kā paaugstināt šīs jomas prestižu un palielināt finansējumu? Kā veicināt sabiedrības informētību? Tas ir nevalstisko organizāciju, valdības vai universitāšu pienākums?

Tas ir ļoti labs jautājums. Faktiski lēmums būtu jāpieņem valdībai, taču parasti tā nenotiek, jo tad, kad runa ir par seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām, daudzas valdības negrib pārāk dziļi iesaistīties. Tās nevēlas uzņemties saistības. Kā jau minēju, onkoloģijai tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība. Seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes un tiesību jautājumi ir saistīti ar cilvēku vērtību sistēmu, un cilvēki baidās no visdažādākajām lietām, piemēram, no viņiem nesaprotamas seksuālās uzvedības. Manuprāt, valdība zināmā mērā cenšas izvairīties no šīs jomas. Tādējādi ir būtiski, ka iesaistās augstskolas vai nevalstiskās organizācijas. Augstskolām ir izšķiroša loma, jo tās joprojām var ietekmēt situāciju, izmantojot izglītību. Turklāt es domāju, ka mēs ļoti esam atkarīgi no starptautiskas akadēmiskās sadarbības.

Lūdzu, miniet kādu pozitīvo piemēru, kad valdības politika ir veicinājusi sabiedrības informētību un izpratni?

Piemēram, Vācijā, Šveicē vai Francijā, manuprāt, viens no būtiskākajiem faktoriem, kas veicināja attieksmes maiņu, bija tas, ka sievietes ieņēma augstus amatus un spēja ietekmēt politiku. Tas attiecas arī uz Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu. Sievietes politiķes interesē seksuālā un reproduktīvā veselība, un viņas var izvirzīt šos jautājumus, lai lietas patiešām sāktu mainīties. Tēls, kas pēc tam tiek veidots plašsaziņas līdzekļos, ir svarīgs, un tam ir pozitīva politiska ietekme.

Lekcijās runāsiet arī par emocijām un slimību. Lūdzu, pastāstiet par šo tēmu nedaudz sīkāk!

Manuprāt, visvairāk novārtā atstātā problēma medicīnā ir atzīšana, ka emocionālās smadzenes ir ļoti svarīgas veselībai. Viens no faktoriem, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību, ir nespēja izprast un kontrolēt savas vai citu emocijas, kā arī izmantot tās lietderīgi. Pēdējā laikā daudz runāts par "veiksmīgu emocionālo smadzeņu darbību" un par emocionālo smadzeņu un kognitīvo funkciju mijiedarbību, bez kuras nebūtu iespējams pārvarēt stresu. Kad cilvēki nespēj tikt galā ar stresu, viņi bieži nonāk hroniskas spriedzes stāvoklī un saslimst. Tieši tādēļ izpratne par emocijām un prasme tās pārvaldīt ir tik būtiska. Manuprāt, tā ir būtiskākā psihosomatiskās medicīnas daļa.

Emocijas ir saikne starp ķermeni un garu. Emocijas ir tieši saistītas ar nervu sistēmu, autonomo nervu sistēmu un endokrīno sistēmu. Tās mēs mēdzam dēvēt par "zemapziņas smadzenēm".

Kuras ir biežāk sastopamās slimības, ko var izraisīt stress?

Stresa ietekme uz endokrīnajām funkcijām un reproduktīvo sistēmu ir ievērojama. Klasisks piemērs ir anoreksija un ar stresu saistītā hipotalāma amenoreja, kuras rezultātā beidzas menstruācijas. Ir pierādīts, ka akūts stress var ietekmēt arī ovulāciju, kas var kļūt par problēmu sievietēm, kuras vēlas palikt stāvoklī. Stress rada problēmas neauglības ārstēšanas procesā – tiklīdz sākas ārstēšana, rodas stress, kas savukārt ietekmē auglību. Tādējādi pacients nokļūst apburtajā lokā.

Ir zināms, ka depresija ir ļoti cieši saistīta ar hronisko stresu. Pastāv arī dažādi funkcionālie traucējumi, piemēram, sāpes vai kairinātās zarnas sindroms. Jūs no tā nemirsiet, taču tas ievērojami pasliktina dzīves kvalitāti.

Manuprāt, psiholoģija līdzīgi kā seksuālā un reproduktīvā veselība ir kaut kas tāds, kam ir nepieciešams stimuls, lai sabiedrība to vairāk pieņemtu vai atzītu, nevis uzskatītu tikai par prestižu ārstēšanu. Kā popularizēt psiholoģiju sabiedrībā?

Taisnība. Tradicionālajā izpratnē indivīda pašsajūta ir atkarīga tikai no viņa paša – ja cilvēks netiek galā, tas nozīmē, ka nepietiekami cenšas, ir tikai jāsaņemas. Jāņem vērā, ka agrāk nebija pieejami pamatoti pētījumi, kas pierādītu psiholoģijas efektivitāti, tāpēc psiholoģija tika nedaudz uzlūkota kā greznība. Situācijā, kad pacients ārstējas 20 gadu, bet tam neseko rezultātu analīze, nav iespējams saskatīt progresu. Turklāt daudzi psihoanalītiķi nekad nepiekristu ārstēšanas rezultātu pētījumiem, jo koncepcija ir pārāk sarežģīta. Kā izmērīt to, kas nav saskatāms ar neapbruņotu aci? Šādā gadījumā jābalstās uz rezultātiem, par kuriem ziņo pacients. Tomēr parādās arvien vairāk smadzeņu radioloģiskās diagnostikas pētījumu, kas lieliski parāda jaunu neironu tīklu izveidi, taču šie pētījumi joprojām ir dārgi.

Psihoanalīzei un sievietes seksualitātei ir sarežģīta vēsture, kad sievietes bieži tika uzskatītas par histēriskām. Kāds ir jūsu viedoklis par šo vēsturisko tendenci, un kāda pašlaik ir situācija?

Lai ko jūs domātu par Freidu, viņš vismaz godīgi atzina, ka nesaprot sievietes seksualitāti. Manuprāt, viņš to nodēvēja par "tumšo kontinentu" un uzskatīja, ka tas ir ļoti sarežģīts un mulsinošs. Taču šo apgalvojumu diezgan drīz laboja sievietes psihoanalītiķes. Piemēram, viņas aplūkoja, pēc manām domām,ļoti interesantu aspektu – koncepciju, kā bērni uztver atšķirību starp dzimumiem. Tas bija ļoti noderīgs ieguldījums mūsu pašreizējā diskusijā par dzimumu atšķirībām. Lietas attīstījās pareizajā virzienā. Vēlos īpaši pieminēt Helēnu Zingeri Kaplāni (Helen Singer Kaplan), kura pētīja vēlmju problēmas, un Māstersu (Masters) un Džonsoni (Johnson), kuras sasaistīja seksualitāti ar medicīnu. Viņas aicināja seksa industrijas pārstāvjus uz laboratoriju un mērīja to, kas notiek, kad cilvēks – sieviete un vīrietis – seksuāli uzbudinās. Kopā ar H. Z. Kaplāni viņas pētīja smadzeņu nozīmi seksualitātē.

Kā savienojat terapeita un ginekologa darbu?

Es abas profesijas apvienoju vienā praksē: pusi laika nodarbojos ar ginekoloģiju, otru pusi – ar psiholoģiju. Reizēm strādāju ar tiem pašiem pacientiem, kas ir pretrunā psihoanalīzes noteikumiem, taču es nepraktizēju psihoanalīzi.

Es praktizēju psihoterapiju, kas ir dažādu virzienu sajaukums, taču ļoti lielā mērā sekoju slavenā amerikāņu psihoterapeita Ērvina D. Jaloma (Irvin D. Yalom), kurš ir eksistenciālais psihoterapeits, principiem. Es ne tikai klausos, bet arī diezgan daudz runāju, lai virzītu mūsu sarunu līdz noteiktam punktam.

Vai uzskatāt, ka prakse, kura ietver gan emocionālo, gan medicīnisko aspektu, ir nākotnes medicīna? Vai tas pašlaik ir pieprasīts?

Nevaru komentēt situāciju Latvijā, taču manā valstī kā piemēru vēlmei pēc personalizētākas pieejas medicīnai varu minēt homeopātiju – daudzi cilvēki apmeklē homeopātus, jo viņiem šķiet, ka homeopāts ieklausās, vēlas izprast, atbildēt, patiesi noskaidrot situāciju. Šim tematam pievērsos savā lekcijā. Ja mēs neņemam vērā emocijas un pieturamies tikai pie tā dēvētajiem faktiem, ārstus var aizstāt mākslīgais intelekts. Datori uzdod jautājumus, jūs atbildat, pēc tam atbildes tiek analizētas, un atbilstoši algoritmam dators vai nu nosaka diagnozi, vai uzdod nākamo jautājumu. Tātad tik racionāls process kā slimības vēstures un simptomu noskaidrošana nav nemaz jāuztic ārstam. Dators varētu paveikt šo darbu vēl labāk, jo datoram ir lielāka datubāze un tas var veidot savienojumus, kas, iespējams, nebūtu pa spēkam cilvēkam. Tomēr es patiešām ceru, ka ārsti apzinās: lai saglabātu profesiju, ir nopietni jāattiecas arī pret saskarsmi, lai veidotu tā dēvētās "terapeitiskās attiecības". Pacients nevar veidot attiecības ar datoru, bet gan ar ārstu.

Tas ir daudz prasīts no viena cilvēka. Vai tas ir iespējams?

Jā! Taču nedrīkst aizmirst, ka arī emocionālais darbs ir darbs. Šis darbs ir ļoti nogurdinošs, tāpēc negribu apgalvot, ka jākļūst par ideālu ārstu, tomēr medicīnas jomā strādājošajiem ir būtiski to paturēt prātā.