Pirmie soļi piedzīvojumu terapijā Latvijā. Stāsta RSU docētāja Unda Avota

Kas ir piedzīvojumu terapija

Piedzīvojumu terapijas programmas un pakalpojumi parasti norisinās brīvā dabā, aktīvi iesaistot klientu fiziskā, emocionālā, kognitīvā un arī garīgā līmenī. Terapeitiskie darba instrumenti ir piedzīvojumu aktivitātes, piemēram, pārgājieni, laivu braucieni, klinšu kāpšana, terapeitiskas sarunas un refleksijas, dabas klātbūtne, metaforas, grupas process un daudzi citi. Skatītājam no malas piedzīvojumu terapija var izskatīties kā patīkams brīvdabas pasākums draugiem, gluži tāpat kā mākslas terapijas nodarbība kādam var likties līdzīga zīmēšanas stundai. Tomēr tajā ir ļoti daudz smalki elementi, kas to būtiski nošķir no izklaides un rada transformējošu efektu, ko vislabāk ir iespējams izprast tikai pašam piedzīvojot.

Lai gan piedzīvojumu terapiju var īstenot jebkāda vecuma cilvēkiem (bērni, pusaudži, pieaugušie, seniori), statistiski pasaulē visbiežāk to nodrošina tieši jauniešiem, kuriem citas, klasiskas terapeitiskas iejaukšanās nav bijušas saistošas. Šobrīd piedzīvojumu terapija Latvijā jau ir pieejama, bet tās aizsākumi šeit meklējami pavisam nesen.

Kā viss sākās

Pirmo reizi šo vārdu salikumu dzirdēju pirms pieciem gadiem, kad pavisam nejauši saņēmu e-pastu, kurā mani uzaicināja neformāli pārrunāt ar aktīvā tūrisma jomas pārstāvjiem to, vai Latvijā būtu iespēja attīstīties piedzīvojumu terapijai. Pēc pāris tikšanās reizēm bija skaidrs, ka, lai gan īsti vēl nesaprotam, kas tas ir, mēs to gribam darīt. Tādēļ tika noorganizētas Latvijā pirmās piedzīvojumu terapijas pamatzināšanu apmācības, ko īstenoja Lielbritānijā praktizējošs piedzīvojumu terapijas speciālists, psihoterapeits Stefans Natinčuks (Stephan Natynczuk).  

Tajā brīdī man bija bakalaura grāds ergoterapijā, es studēju Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) maģistrantūras programmā Sociālais darbs un ik dienu sevi nodarbināju ar jautājumiem, ko pētīšu savā maģistra darbā. Un es nezinu, vai tā bija drosme, iesācēja muļķība vai laimīga sagadīšanās, bet apmācību beigās es pieņēmu lēmumu – es pētīšu to, kā Latvijā iespējams izmantot piedzīvojumu terapiju, lai mazinātu klientu izdegšanu.

Kā es pētīju piedzīvojumu terapiju

Savā maģistrantūras pētījumā es nevarēju aprobežoties tikai ar teorētisku literatūras apskatu, jo mans galvenais motivācijas avots bija doma, ka maģistra darba izstrādes ietvaros es varētu doties piedzīvojumos dabā. Tā sākās mans pētnieciskais darbs. Vispirms man bija jāpārliecina pašai sevi, ka mana šī brīža kvalifikācija ir pietiekama, lai es varētu praktiski īstenot piedzīvojumu terapijas programmas. Tas bija šaubu un bažu pilns brīdis, bet zināšanas ergoterapijā manī radīja pārliecību, ka ar labu komandu man šis būs pa spēkam.

Pēc tam man nācās pārliecināt universitātes docētājus, ka tāda piedzīvojumu terapija pasaulē pastāv un mums šeit, Latvijā, tā arī ir nepieciešama. Tā ir sociālās rehabilitācijas nākotne, tādēļ ir svarīgi atvērt šīs durvis, lai nākotnes speciālisti varētu strādāt brīvā dabā. Esmu pateicīga manai darba vadītājai asoc. profesorei Lolitai Vilkai, kas, iespējams, nenoticēja piedzīvojumu terapijai, bet noticēja man.

Man nācās burties cauri desmitiem grāmatu un simtiem pētījumu par piedzīvojumu terapiju: kā to īstenot, kam, kādēļ un ko no tā visa var sagaidīt. Visbeidzot, es izveidoju trīs dienu piedzīvojumu terapijas testa programmu, savācu komandu, ar ko kopā to īstenot, un atradu astoņus dalībniekus, kuri bija gatavi ļauties eksperimentam – trīs dienas dzīvot brīvā dabā, ļauties izaicinošiem piedzīvojumiem, terapeitiskām intervencēm un transformācijai, kas notiek šajā mijiedarbībā, ar nolūku mazināt izdegšanas sajūtu un stiprināt emocionālo noturību. Mēs eksperimentējām un improvizējām, bet pēc testa programmas noslēguma ar kolēģi varējām apsēsties upes malā nogurušas, bet laimes pilnām sirdīm un pārsteigumā viena otrai teikt: “Ak mans dievs, šis reāli strādā! Un vēl tik labi!”
 
Tomēr tas vēl nebija pētījums, bet tikai tests, lai zinātu, kā mums strādāt.

Balstoties uz gūto pieredzi un atgriezenisko saiti, mēs programmu nedaudz adaptējām un uzlabojām, lai izvairītos no nevajadzīgiem riskiem un es biju gatava to piedāvāt divām pētījuma grupām – dalībniekiem no palīdzošo profesiju nozarēm, kas ikdienā izjūt izdegšanas pazīmes. Un ir grūti aprakstīt to pārsteigumu un gandarījumu, kas nāca ar katru nākamo grupu, novērojot arvien dziļāku un transformējošāku terapeitisko ietekmi.

Kādi bija pētījuma rezultāti

Pēc programmām ievāktie kvantitatīvie un kvalitatīvie dati apliecināja, ka piedzīvojumu terapija lielākajai daļai dalībnieku bija būtiski uzlabojuši izdegšanas rādītājus un emocionālo noturību jeb spēju efektīvi tikt galā hroniska stresa apstākļos arī pēc trīs mēnešu perioda. Visi dalībnieki gan arī apliecināja, ka nepieciešama pēctecība jaunattīstīto prasmju nostiprināšanā. Dalība piedzīvojumu aktivitātēs dalībniekiem radīja daudz atklāsmju un pārdomu, ar kurām strādāt, iemācīja jaunas prasmes, izgaismoja dažādas vajadzības, kā arī radīja pārliecību par savām spējām.

Arī dabai bija ļoti būtiska nozīme. Tā palīdzēja atslēgties no ikdienas, atslābināja, atjaunoja resursus un satuvināja dalībniekus ar viņu patieso būtību. Daba ir arī neierasta vide, kurā bieži nav iespējams izmantot jau esošos uzvedības modeļus, tie vienkārši nestrādā, tādēļ nākas attīstīt citus, apgūt jaunas prasmes. Tā nodrošina arī dabiskas sekas un liek mums vairāk domāt par savām vajadzībām un rūpēties par sevi, lai saglabātu relatīvu komfortu, kas ir nozīmīgi arī ikdienā, darba vietā, lai mēs neizdegtu.

Kā tas ietekmēja mani

Caur šo pētījumu es atklāju, kur ir mana vieta – dabā, palīdzot cilvēkiem atgriezt sevī veselumu. Visa šā pētījuma veikšana un maģistra darba rakstīšana ir bijis viens no aizraujošākajiem laikiem manā studiju pieredzē.

Šis arī man ir bijis transformējošs process. Es pirmo reizi dzīvē patiesi sapratu, cik lielā mērā nozīme, ko mēs piešķiram savām pieredzēm, ietekmē to, kā mēs redzam sevi, situācijas un cilvēkus sev apkārt, kā tā ietekmē mūsu attieksmes un uzvedību. Nozīmes, ko mēs piedēvējam savām pieredzēm, veido mūsu dzīves stāstus. Es kā speciālists varu mērķtiecīgi piedāvāt pieredzēt gan ļoti patīkamas pieredzes – piemēram, grupai kopīgi tikt galā ar izaicinošu šķēršļu uzdevumu, pēc kura visi izjūt gandarījumu, saliedētību un meistarību. Tas veicina viņu pašvērtējumu un kopības sajūtu. Es varu piedāvāt arī nepatīkamas pieredzes – došanos laivu braucienā vētras laikā, piedzīvot bailes, karājoties augstu virs kokiem, vai dusmas, saskaroties ar trigerējošu uzvedību. Arī ikdienā mēs to visu piedzīvojam ķermeniski, emocionāli un kognitīvi, bet ik uz soļa mums blakus nav speciālists, kas sniedz drošības sajūtu, palīdz izprast pieredzētā nozīmi, atspoguļo un iedvesmo uz pārmaiņām, tādēļ arī ir tik nozīmīgi gūt dažādas, patīkamas un nepatīkamas pieredzes, ko apzināti vadot un pārrunājot, mēs sākam sevi labāk izprast. Lai mūsu ikdiena kļūtu par pieredzi, ir jānotiek apzinātam procesam, bet vienam pie tā nokļūt ir daudz grūtāk. Tieši apzinoties sevi, mainot savu iekšējo stāstu, cilvēkos notiek vislielākās pārmaiņas.

Vai piedzīvojumu terapijai Latvijā ir nākotne

Pašreiz piedzīvojumu terapijas mājvieta Latvijā ir biedrība Adventure Therapy Latvia, kas darbojas jau divus gadus un sevī apvieno speciālistus no veselības, izglītības un sociālās jomas, piedzīvojumu, tūrisma un jaunatnes organizācijām u. c. Visi speciālisti ir guvuši apmācības piedzīvojumu terapijā un veido multidisciplināras komandas, lai nodrošinātu piedzīvojumu terapijas pakalpojumus un programmas. Tās tiek speciāli veidotas, balstoties uz pasūtījumiem un sadarbību ar institūcijām, piemēram, sociālajiem dienestiem, kā arī tiek nodrošinātas atvērtās programmas ikvienam interesentam. Mēs ticam, ka piedzīvojumu terapijas metodes arvien vairāk ienāks rehabilitācijas nozarē un cerams, ka daudziem, kas meklē ceļu pie savas veselības, spēs sniegt nepieciešamo atbalstu.