RSU organizētajā "Getaway Conference" prof. L. Raiena pievērsīsies pretrunām, kas valda migrācijas retorikā

Autore: Jūle Mare Rozīte, RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa
Foto no privātā arhīva

Prof. Luīze Raiena (Louise Ryan) ir Londonas Metropolitēna universitātes vecākā socioloģijas profesore un Globālās daudzveidības un nevienlīdzības pētniecības centra direktore. Viņa ir uzaicināta būt par galveno referenti Getaway Conference, kas norisināsies 2024. gada 10.–11. oktobrī Rīgas Stradiņa universitātē (RSU). Konferencē uzmanība tiks pievērsta sociālo saišu pārraušanai, dibināšanai un uzturēšanai starp cilvēkiem, ko varētu dēvēt par mobilajiem profesionāļiem. 

Kā jūs izprotat šīs konferences tēmu?

Mans darbs ļoti labi iekļaujas šajā tēmā, jo es analizēju dažādas pieredzes, kas saistītas ar mobilitāti un tās trūkumu. Pēdējos gados diezgan liels uzsvars tiek likts uz mobilitāti un cilvēku spēju pārvietoties, taču mēs zinām, ka mobilitāte ir nosacīta un atkarīga no dažādiem strukturāliem kontekstiem un institucionālās sistēmas. Mans pētījums un prezentācija, ar ko uzstāšos konferencē, ir par bēgļiem, konkrēti – afgāņu bēgļu pieredzi Londonā. 

Kāds ir jūsu pētījuma konteksts?

Daudzās Eiropas valstīs valda apsēstība ar migrantiem un migrantu vainošanu pie visdažādākajām sociālajām problēmām. Tas nav nekas jauns. Mēs esam pieredzējuši, ka dažādos vēstures periodos, īpaši ekonomisko grūtību laikā, tiek meklēti vainīgie un grēkāži.

Vienmēr bijis ļoti ērti par grēkāžiem pataisīt migrantus, atstumtos un minoritātes. Diemžēl Eiropā tas ir pieļauts vairākkārt. Ir pienācis brīdis, kad tas notiek atkal un vienlaicīgi vairākās valstīs.

Rezultātā sociālajos tīklos tika izplatīta dezinformācija, kas pagājušogad Dublinā un šovasar Apvienotajā Karalistē noveda pie šausminošām nekārtībām, kas bija vērstas pret imigrantiem un patvēruma meklētājiem. Politiķiem ir jāuzņemas atbildība par šiem notikumiem. Politiķi izmanto migrāciju kā problēmu, lai novērstu uzmanību no savas nespējas risināt plašāku sociālo nevienlīdzību. Gan Īrijā, gan Apvienotajā Karalistē ir liela mājokļu krīze, un vieglāk ir vainot migrantus vai bēgļus nekā atzīt, ka vairāku desmitu gadu laikā politiķi nav spējuši nodrošināt mājokļus.

Par ko gribat informēt, vai kam vēlaties pievērst uzmanību ar savu pētījumu? 

Mani kā socioloģi fascinē tas, ka migrantus vaino problēmās, lai gan tajā pašā laikā pieaug paļaušanās uz migrāciju. Mēs redzam valstis, kur iedzīvotāji noveco un trūkst darbinieku. Varu minēt Apvienoto Karalisti kā spilgtu piemēru.

Kopš Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības valdība faktiski ir palielinājusi legālo migrantu skaitu, kas ierodas valstī.

Ir parādījies pārsteidzoši daudz legālu veidu, kā valstī var nokļūt darba ņēmēji, kuri bieži vien veic ļoti specifiskus darbus. Piemēram, veselības aprūpes nozare lielā mērā paļaujas uz migrantu darbaspēku. Valdība to zina, taču tajā pašā laikā aktīvi izplata retoriku par migrācijas kontroli un migrantu skaita samazināšanu. Tas ir pretrunīgi un ekonomiski bezjēdzīgi, drīzāk tas tiek darīts politisku iemeslu dēļ.

Viens no veidiem, kā valdība var parādīt, ka tā kontrolē situāciju, ir parādīt, ka tā kontrolē migrāciju. Kā notušēt šīs pretrunas? Pievēršot visu uzmanību vienai migrantu grupai, kas, protams, ir tā dēvētie nelegālie migranti, migranti bez dokumentiem, vai – Lielbritānijas gadījumā – tie, kuri ar mazām laivām ierodas Anglijas dienvidu piekrastē. Koncentrējot visu uzmanību uz viņiem, var noslēpt faktu, ka kopējā legālā migrācija uz Apvienoto Karalisti pieaug pēc valdības iniciatīvas. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka britu sabiedrības apziņā lielākā migrantu grupa, kas ierodas Lielbritānijā, ir tie, kuri ierodas mazās laivās. Tā ir pilnīga un absolūta nepatiesība! 

Man kā socioloģei šī pretruna šķiet ārkārtīgi interesanta. Mums, migrācijas pētniekiem, ir svarīgi kaut kādā veidā mēģināt izgaismot patiesību. Tas ir ļoti grūti, jo mums jāstājas pretī politiķu, sociālo tīklu u. c. radītajai dezinformācijai, bet tajā pašā laikā, manuprāt, mums ir morāls un ētisks pienākums pateikt cilvēkiem, ka viņu uzskati par migrāciju patiesībā ir maldīgi. 

Kā jums izdodas saprotamā un viegli uztveramā veidā stāstīt par savām visnotaļ sarežģītajām idejām un secinājumiem?

Tas ir ļoti grūti. Sociologiem ir tendence pretoties ļoti vienkāršotiem apzīmējumiem, pat ja plašākai sabiedrībai tie ir vieglāk uztverami.

Kā mēs varam nodot savu vēstījumu? Manuprāt, jo īpaši par migrāciju pietiek tikai iepazīstināt cilvēkus ar faktiem un skaitļiem, lai liktu viņiem mainīt viedokli. 2023. gadā Lielbritānijā ar legālām darba ņēmēju vīzām ieradās aptuveni 800 000 migrantu, bet mazajās laivās ieradās aptuveni 29 000. Šie skaitļi izceļ kontrastu. 

Vēl viens veids, kā likt cilvēkiem reaģēt citādi, ir caur stāstiem. Mans pētījums ir izteikti kvalitatīvs, lai gan es runāju par skaitļiem. Strādājot ar kolēģiem divos projektos, es koncentrējos uz afgāņu indivīdu vai ģimeņu stāstiem.

Vienas personas stāsts var atspoguļot reālo situāciju daudz labāk, nekā to spēj sarežģīta analīze. Mums kā pētniekiem ir jāatrod stratēģijas un veidi, kā to pasniegt, taču tas nav viegli. 

Kādus vēstījumus šie personīgie stāsti var palīdzēt nodot?

Afgāņu stāsts sākotnēji tika parādīts tādā gaismā, ka viņi tāpat kā ukraiņi izpelnījās cilvēku labvēlību. Ukrainas gadījumā mums Krieviju parādīja kā lielu, sliktu ienaidnieku, kas iebrūk valstī un kura dēļ nevainīgām sievietēm un bērniem jāšķērso robeža. Afgāņu gadījumā bija līdzīgi. Bija viegli cilvēkiem nodot vēstījumu par slikto Taliban kustību. Ikvienam uzreiz radās negatīvas asociācijas ar šo vārdu.

Savā pētījumā es cenšos izcelt pretrunas šajā attieksmē. Piemēram, 2021. gada augustā afgāņiem, kurus evakuēja britu militārie spēki un valdība, bieži vien paveicās – viņi atradās lidostā īstajā brīdī, lai tiktu lidmašīnā. Mēs visi atceramies briesmīgos attēlus ar cilvēkiem, kas mēģināja pieķerties pie lidmašīnām, kad tās pacēlās no Kabulas lidostas, un traģiski zaudēja dzīvību. Liela daļa cilvēku, kas tagad ierodas Anglijas piekrastē mazās laivās, ir afgāņi. Kā paskaidrot afgānim, kura brālis vai māsa tika evakuēts 2021. gada augustā un ieguva beztermiņa uzturēšanās atļauju, tiesības strādāt un mācīties, bezmaksas angļu valodas nodarbības un mājokli, ka viņš pats – kurš, iespējams, lidostā stāvēja turpat blakus – netika lidmašīnā un tagad pēc ierašanās laivā nesaņems neko? Šo cilvēku stāsti var spilgti parādīt, kā striktie imigrācijas noteikumi rada pretrunas un anomālijas un kā tas ietekmē cilvēkus¹.

Uz ko jūs koncentrējaties, pētot afgāņu kopienu Londonā?

Viena no lietām, kas mani jau sen ļoti interesē, ir nodarbinātība un piekļuve darba tirgum. Daudzi no evakuētajiem afgāņiem nebija “parastie” nabadzīgie cilvēki, kuri nemaz nebūtu varējuši nokļūt lidostā. Daudzi no evakuētajiem bija sabiedrības augstākās šķiras pārstāvji – tiesneši, juristi, ārsti, ķirurgi, žurnālisti utt. Viņi bija apdraudēti tieši sava statusa dēļ. Mani interesē cilvēki, kuri agrāk bija profesori vai tiesneši, bet tagad ir bēgļi. Cilvēki, kuriem bija lielas mājas, mašīnas, šoferi un mājkalpotāji. Es pētu, ko bēgļu statuss nodara viņu psiholoģiskajam stāvoklim. Es mēģinu iztēloties sevi šādā situācijā un apsvērt, kā tas ietekmētu mani. Man ir pāri 50 – ja es nevarētu iekļūt vietējā darba tirgū, man šķistu, ka manai karjerai pienācis gals. Mēs strādājam ar daudziem četrdesmitgadniekiem un piecdesmitgadniekiem, kuri ir savas karjeras augstākajā punktā un ir zaudējuši visu. Tagad viņi uzturas Apvienotajā Karalistē kā legāli migranti, kas nozīmē, ka viņi var strādāt un studēt, tāpēc savā ziņā viņi ir priviliģēti attiecībā pret bēgļiem, kam nav šādu tiesību. Mēs ar kolēģiem pētām, kādas stratēģijas viņi izmanto, īpaši attiecībā uz sociālajiem tīkliem.

Lai gan tu kā cilvēks esi bijis mobils, tev ir bijis ļauts pārvietoties, pēc ierašanās tava kvalifikācija, tava pieredze, tavas zināšanas ir kaut kādā mērā pazudušas ceļā.

Kā jūsu darbs palīdz ieviest reālas izmaiņas politikā?

Ļoti svarīgi ir strādāt ar politikas veidotājiem. Viens no mūsu ieteikumiem ir saistīts ar mentoringa programmām. Ja esi afgāņu skolotājs, ķirurgs vai tiesnesis, kas ieradies Apvienotajā Karalistē, tu, iespējams, nepazīsti nevienu citu šīs profesijas pārstāvi. Būtu noderīgi, ja valdība, aģentūras vai NVO varētu atzīt šo cilvēku prasmes un pieredzi un palīdzēt atrast atbilstošus kontaktus.

Tā vietā, lai atstātu sakaru veidošanu nejaušības varā, organizācijas varētu iesaistīties un savest šos cilvēkus kopā ar kādu vietējo juridisko biroju.

Piemēram, kāds vecākais jurists varētu brīvprātīgi kļūt par afgāņu jurista mentoru uz noteiktu laiku, sniedzot zināšanas un informāciju par vietējo specifiku. Šo pieeju varētu izstrādāt kā politikas ieteikumu.

Ko jūs cerat iegūt no šīs konferences?

Tā ir sakritība, bet tikko es tikos ar pētnieku grupu, kas gatavo COST akcijas pieteikumu. Viņi apsprieda, kuras mērķa valstis būtu jāiekļauj. Latvija bija viena no šīm valstīm, un mums jautāja, vai kādam ir kontakti šajās valstīs. Es atbildēju, ka došos uz Latviju un man tur ir kontakti. COST pieteikums ir saistīts ar tiesībām uz darbu, piekļuvi darba tirgum, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm no Ukrainas. Viena no lietām, ko tagad Latvijā darīšu ļoti apzināti, – runāšu ar kolēģiem, uzsverot šo konkrēto iespēju. Mērķtiecīgāka saruna par konkrētu iespēju padara sakaru dibināšanu konferencēs daudz produktīvāku. Šāds konkrēts temats arī rada zināmu spiedienu laika ziņā – ar sarunas biedru būs jāsazinās atkārtoti, tāpēc šis kontakts nebeigsies ar tukšiem solījumiem sazināties kaut kad nākotnē. Tātad, atbildot uz jautājumu, es ieradīšos konferencē ar konkrētu uzdevumu.

¹ Ryan, L., Lopez, M., & Dalceggio, A. (2024). Encountering the hostile environment: Recently arrived Afghan migrants in London. Critical Social Policy, 44(2), 242-262