Ērces

Agrāk šajā apvidū ērču nebija. Tad piepeši tās uzradās. Tajā brīdī mežs kļuva nepieejams - tajā var iet tikai vēlu rudenī vai agrā pavasarī, kamēr vēl ir salnas. Vai arī - ja iet ērču sezonas laikā - tad mani apņem spēcīgs pretērču aerosola aromāts. Tas bojā prieku un neļauj atslābināties, jo ērces priekšnojauta rada ķermenisku nemieru. Atminos, kā bērnībā un agrā jaunībā mežā varēju mierīgi atsēsties sūnās vai nomesties uz ceļiem. Ērces iezīmē pāreju, šķirtni starp jaunību un pusmūžu, starp to, kas pagājis un zudis, un tagadnes brīdi. Ērces ir kā meža vārtu sargsuņi. Kad atbraucu studēt uz Rīgu, mani pārsteidza jaunās ģimenes ārstes bažas par ērcēm, kuras varot dabūt pat parkā. Tagad diemžēl viņas vārdi ir piepildījušies - arī, kad aizbraucu prom no Rīgas, Rīgas ērču psihoze nāk man līdzi, tagad Rīga ir arī mežā, kurā es baidos iet, lai gan agrāk nebaidījos.