Sienu apzīmētājam atradu grafiti skolotāju, nevis pāraudzinātāju. RSU Gada maģistrantes unikālais sociālais darbs

Linda Rozenbaha, RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa
Foto no RSU un Vitas Redenkas privātā arhīva

Viņa ir 2024. gada Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Gada balvas nominācijā Gada maģistrants ieguvēja. Ar piecu gadu pieredzi sociālajā darbā. Vēl gada sākumā Vita Redenka bija Rīgas Sociālā dienesta sociālā darbiniece darbā ar ģimenēm un bērniem un pilngadīgām personām, bet jau astoto mēnesi izglīto jaunos sociālos darbiniekus – ir Rīgas Sociālā dienesta Personāla, dokumentu un kvalitātes vadības nodaļas Apmācību sektora vadītāja.

Kā jūs jutāties, saņemot godpilno RSU Gada balvu, kad tikāt pamanīta starp visiem maģistrantiem? 

Godīgi sakot, es joprojām tam īsti neticu! Esmu ļoti pagodināta un priecīga, ka tieši mani pamanīja. Vai es pulcēju ap sevi kolēģus un kursabiedrus? Jā. Es mēģinu viņiem netieši paskaidrot vērtības, kurām jāseko sociālā darba kontekstā. Katrā ziņā – man ir ļoti svarīgi rīkoties bez aizspriedumiem un stereotipiem.

Prieks par balvu ir milzīgs! Vien stāvēt blakus Andrim Skridem nav iespēja katru dienu. 

Es ļoti novērtēju pieredzi RSU – pabeidzu šeit bakalaura programmu un turpinu maģistrantūrā. Man patīk studēt tieši RSU. 

Pirms intervijas atsūtījāt man lūgumu aizpildīt anketu savam maģistra darbam. Tēma tajā ir par sociālo darbinieku empātiju… 

Jā, es vērtēšu empātiju sociālo darbinieku vidū darbā ar sociālo gadījumu. Šāds pētījums līdz šim nav veikts.

Es pieņemu, ka sociālajam darbiniekam jārod līdzsvars starp empātiju un pārāk lielu līdzpārdzīvojumu, kur tik ļoti jūt līdzi, ka speciālists vairs nav palīgs, bet… līdzraudātājs?

Jā! Patiešām ir ļoti šaura līnija starp personīgo un profesionālo iesaisti, un mans uzdevums ir izpētīt, kāds vispār ir sociālo darbinieku empātijas līmenis un ko par to domā sabiedrība. Jo sabiedrībā, kā mēs zinām no dažādiem ierakstiem sociālajos tīklos un forumos,

sociālie darbinieki parasti netiek uzlūkoti kā varoņi. Tādēļ es gribu ieskatīties tēmā no abām pusēm – kā paši sociālie darbinieki vērtē savu empātijas līmeni un kā uz to raugās sabiedrība. 

“Sociālais gadījums” – tā ir  situācija, kurā cilvēks ir nonācis kaut kādā dzīves krīzē. Tagad gan ar klientiem nestrādājat, vai ne?

Jā, pašlaik es esmu nedaudz pamainījusi savu attīstību un pieņēmusi jaunus izaicinājumus. Tagad mans pamatuzdevums ir mācīt jaunos sociālos darbiniekus par darbu ar klientu, gadījumu vadīšanu, dažādu metožu lietošanu. 

Pirms tam jūs strādājāt individuāli ar klientiem dažādās situācijās, vai ne?

Jā, piecus gadus strādāju par sociālo darbinieci darbā ar dažādām mērķa grupām, tajā skaitā personām ar atkarībām, personām ar garīga rakstura traucējumiem, tiem, kuri atrodas krīzes situācijās un/ vai cietuši no vardarbības... Ļoti dažādas mērķa grupas – visi, ko vien varat iedomāties, arī ģimenes ar bērniem.

Pastāstiet, lūdzu, vairāk par iepriekšējo sociālā darba pieredzi ar klientiem! 

Manuprāt, tas bija viens no spilgtākajiem manas dzīves posmiem, kad man bija iespēja strādāt ar tik dažādiem cilvēkiem!

Lai cik jocīgi tas izklausītos, man ļoti patika darbs ar klientiem, jo, manuprāt, ne tikai es no viņiem mācījos, bet arī šad tad viņi kaut ko varēja paņemt no manis.

Bija ļoti daudz sarežģītu situāciju, kur šķita, ka bez ātras reaģēšanas krīzē mēs situāciju neatrisināsim.

Es uz savu darbu raudzījos kā atbalsta sniegšanu, pavadot cilvēku noteiktā dzīves situācijā. Un, protams, man bija jārod pareizie instrumenti un metodes atbalstam, neaizmirstot par personas pašnoteikšanās tiesībām.

Kā praktiski izpaudās šis laiks, ko “pavadījāt kopā”? Jūs devāties pie cilvēka uz mājām vērtēt dzīves apstākļus un situāciju, vai tas vairāk bija darbs birojā, konsultējot un aizpildot dokumentus?

Viss, ko minējāt – bija gan konsultācijas “viens pret viens”, gan mājvizītes, dažādu institūciju un iestāžu, nodarbību kopīga apmeklēšana, darbs ar citiem speciālistiem, kur tiek pieaicināts kāds speciālists (to saucam par starpinstitucionālo sadarbību). Dažāda veida atbalsts visatšķirīgākajās vietās! Piemēram, pie manis nāca ģimene – mamma ar mazuli, un bērniņam bija grūti nosēdēt, tāpēc mēs pārgājām vai nu uz parku vai spēļu laukumu, kur mazais varēja izklaidēties, kamēr es ar vecāku varēju runāt par jautājumiem, kāpēc viņi ir situācijā, kad dzīvē ir jāiesaistās kādam no malas – man kā sociālajai darbiniecei. Ļoti bieži ar klientiem jauniešiem mēs tikāmies viņiem ērtā vietā, teiksim, skeitparkā.

Ir svarīgi, lai cilvēks jūtas ērti vidē, kur pārrunājam viņa būtiskos dzīves jautājumus – es pielāgošos jebkurā vidē.

Galvenais, lai viņam ir ērti, lai es neesmu tas, kurš sēž savā kabinetā un saka – pieņemšana ir beigusies, uz redzēšanos.

Šis arī ir stāsts par sociālā darbinieka empātiju. 

Tieši tā!

Vai varat izstāstīt kādus pieredzes stāstus, kā atradāt atbalstu, kas cilvēkam palīdzēja? 

Stāstu ir ļoti daudz! Piemēram, spilgti atmiņā palicis jauns puisis, kuram ļoti patika zīmēt, bet… viņš savu enerģiju uz mākslu izpauda, apzīmējot sienas, un gadījās situācija, kad viņu aizturēja, un puisim tika nolemta korekcijas programma. Šo programmu palūdza sagatavot man. Tā vietā, lai es viņu sūtītu pie speciālista un runātu par viņa emocijām un pārkāpumiem, es izvēlējos mazliet citu piegājienu – es uzaicināju palīgā kādu sabiedrībā zināmu grafiti mākslinieku, atradu puisim sienu neitrālā teritorijā, kur mākslinieks viņam novadīja ievadnodarbību par grafiti kultūru. Viņš ne tikai ierādīja pūšanas tehnikas, bet arī vairāk stāstīja par grafiki kultūru, kur drīkst ar to nodarboties, kur ne, kādi ir iespējamie sodi. Tāpat izglītoja, kādi ir krāsu baloniņi, kur tos var legāli iegādāties. Un pēc kāda laika man zvanīja šī puiša mamma un teica, ka viņa nebija pamanījusi puiša talantu. Pašlaik viņa zīmējumi rotā arī sienu Vangažos, kur legāli var nodarboties ar grafiti mākslu.

Vēl viens stāsts. Par kādu pieaugušu vīrieti sociālajā dienestā vērsās viņa mamma ar lūgumu sniegt materiālo atbalstu, jo šim cilvēkam bija ļoti smagi emocionāli pārdzīvojumi un viņš desmit gadu nebija izgājis no mājām. Turklāt nespēja sevi aprūpēt un apkopt. Šim vīrietim nebija pilnīgi nekā – viņam nebija identitātes, nav personu apliecinoša dokumenta, nebija ģimenes ārsta, ne arī kādas intereses par notiekošajiem procesiem sabiedrībā. Pirmajā tikšanās reizē ar šo vīrieti mēs vienkārši minūtes 15-20 klusējām – viņš mani vēroja kā cilvēku. Lēnām virzījāmies līdz sarunai, un es teicu, ka ir lietas, kuras mums jāsakārto un, ja viņš gribēs, mēs to varēsim izdarīt. Viņš piekrita, un ļoti pakāpeniski, mums tiekoties nedēļā reizi vai divas viņa dzīvesvietā, ar kolēģu atbalstu mēs sakārtojam dažādus pabalstus jeb sociālo palīdzību, ko ģimene varēja saņemt. Kā arī mēs nonācām līdz punktam, kad šis vīrietis piekrita psihiatra vizītei un spēja patstāvīgi pēc 10 gadus atrašanās slēgtā telpā, apmeklēt ārstus, lai iegūtu invaliditāti. Tas izdevās, pateicoties ļoti smagam manam darbs, jo cilvēks, kas ilgstoši ir bijis vienā vidē, nespēj iekļauties sabiedrībā… Es pat nerunāju par telpā valdošo smaku, par šī cilvēka izskatu, bet tieši par nespēju iziet no mājas. Kādā no atbalsta reizēm, kad viņam bija jāapmeklē neirologs, mēs trīs stundas stāvējām pie durvīm, jo viņš nespēja nospiest durvju rokturi, lai dotos ārā. Pat nesakot neko,

es vienkārši biju blakus un caur ķermeņa valodu devu drošības sajūtu, ka mēs pagaidīsim tik, cik būs nepieciešams. Jā, šī atbalsta sniegšanas laiks man bija profesionāli ļoti smags periods. 

Ir gandarījums, ka izdevās panākt progresu – šis vīrietis sakārtoja dokumentus, viņam ir identitāte. Ar mazgāšanos joprojām ir lielas grūtības (Vita to saka tonī, kā pieminot nebūtisku sīkumu), bet ir sakārtoti ar invaliditāti saistītie procesi, vīrietim ir stabili ienākumi, viņš spēj sevi nodrošināt.

Man laikam bija stereotipisks uzskats, ka sociālais darbinieks vienam klientam var veltīt, nezinu, piecpadsmit minūtes…. Bet te – trīs stundas gaidīt, līdz klients spēs atvērt durvis. 

Tas atkarīgs no jomas, kurā sociālās palīdzības sniedzējs strādā. Ir kolēģi, kas izskata iesniegumus un sniedz sociālo palīdzību, tur tiešām ir ļoti ierobežots laiks. Es nesaku, ka man tā nav, vienai konsultācijai ar klientu ir paredzētas 45 minūtes, bet ne vienmēr mēs varam iekļauties tajā rāmī, ne vienmēr 45 minūtēs varam izrunāt cilvēka stāstu un atrast pareizo mehānismu, kā iejaukties klienta dzīvē ar viņa piekrišanu. Tajā brīdī bija vajadzīgas trīs stundas un es rīkojos, kā bija vajadzīgs.

Kā jūs pati šajās situācijās jūtaties? Tas ir tas stāsts gan par empātiju, gan… risku izdegt.

Mana pārliecība ir:

man nav burvju nūjiņas, lai kādu izmainītu.

Tādēļ es mēģinu pielāgoties situācijai tik ļoti, cik to varu. Es neesmu pārkāpusi ne savu personīgo, ne arī darba ētiku, bet man šķiet, ka ir ļoti būtiski paturēt prātā: darbam ir jāpaliek darbā.

To vienkāršāk ir pateikt nekā izdarīt...

Es esmu diezgan ilgi ar to strādājusi.

Kā jūs ar to strādājat? Vai ir supervīzijas, kāds sistemātisks atbalsts?

Jūs minējāt dažāda veida klientus – arī ar atkarībām, narkomānus u. tml. Vai ir bijušas situācijas, kad esat nedrošā vidē? Vai, zinot vides riskus, šādās reizēs līdzi nāk policists, vai ejat viena?

Mājvizītēs devos divatā – ar kolēģi. Jā, atzīšos, esmu piedzīvojusi arī uzbrukumu darba vietā. Arī tagad, mācot jaunos speciālistus, izglītojam par darbu ar dažādām klientu grupām, tajā skaitā agresīviem klientiem. Uzsveru, ka viss ir atkarīgs no paša – vienalga, kāda ir situācija, mēs vienmēr varam atvadīties mierīgi.

Lai cik ļoti otrs cilvēks negrib, lai es kā sociālais darbinieks iesaistos viņa ikdienā, vienmēr jāatrod vidusceļš.

Bet kas tik nav bijis! Man ir uzkūdīti suņi, es esmu kāpusi pāri sētai, braukusi ar policiju reidā. Ko es tik neesmu darījusi!

Nesen skatījos raidījumu par padomju laiku, kur sievietes bija atteikušās no saviem bērniem, jo tā laika speciālisti – ārsti, iespējams, arī sociālie darbinieki – mudinājuši: ja nav dzīvesvietas, lai atsakās no bērna u. tml. Nodomāju – mūsdienās tomēr šādai situācijai nevajadzētu būt, risinājumi tiktu piedāvāti.

Jā, atbalsts ir pieejams visnotaļ lielā pakalpojumu veidā, bet pats būtiskākais ir līdzdarbība. Jo jebkurš pakalpojums bez klienta aktīvas līdzdarbības ir neefektīvs. Un manis kā sociālā darbinieka uzdevums ir delikāti klientu aizvirzīt līdz pakalpojumam, palīdzot apzināties, ka tas tiešām būs noderīgi viņam nākotnē.

Svarīgi, lai būtu sadarbība un līdzdarbība, nevis vienkārši saņemts pakalpojums,

lai pēc tam kāds nesaka, ka “sociālie darbinieki neko nedarīja”. Tāds ir mans redzējums.

Pašlaik jūs apmācāt jaunos speciālistus…

Man ļoti patīk mans izvēlētais tālākais attīstības posms. Diemžēl sociālo darbinieku kļūst arvien mazāk, tomēr šajos jaunajos speciālistus es redzu degsmi, viņi vēlas ieguldīties darba attīstībā, un tas mani priecē. Protams, es ar viņiem daudz runāju par robežām, par ētiskajām dilemmām, par attiecību veidošanu ar klientu, spēju nošķirt personīgo no darba dzīves.

Ar ko skaidrojums mazais interesentu skaits? Mazajām algām vai riskanto vidi?

Jā, vide, sabiedrības attieksme – ir ļoti zems sociālā darba profesijas prestižs, atalgojums, un jauno speciālistu prasības pret darbu ir ļoti augstas. Darbs ar cilvēkiem nav no vieglajiem, jo mēs nekad nezinām, kāds būs cilvēks, ar kuru būs jāstrādā. 

Varbūt ir vēl kādi stereotipiski priekšstati par sociālajiem darbiniekiem? 

Tas, ka atņemam bērnus, – mēs noteikti to nedarām. Tā nav mūsu funkcija. Mēs arī visu dienu nedzeram kafiju un nemeklējam, kur kādam nodarīt pāri. Mūsu vadmotīvs ir objektivitāte un resursu izmantošana caur metodēm, sadarbība visos līmeņos ikdienā un  ar klientu. Un vēl –

sociālajā dienestā nav visi pirmspensijas vecumā. Ir ļoti daudz aktīvu jaunu, interesanta speciālistu, vērstu uz darba procesu. Gribu piebilst, ka šī profesija ir bezgala interesanta, ļoti dinamiska.

Katru dienu ir kaut kas jauns. Šis darbs stiprina pašpārliecību par saviem spēkiem, attīsta konstruktīvu analīzi, spēju izvērtēt riskus un ir ļoti noderīgs savā ikdienā. Un, protams, audzina raksturu.

Sociālais darbinieks ir atbalsta persona. Bet šai atbalsta personai ir daudz citu lomu – viņš var būt gan pakalpojumu administrētājs, kas piešķir pakalpojumu, var būt skolotājs, kurš skaidro situāciju, var būt, piemēram, vidutājs, kurš, ienākot ģimenē, redz, ka jaunietis pusaudzis nespēj izveidot attiecības ar saviem vecākiem, un tad vecākiem skaidro, kādas pieejas var izmēģināt attiecību veidošanā.

Šī profesija ir delikāta, interesanta un tajā pašā laikā ļoti sarežģīta, jo – cik vien cilvēkus zināt, katram jārod cita pieeja. 

Vai sociālais darbinieks veic atbalsta funkcijas, kā arī ziņo par kaut kādiem riskiem policijai u. tml.?

Jebkurā brīdī, kurā iezogas risks otram, mums ir jāreaģē un jāmeklē starpinstitūciju sadarbība vai, ja situācija pieļauj, jākonsultē klienti pašiem. Ja ir pārkāptas bērnu tiesības, likums noteic, ka mums jāziņo tālāk. Tā ir slidena līnija – kā izstāstīt šai ģimenei, ka man par viņiem ir jāziņo. Tas, manuprāt, ir ļoti smagi, jo te veidojas arī darbinieka un klientu līdzatkarība. Tomēr

mums ir jābūt objektīviem, ne pa velti sociālais darbs ir uz pierādījumiem balstīta profesija.

Klienti ir dažādi, un var būt arī kultūras atšķirības, kur nav vienāda izpratne par normu…

Jā, arī Latvijā kultūras vide kļūst bagātāka, ienesot tajā dažādu citu valstu kultūras pieredzes. Man bija situācija, kad vienai personai no trešās pasaules valsts bija jāskaidro, ka Latvijā likums nenosaka daudzsievību un aizliedz cietsirdīgu attieksmi pret laulāto. Vai kādam Āzijas tautības cilvēkam skaidroju, ka fiziska iespaidošana nav pozitīvas audzināšanas metode. Bet ne vienmēr jābūt citas kultūras pārstāvim, lai būtu jāskaidro mūsdienās pašsaprotamas lietas, piemēram, par audzināšanas metodēm. 

Jūs teicāt, ka jums patika darbs ar klientiem. Vai tagad tas nepietrūkst?

Pietrūkst… reizēm eju uz bezmaksas silto ēdiena izdales vietā, aprunājos ar bezpajumtniekiem un citiem trūkumā esošajiem – tur sadzirdu dažādus stāstus, un tajā paša laikā esmu kādam sarunu biedrs.

Brīvajā laikā darbojos kā brīvprātīgā un dodu to, ko varu iedot otram – savas zināšanas.  

Tagad, ja jūs ejat pa Rīgas ielām, jums reizēm māj bijušie klienti? Var mierīgi paiet pa ielu?

Ir bijis arī, ka nolamā... Es apzināti izvēlējos strādāt citā rajonā – tālāk no savas dzīvesvietas. Taču – biežāk, ja tomēr kādu satieku, viņi mani sveicina un smaida vai pamāj ar roku, nevis rāj, īpaši jaunieši.  

Pastāstiet, kādas ir studijas sociālajā darbā RSU!

Es studēt sāku apzinātā vecumā. Līdz tam es izbaudīju dzīvi, nebiju no “vieglajiem” bērniem un jauniešiem. Domāju, tieši dzīves pieredze novedusi mani līdz šīs profesijas un studiju izvēlei.

Priecājos, ka nonācu līdz lēmumam par studijām apzinātā vecumā. Man ļoti patīk studēt! Manuprāt, es esmu atradusi savu studiju pieeju un RSU ir mana universitāte.

Es redzu savu ieguldījumu studijās un saņemu atdevi no mācībspēkiem. Man ir ļoti interesanti, ka šeit var gūt dažādu pieredzi, ir docētāji no citām valstīm, piemēram, no Slovākijas, Spānijas. 

Studijas man šķiet interesantas, dinamiskas. Jā, tās prasa ļoti daudz enerģijas, bet es redzu ieguldījumu sevī, pasniedzēju pienesumu manai izglītībai. Un es ļoti augstu vērtēju to izglītības kvalitāti RSU. Tāpēc izvēlējos turpināt studijas maģistrantūrā RSU.

Te ir balanss starp praktisko pieeju un teoriju, ir arī grupu darbs, dažādi projekti, domnīcas – manuprāt, izcila studiju pieeja. Īpaši pieaugušajiem, kuri jau zina, ko grib.

Kādā no pieteikumiem balvai jūs raksturoja – jūs esat tā, kura izjautās docētāju, varbūt arī viņu palabos. Kas ar to, jūsuprāt, domāts?

Man patīk precizitāte – varbūt tas ir pamanīts. Nu jā, tas ir mans niķis (Vita pasmejas it kā vainīgi par to, ka mēdz palabot citus). Es daudz lasu par dažādiem procesiem un interesējos par pakalpojumu attīstību dažādām mērķa grupām un tad, ja es redzu, ka informācija, ko pasniedzējs stāsta, ir novecojusi, es čatiņā to ierakstu vai aizsūtu linku uz aktuālo. Bet man šķiet, ka tas ir tikai ieguldījums, jo visu nevar zināt, metodes strauji mainās. Kā jau minēju, apzinātā vecumā studējam, jo to patiesi vēlamies. Un kāpēc lai neiedod otram to, ko zinu es? 

Pašlaik, kad vairāk nekā piecus gadus strādājat sociālajā darbā, ko kopumā novērojat par sociālo situāciju valstī? 

Mana kopējā sajūta ir, ka līdzcilvēki vairs nav vienaldzīgi un tas būtisks atslēgas punkts. Ja kādam ir slikti, it īpaši, ja tas ir acīmredzams, tad ļoti bieži mēs saņemam signālus arī no trešajām personām. Tas ir ļoti svarīgi, jo labāk ir ziņot vai noskaidrot situāciju nekā nelikties ne zinis par aizdomīgo. Manuprāt, sabiedrība ir kļuvusi redzīgāka.