Rezidentūra – mans laiks izmēģināt un pētīt tik dažādo šajā profesijā un izvēlēties savu

Mans stāsts varbūt liksies garlaicīgs, taču, tagad atskatoties, esmu izmantojusi visas iespējas savu sapņu profesiju notestēt – vai tā būtu vienkārši dakteru vērošana brīžos, kad vajadzēja ar viņiem satikties, vai mērķtiecīga saruna ar nākotnes kolēģiem Ēnu dienā. Ēnojot anesteziologu, kura profesija jau pirms daudziem gadiem bija ļoti pieprasīta, man bija iespēja ieraudzīt tik dažādās ārsta iespējas – būt ginekologam, ķirurgam vai pediatram. Jāatzīst, ka ēnošana palīdzēja saprast, ka ķirurģija ir mana. Dinamiska, aizraujoša, sarežģīta, bet tik nepieciešama. Ar šādu sajūtu stājos Rīgas Stradiņa universitātē – no vienas puses ķirurģija bija sapnis, tomēr sapratu, ka arī šeit jāiepazīst citas iespējas. Šogad, kad esmu otrā gada vispārējās ķirurģijas rezidente, saprotu, ka tas ir mans. 

Man patīk iepazīt ķirurga profesiju soli pa solim. Lai arī pirmais solis rezidentūrā bija maksas, nenožēloju, ka ar ģimenes atbalstu izdevās to īstenot. Pašlaik smaidot varu teikt, ka mācos ar valsts atbalstu. Kādam šķitīs, ka tas ir mazsvarīgi, taču es tam nepiekrītu, jo mācījos un strādāju ar lielu atbildības sajūtu, un šobrīd es to sauktu par savas rezidentūras pirmo skaisto uzvaru. 

Šajos divos gados rezidentūrā ir bijis daudz iespēju mācīties, izzināt, pētīt un skaidrot. Daudz mazas, bet skaistas uzvaras. Sev uzticēto esmu ar lielu atbildības sajūtu darījusi un to arī turpināšu. Mani nebaida garās stundas, naktsmaiņu dežūras un uzliktā atbildība. Vēlos cilvēkiem palīdzēt, un es to varu darīt jau šobrīd – mācoties un vienlaikus strādājot.

Es uzsūcu vecāko kolēģu pieredzes stāstus un padomus, kurus grāmatās neizlasīšu. Uzklausu pacientus un savu iespēju robežās viņiem palīdzu. Man vēl daudz jāmācās, lai kļūtu par labu ķirurgu. Un šajā ceļā man sanākusi liela ģeogrāfija Latvijas kontūrās.

RSU studiju laikā reizi gadā no katras reģionu slimnīcas brauca pārstāvji, kas aicināja darbā jaunos kolēģus. Tad ikvienam bija iespēja noskaidrot visu par to, kur un cik daudz ir nepieciešams noteikto specialitāšu ārstu. Vienā no šādām tikšanās reizēm uzzināju par Ventspili kā iespējamo darbavietu. Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca bija ļoti ieinteresēta un pretimnākoša jaunajiem speciālistiem. Tādēļ laikam nebija nekāds pārsteigums, ka atsaucos viņu aicinājumam, un šobrīd esmu uzņēmusies zināmas saistības – piecus gadus strādāšu un savu profesionalitāti pilnveidošu Ventspilī. Vienlaicīgi turpināšu darīt to arī Rīgā, jo tur man patīk dinamiskums un lielais darba apjoms, kas palīdz nostiprināt esošās zināšanas un iegūt jaunas, rezultātā es ātrāk varēšu kļūt patstāvīga lēmumu pieņemšanā.

Rīgas pieredze man lieliski palīdz, strādājot reģiona slimnīcā, tādēļ uzskatu, ka rezidentūras laikā zināšanas ir jāķer, kur vien iespējams, lai kļūtu par labāko izvēlētajā profesijā. Labs ārsts ir tas, kurš ne vien ir perfekts savā izvēlētajā profesijā, bet arī spēj savu pacientu novērtēt kopumā.

Un, kaut arī mācības ir intensīvas, dežūras garas un nogurdinošas un visbiežāk gribas ieritināties gultā un neko nedarīt, ir jāvelta laiks arī citām lietām, kas dara laimīgu – vai tas būtu sports, pārgājieni, grāmatu lasīšana vai vienkārši kopā būšana ar savējiem. Jo ārsti ik dienu redz gan tādas situācijas, kad varam palīdzēt, gan diemžēl arī tādas, kad iznākums ir skumjš. Taču arī šādās situācijās mums ir jāspēj palīdzēt... Tādēļ aicinu ikvienu esošo un topošo dakteri atcerēties par savu bateriju uzlādēšanu, lai pēc tam mēs varētu palīdzēt vēl daudziem citiem pacientiem.