Medicīnas vēsture kā saikne starp Vāciju un Baltijas valstīm

Kad Covid-19 izplatības ierobežojumi kļuva stingrāki, Mihaels atgriezās Vācijā, taču aizvien turpināja studijas un pētniecību attālināti.

Kā ir studēt divās universitātēs vienlaikus?

Lai studētu divās universitātēs, nepieciešamas labas laika plānošanas prasmes, un tas, protams, ir laikietilpīgi. Bieži ceļoju no Rīgas uz Diseldorfu un atpakaļ, tāpat dodos uz daudzām konferencēm, lai uzturētu sakarus ar medicīnas speciālistiem. Heinriha Heines universitātes apmeklēšana vienmēr ir aizraujoša, jo satieku jaunus cilvēkus un pārrunāju idejas ar medicīnas vai humanitāro zinātņu studentiem no Vācijas.

Ar ko šīs abas universitātes atšķiras?

Manuprāt, galvenā atšķirība ir to lielums. Tā kā Heinriha Heines universitāte ir liela, tajā var satikt dažnedažādu akadēmisko virzienu studentus. RSU piedāvā daudz personīgāku pieeju studijām, taču, pēc maniem novērojumiem, studiju process, problēmas un risināmie jautājumi visur ir vieni un tie paši.

Kā izvēlējāties savas disertācijas tēmu?

Pēc otrā studiju gada RSU man tika piedāvāta studiju vieta Vācijā, bet es nolēmu palikt šeit, jo Baltijas valstis man šķiet ārkārtīgi interesantas. Viss šeit ir pilnīgi citādi – savā ziņā līdzīgi, tomēr tik atšķirīgi. Tā kā biju nolēmis palikt, sāku meklēt tēmu, kas man pašam šķistu saistoša un kuru varētu pētīt brīvajā laikā. Mani ļoti interesē ne vien medicīna, bet arī vēsture, jo tikai tā ļauj izskaidrot mūsdienu norises.

Man kā Latvijā studējošam vācietim īpaši saista tās valsts vēsture, kuru nu jau saucu par otrajām mājām.

Samērā drīz pievērsos medicīnas vēsturei Baltijas valstīs, jo tas ir īpaši interesants temats, kas vienlaikus cieši saistīts ar Vāciju.

Minējāt, ka Baltijas valstis šķiet savā ziņā pazīstamas, tomēr svešādas…

Galvenā atšķirība ir iedzīvotāju mentalitāte. Baltijas valstīs ir atšķirīga pieeja atvērtībai – mana līdzšinējā pieredze liecina, ka cilvēki Latvijā vispirms vēlas otru iepazīt un tikai tad kļūst atvērtāki. Vācijā ir citas problēmas un iedzīvotāju attieksme. Sāku aizdomāties, kāpēc tas tā ir. Tā kā es dodu priekšroku vēsturiskajai pieejai, cenšos noteikt atšķirību cēloņus, pētot pagātni.

Pastāstiet, lūdzu, plašāk par savu pētījumu!

Heinriha Heines universitātes Medicīnas vēstures, teorijas un ētikas katedrā norisinās pētniecības projekts profesora Nilsa Hansona (Nils Hansson) vadībā. Projektā tiek pētītas Nobela prēmijas medicīnā nominācijas dažādu valstu vēsturē, piemēram, ASV, Kanādā, Šveicē, Austrijā un Vācijā. Es projektā iesaistījos ar mērķi izpētīt Nobela prēmijas vēsturi Baltijas valstīs.

Precīzāk, es pētu Nobela prēmijas vēsturi Baltijas valstīs un Vācijā 20. gadsimta pirmajā pusē. Tajā laikā baltvāciešu profesori ļoti aktīvi darbojās Tērbatas Universitātē (tagadējā Tartu Universitāte Igaunijā).

Disertācijas ietvaros es strādāju pie zinātnisko publikāciju sērijas, kurā pirmais raksts bija par farmakoloģiju. Izrādās, ka farmakoloģija kā studiju priekšmets radusies tieši Baltijas valstīs. Turklāt šī joma Nobela prēmijas pētniecības projektā sīkāk nebija aplūkota.

Mēs pievēršam uzmanību cilvēkiem, kuri tika nominēti prēmijai, taču to nesaņēma. Saskaņā ar Alfrēda Nobela pēdējo gribu informācija par izvirzītajiem kandidātiem tiek turēta slepenībā piecdesmit gadu. Pašlaik publiski pieejami ir arhīva materiāli no 1901. līdz 1953. gadam. Informācija par jaunākām nominācijām nav pieejama, lai pētnieki nevarētu lielīties, ka ir izvirzīti Nobela prēmijai. Mans uzdevums ir izskatīt publiski pieejamās vēstules un atrast visus nominētos farmakologus. Vairs pat nezinu, cik tūkstošus nomināciju esmu izlasījis! Varbūt ap 5000?

Paralēli pētu Osvaldu Šmīdebergu (Oswald Schmiedeberg), kuru plašsaziņas līdzekļos dēvē par mūsdienu farmakoloģijas pamatlicēju. Viņš ir baltvācietis, kurš dzimis Kurzemē un studējis Tērbatas Universitātē.

Pētu, kas viņam nesa lielo slavu, ko par viņu rakstīja prese un kādos veidos izpaudās viņa "izcilība".

Mihaels (kreisajā pusē) pie Traķu salas pils Lietuvā ceļojumā pa Baltijas valstīm. Foto no privātā arhīva

Pastāstiet, lūdzu, par farmakoloģijas izcelsmi!

Pirms farmakoloģijas rašanās šo jomu latīņu valodā dēvēja par materia medica, un tā ietvēra tikai ķīmiju un ar medikamentiem saistītas tēmas. Turpretī O. Šmīdebergs centrālo nozīmi atvēlēja pacientam, kurš tika iesaistīts kopējā procesā. Tas viss notika Igaunijā – Tērbatā. 

Vai Nobela prēmijas nominācijas un apbalvojumi atspoguļoja to, ka šī joma radusies Baltijas valstīs? Vai O. Šmīdebergs bija vienīgais izcilais farmakoloģijas pārstāvis?

Atsevišķas medicīnas specializācijas izveidojās ap 1900. gadu. Līdz tam pastāvēja ķirurgi un nedaudzi iekšķīgo slimību speciālisti, taču sīkāka iedalījuma konkrētās specializācijās nebija. O. Šmīdebergs radīja vienu no šīm specializācijām. Mācībspēki jau tolaik mēdza ceļot un docēt vairākās universitātēs. Tā O. Šmīdebergs no Igaunijas devās uz Strasbūras Universitāti, pa ceļam paviesodamies citās universitātēs. Ap 1900. gadu Strasbūra bija ļoti ietekmīgs, ja ne galvenais izglītības centrs Eiropā. O. Šmīdebergam Strasbūrā bija daudz studentu, tāpēc viņš varēja aktīvi izplatīt savas farmakoloģijas metodes un zināšanas. To atspoguļo arī nominācijas, jo daudzi viņa studenti tika izvirzīti Nobela prēmijai.

Kāpēc jūs interesē tieši nominanti, nevis Nobela prēmijas saņēmēji?

Koncentrējos uz balvām kā parametru, lai noteiktu, ko sevī ietver jēdziens "izcilība". Mūsu projekta galvenie jautājumi ir šādi:

Kā medicīnas jomā tiek definēta un veidota izcilība un prestižs? Kā Nobela prēmijas kontekstā tika atainota zinātnieka reputācija? Kāda ir nozīme tam, ka kāds tiek izvirzīts Nobela prēmijas saņemšanai vienu vai vairākas reizes? Un plašākā skatījumā: kāpēc balvas tiek radītas, un kāda ir to funkcija?

O. Šmīdebergs prēmijai tika izvirzīts 18 reizes, un farmakoloģijā, cik atceros, ir bijuši zinātnieki, kuri nominēti vairāk nekā 50 reižu.

Pētījuma rezultātus publicējam atzītos farmakoloģijas žurnālos, tādējādi radot pamatu turpmākai pētniecībai šajā jomā.

Vai varat minēt kādus secinājumus vai tendences, ko esat guvis darba gaitā?

Pirmā acīmredzamā tendence ir, ka nominācijas visbiežāk saņem vecāka gadagājuma vīrieši ar gaišu ādas krāsu. Vēlos izcelt, ka šajā laikā farmakoloģijā sievietes ne tikai nesaņēma Nobela prēmiju, bet pat netika tai izvirzītas.

Kā notiek jūsu darbs pētījumā – jums jādodas uz dažādiem arhīviem, vai arī tagad viss ir digitalizēts?

Darbs ir gana sarežģīts, bet ir ļoti paveicies, jo man palīdz prof. Juris Salaks, doc. Ieva Lībiete un prof. Hansons. Prof. Hansons pašlaik dzīvo Diseldorfā, bet viņš pats ir zviedrs un pārstāv Lundas Universitāti. Viņam ir ciešas saiknes ar Stokholmas Karolinska institūtu, kur glabājas Nobela prēmijas arhīvs. Tā kā savā jomā viņi ir plaši zināmi, īpaši prof. Juris Salaks un prof. Hansons, viņiem ir ievērojams kontaktu tīkls. Tiklīdz pasaku, ka viņi ir mana darba vadītāji, citi pētnieki man uzreiz piešķir pieeju nepieciešamajiem materiāliem.

Mihaels (piektais no kreisās) 2019. gadā uzstājas 10. Starptautiskajā farmācijas konferencē Kauņā. Foto no privātā arhīva

Un tad ir manis paša kontaktu tīkls, ko cenšos paplašināt. Tāpēc ir tik būtiski, ka piedalos konferencēs. Bija ieplānots, ka došos uz Nobela prēmijas arhīvu Stokholmā, kas koronavīrusa pandēmijas dēļ, protams, bija jāatceļ. Tur es visdrīzāk būtu nodarbojies ar "pētniecību pagrabā”. Būtībā jāizmanto visi pieejamie saziņas kanāli: pa pastu, klātienē un elektroniskajā vidē.

Kāda ir sajūta, izskatot visus šos senos informācijas avotus?

Literatūra, ar ko strādāju, nav izmantota gadiem ilgi. Tas liek domāt, ka manis izvēlētā joma ir unikāla un vēl neizpētīta.

Jūs jau, iespējams, esat dzirdējuši, ka esmu izraudzījies humanitāro zinātņu pieeju, tāpēc man jāraksta ļoti daudz. Medicīnas studentu vidū tas nav pārāk izplatīti. Man ir jālasa daudz socioloģijas materiālu, un tieši tā izjūtams, ka šis darbs ir kas iepriekš nebijis. Tā ir kolosāla sajūta!

Prof. Juris Salaks stāstīja, ka jums ir liela enerģija un darba spars. Kā rodat iedvesmu tādai aizrautībai, veicot savu pētījumu?

Ir ļoti patīkami to dzirdēt. Uzskatu, ka jebkura projekta izdošanās ir iespējama tikai tad, ja esi gatavs par to stāvēt un krist. Manā gadījumā varēju pētniecībā pievērsties savam hobijam jeb interesei par medicīnas vēsturi.

Noteikti gribu uzsvērt, ka man ir lieliski un ļoti atbalstoši darba vadītāji, proti, prof. Juris Salaks, doc. Ieva Lībiete un prof. Hansons, kas ievērojami atvieglo darbu.

Vai jūs varētu aprakstīt situāciju Vācijā? Kā ir pašlaik strādāt Vācijas slimnīcā?

Pašlaik esmu medicīnas brālis Covid-19 intensīvās terapijas nodaļā, tā sakot, esmu frontes pirmajā līnijā. Dienā strādāju apmēram 8 – 10 stundas. Pārējā laikā pievēršos darbam universitātē, kas ir iespējams, organizējot studijas attālināti, vai nodarbojos ar pētniecību, kad man ir brīva diena, piemēram, kā šodien.

Kāda ir vispārējā noskaņa slimnīcas personāla vidū?

Pašlaik atrodos 500 km attālumā no manas dzimtās pilsētas, netālu no robežas ar Šveici. Strādāju universitātes slimnīcā, kur ir pieejams vajadzīgais aprīkojums un viss nepieciešamais. Ir pietiekami daudz masku, dezinfekcijas līdzekļu u. tml. Lai gan nav šaubu, ka situācija ir savāda un visiem pie tā jāpierod, līdz šim vēl nejūtamies, ka būtu uz spēku izsīkuma robežas. Arī plaušu ventilatoru ir vairāk nekā pietiekami. Noskaņa ir vienlaikus priecīga un nomācoša – redzam pacientus mirstam, bet redzam arī, ka cilvēki dodas mājās no slimnīcas izveseļojušies.