Diētas ārsts Zigurds Zariņš ielicis savu ķieģelīti kopīgajā zinātnes celtnē

Oktobra sākumā Zigurdam Zariņam tika pasniegta Latvijas Ārstu biedrības Veselības gada balva nominācijā Par mūža ieguldījumu veselības veicināšanā.

Viņš savos 78 gados ripinās ar velosipēdu un trīs reizes nedēļā Anniņmuižas un Kleistu mežā nūjo. Jaunības gados viņa aizraušanās bijis alpīnisms un stundām gara un lēna skriešana. Savulaik viņš uzkāpis abās Elbrusa virsotnēs – rietumu un austrumu – un Shara virsotnē, kas atrodas uz Krievijas un Gruzijas robežas.

Fiziskās aktivitātes Zigurdam Zariņam dod prieku. Kā esot teicis viņa skolotāja profesora Nikolaja Skujas tēvs, kas bija zemnieks un dzīvoja 19. gadsimtā, "katru dienu ir jātrenē gan muskuļi, gan prāts!", un viņš šo padomu ievēro.

Skolā Zigurdam padevusies matemātika un ķīmija. Viņš mācījies Jelgavas 2. vidusskolā, kas tolaik bijusi viena no lielākajām skolām Latvijā, un uz skolu gājis piecus kilometrus kājām. Docenta Zigurda Zariņa pētnieciskais darbs veltīts uztura zinātnei, vitamīniem, slimnieku uzturam un aptaukošanās problēmai, ko viņš sauc par labklājības slimību, kad savu uzvaras gājienu iet cilvēku slinkums un rijība. Pagājušā gadsimta 60. gados disertācijā viņš pētīja, vai vēža slimniekiem, dodot vitamīnus, vēža šūnas aug ātrāk vai lēnāk. Divdesmit četrus gadus, no 1969. līdz 1993. gadam, paralēli pētnieciskajam darbam dietoloģijā viņš strādājis par gastroenterologu.

Rīgas Medicīnas institūtu (tagad – RSU) jūs absolvējāt 1962. gadā. Kādas ir jūsu atmiņas par studiju laiku?

Visas tās labākās! Mēs dzīvojām kopmītnē. Tur, kur tagad ir Stradiņa slimnīcas kardioloģiskais korpuss, bija tādas vienstāva barakveida mājiņas, kur savukārt 20. gadsimta sākumā bija Rīgas Skolotāju institūts.

Vienā lielā istabā dzīvojām 20 studentu. Ļoti labi bija! Kopš tā laika protu strādāt, kaut arī man blakus citi dara ko citu vai skaļi pļāpā. Protu atslēgties.

Tagadējās universitātes kopmītņu ēkas Mārupes ielā mēs – studenti – talkās piepalīdzējām celt – atceros, ka es pagrabā dēļus pārkravāju. Un tur jau pēc tam bija eleganti – četri vienā istabiņā.

Kāpēc izvēlējāties pievērsties dietoloģijai?

Pēc Rīgas medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultātes beigšanas mani paņēma armijā. Institūta izlaiduma dienā man paziņoja, ka esmu iesaukts armijā un jābrauc uz Sverdlovsku (tagad – Jekaterinburga) un pēc trim mēnešiem – uz armijas daļu Sibīrijā.

Pēc Rīgas Medicīnas institūta sadalījuma man bija jāstrādā par terapeitu Maltas slimnīcā, taču, kad atgriezos no padomju armijas, es varēju pats izvēlēties, kur strādāt. Tā kā mani jau skolas laikā interesēja medicīna un ķīmija, izvēlējos pievērsties dietoloģijai.

1964. gadā pēc demobilizēšanās no padomju armijas sāku strādāt Uztura laboratorijā, kas sākumā bija Rīgas 2. slimnīcā, Ģimnastikas ielā, pēc tam – Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniski pētnieciskajā institūtā, kas atradās Pārdaugavā pie Māras dīķa.

Tur izstrādāju disertāciju par to, vai organismā ar vēzi, dodot vitamīnus, vēzis augs ātrāk, vai arī organisms labāk pretosies vēzim. Eksperimentēju ar dzīvniekiem Kleistos.

Kāds bija galvenais darba secinājums?

Šī eksperimentālā darba galvenais secinājums bija, ka dzīvniekiem ar mākslīgi uzpotētu audzēju, dodot vitamīnus, vitamīnu vielmaiņa uzlabojas un audzējs lielāks neaug. Ja vitamīnus kombinēja ar profesores Ainas Mucenieces vīrusterapiju, tas ātrāk regresēja. Mans darbs bija kā mazs ķieģelītis kopīgajā zinātnes celtnē.

Cik attīstīta tajā laikā bija dietoloģija?

Profesore Ksenija Skulme lika pamatus Latvijas dietoloģijai. Pēc kara nebija pietiekams uzturs, un viņa, labi protot krievu valodu, mācēja dabūt vairāk līdzekļu, lai slimnīcās būtu labāks uzturs. Taisījām rauga dzērienus – uz cukura uzlēja raugu, raudzēja, tad turēja 70◦C, lai pacientam neuzpūstu vēderu. Raugs saražoja B grupas vitamīnus.

Profesores K. Skulmes vadībā tika vērtēta uztura ietekme uz kuņģa un zarnu trakta slimībām un audzēju veidošanos.

Kas dietoloģijā pa šo laiku ir mainījies?

Mēs tagad esam diētas ārsti vai dietologi – ārsti, kas specializējušies dietoloģijā. Pateicoties RSU bakalaura studiju programmas Uzturs un akadēmiskā maģistra studiju programmas Uzturzinātne vadītājai Lolitai Neimanei, kas aizguva ideju no Eiropas, Latvijā tagad ir uztura speciālisti. Viņi paši diagnozi nenosaka, taču saprot, ko ir uzrakstījis ārsts, un zina, kāda diēta pacientam jānosaka. Uztura speciālists labāk pārzina praktisko pusi – kas nopērkams tirgū un veikalā, zina vairāk par uztura bagātinātājiem utt. Tas ir kā ārsta palīgs.

Kādi ir pēdējā laika atklājumi dietoloģijā Latvijā un pasaulē?

Lielākie atklājumi ir veikti pēdējo 50 gadu laikā par balastvielām – cik tās ir vajadzīgas un ko tās labu dara. Otrs lielākais atklājums ir par taukiem, kas ne tikai dod enerģiju, bet no tiem veidojas arī šūnām vajadzīgas vielas.

Vai pacientu, kuri vēršas pie dietologa, problēmas pa šiem gadiem ir mainījušās?

Pirmsākumā – profesores K. Skulmes laikā, kad bija pēckara laiks, – bija uztura nepietiekamība. Kad es sāku strādāt, bija M. Pevznera diētas – Padomju Savienībā obligātas, arī Latvijā. Tad domāja, ka slimais orgāns ir jāsaudzē.

Profesores K. Skulmes nopelns bija tas, ka mēs tā izgrozījāmies, ņemot vērā, ka bija padomju laiks, ka šīs diētas Stradiņa slimnīcas pacientiem bija modernākas, liberālākas un atļaujošākas.

Gastroenteroloģijas un dietoloģijas centrā es tajā laikā vienlaikus biju dietologs un pētīju, kā būtu labāk pacientiem, un praktizēju kā gastroenterologs.

Tagad, kad ir pārticība, tad ir aptaukošanās problēma. Tāpēc ka ir slinkums, rijība un baudas. Pašlaik aktuāla ir tēma par to, ka šīs lietas iedzimst – gēni nosaka, kuram ir tieksme aptaukoties. Taču jāatceras, ka ne tikai gēni nosaka, vai cilvēks aptaukosies.

Vai taisnība, ka pārlieku liels liekais svars paaugstina varbūtību saslimt ar vēzi?

Jā, tā ir taisnība! Tad man jums būtu jānolasa gara lekcija. Tie ir ļoti sarežģīti šūnu mehānismi. Vielas ietekmē šūnas. Ļoti sarežģīta lieta!

Vai ir tāda viena ideālā diēta?

Kam tad?! Ir resni un tievi, ir jauni un veci, ir sportisti un dīkdieņi, ir arī tādi cilvēki, kuriem ir dažādas hroniskas saslimšanas… Vienas diētas nav! Vienam labs ir šis, otram – tas.

Visiem jau laikam nemaz diēta nav aktuāla…

Diēta biežāk attiecas uz cilvēkiem, kuriem ir kāda saslimšana. Galvenais, ka ikvienam ēšanā vajag kārtību! Vajag ēst četras vai piecas reizes nesteidzoties. Vajag dzert pēc iespējas vairāk – pirms vai pēc ēšanas. Rūpīgi jāsakošļā! Un vajag katru dienu ēst svaigus dārzeņus!

Jāēd kopā ar ģimeni, jo bērni no pieaugušajiem mācās. Tā rodas ēšanas kultūra. Jāzina, kas ir salds un sāļš, kas ir trekns un liess.

Vai jums pašam ir kāds našķis vai neveselīgs ēšanas ieradums, no kura jāatsakās?

Jā, tas man ir putukrējums. Pusspaini mierīgi varētu apēst. Tā ir mana vājā vieta, un to es ierobežoju. Ja mani cienās, es apēdīšu, bet mājās gan ne. Otra vājā vieta ir halva, kas ir ļoti trekna. Un to man vajag piebremzēt.

Man garšo viss, kas ir tikko pagatavots. Manu garšas sajūtu ietekmē zināšanas. Es uzņemu uztura vielas, nevis produktus.

Vai diēta var kaitēt cilvēka veselībai?

Jā, var kaitēt! Diēta, kas tiek ievērota kādas slimības laikā, var kaitēt, ja tā tiek norakstīta no tvitera vai ja kāds zintnieks ir ieteicis. Tagad ir visādi ieteikumi, katrs var rakstīt, ko tik viņš grib.

Otra galējība – patoloģiskas izmaiņas ēstgribā – anoreksija. Ievērojot diētu, dzelzs vai kādas citas vielas deficītā var iedzīvoties.

Jābūt jēgai, kas ir olbaltumi, kas ir tauki, cik svarīgi ir dārzenīši utt. Sākot no bērnudārza, šai saprašanai jābūt!

Vai taisnība, ka mūsdienu biroja cilvēkam gaļa vispār nebūtu jāēd?

Jā, varat iztikt bez tās. Ja ēdat zivis, biezpienu, sieru. Gaļā ir daudz un labi uzsūcamā dzelzs. Īpaši svarīgi tas ir sievietēm.

Ir nopietni pētījumi, kas pierāda, ka cilvēkam, kurš pārtrauc lietot uzturā gaļu, samazinās saslimstība ar dažām slimībām. Bet nav jau zināms, ko viņš gaļas vietā sāka vairāk ēst – varbūt viņš sāka ēst vairāk dārzeņu.

Kāds ir jūsu viedoklis par cilvēkiem, kas kaut ko neēd, piemēram, vegāniem?

Vegāni neēd neko no dzīvniekiem, viņi arī medu neēd, jo bites to sanesušas. Ar ļoti lielu pārtikas daudzveidību var panākt, ka olbaltumi ir pietiekamā daudzumā, ja neēd neko no dzīvniekiem. Taču augos olbaltumu ir maz, izņemot sojas pupas. Vai mazajam bērnam, kurš ir vegāns, ir iespējams uzņemt tik daudz olbaltumu ar augiem, vai viņam ir tik liels puncītis, lai to no augiem dabūtu, cik vajag? Bērnam vajag vairāk olbaltumu nekā pieaugušajam.

Vegāniem organismā var trūkt olbaltumu, ja nav lielas pārtikas daudzveidības, un B12 vitamīna.

Ko domājat par svaigēdājiem?

Ir daudzas vielas, kas uzsūcas labāk no vārītiem produktiem, piemēram, gaļas olbaltumi. Svaigumu vajag, bet visu svaigu ēst – ne.

Vai jūs ēdat visu?

Jā, bet es zinu, kas ir trekns, kas ir salds, kuri ir labie tauki un kuri ir sliktie tauki. To es zinu un ievēroju. Līdz ar to pierod tai garšai. Es labprātāk apēdu baltu kāposta šķēli nekā apelsīnu. Mūsu pašu kāpostiņš ir garšīgāks!

Vai veselam cilvēkam, ja viņa uzturs ir pilnvērtīgs, ir jālieto vitamīni, ko ik dienu reklamē dažādi plašsaziņas līdzekļi?

Ja viņa uzturs ir pilnvērtīgs, ja viņš jēdz, ko ēd, ja viņš ēd mājās un ģimenē ir pieradināts no mazotnes ēst visu, tad vitamīnus nevajag. Ja kāds vitamīns ir maz, tad rodas kaut kas slikts. Ja vitamīns ir normā, sliktums pazūd. Bet super lielas vitamīnu devas neko nedod un pat var radīt kaitējumu cilvēka veselībai.

Īpaši tas attiecas uz grūtniecēm, kuras par daudz lieto A vitamīnu. Pārmērīgas A vitamīna devas rada embrija attīstības traucējumus. Grūtniecības laikā nekas nedrīkstētu trūkt, bet nedrīkst būt arī par daudz.

Šogad svinam Rīgas Stradiņa universitātes 65 gadu jubileju. Ko jūs novēlat universitātei?

RSU aulā ir ļoti laba akustika, tāpēc gribu novēlēt, lai atjaunotos augstākā līmeņa koncerti RSU aulā, Dzirciema ielā 16.