Dzīves baudītājs Pēteris Stradiņš ārstē sirdis un aicina mainīties līdzi laikam

Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Ķirurģijas katedras asociētais profesors Pēteris Stradiņš sevi uzskata par sirds hibrīdķirurgu un ir viens no tiem cilvēkiem, kas virza mūsu valsts un visas pasaules progresu, veicot nozīmīgus pētījumus un ieviešot jaunas medicīnas iekārtas un metodes sirds ķirurģijā.

Viņš ir sirds ķirurgs Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā un izglīto Rīgas Stradiņa universitātes studentus un rezidentus.

Pēteris Stradiņš ir tiešs un bieži saka to, kas ir uz mēles, stingri iestājas pret topošo ārstu smēķēšanu un uzskata, ka augstākā izglītība cilvēkam dod brīvību. Medicīnu viņš sauc par tik plašu jomu, kurā ikviens var atrast savu īsto vietu.

Pēc padarītā darba viņš prot atpūsties un dzīvi dzīvo pilnu krūti, brīvajā laikā sportojot, ceļojot, sakopjot Latviju un darot daudz citu interesantu lietu.

​

Tikko esat atgriezies no komandējuma. Ko jaunu uzzinājāt?

Apmeklēju Amerikas kardiotorokālo ķirurgu kongresu. Tas ir viens no gada lielākajiem notikumiem sirds ķirurgiem visā pasaulē. Kopā ar kolēģiem ziņojām par jaunākajām metodēm – kā sirds vārstuļus nomainīt nevis atvērtā operācijā, bet caur kājas asinsvadu vai ar pavisam mazu griezienu. Šajā jomā Eiropa ir apsteigusi Amerikas Savienotās Valstis. Paradoksāli, ka jaunās tehnoloģijas pamatā izgudro Amerikā, izmantojot Amerikas finanšu iespējas, bet vispirms ievieš Eiropā, un tikai pēc aptuveni četriem gadiem tās atgriežas Amerikā. Līdz ar to mums amerikāņiem ir ko parādīt. Šajā jomā mēs esam viņiem priekšā! Protams, ir arī Vācija, Francija, Itālija, Anglija un Holande, no kurām varam mācīties. Taču Austrumeiropas un Ziemeļvalstu reģionā esam vieni no labākajiem jauno tehnoloģiju pārzinātājiem!

Šī komandējuma mērķis bija arī tikties ar kompānijām, kas izstrādā jaunas ierīces, lai šīs tehnoloģijas atvestu uz Latviju un lai mūsu valsts, iespējams, būtu viena no pirmajām pasaulē, kur šīs metodes tiktu izmantotas.

Kāpēc savulaik izvēlējāties specializēties ķirurģijā?

Stājoties Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte), nezināju, ka kļūšu par ķirurgu. Studiju laikā bija vairākas citas nozares, kas interesēja vairāk – antropoloģija, dermatoloģija, pulmonoloģija, arī kardioloģija.

Izvēli noteica pasniedzēji, kas spēja aizraut. Nenoliedzami, vislielākā ietekme bija profesoram Jānim Volkolākovam. Viņš bija ļoti atvērts un tiešs, amerikānisks. Vēlāk, kopā ar viņu piedaloties operācijās, redzēju, ka arī tās viņš veic ļoti tieši – pārliecināti. Viņa spēcīgā personība izšķīra manu lēmumu.

Bija arī citi apstākļi, kas ietekmēja manu izvēli par labu ķirurģijai. No mūsu studiju grupas puišiem lielākā daļa kļuva par ķirurgiem. Zināmā mērā kolektīvi pieņēmām dažus lēmumus, piemēram, vai apmeklēt ķirurģijas pulciņu vai ne. Tagad tie ir mani kolēģi slimnīcā un Rīgas Stradiņa universitātē docenti Zenons Narbuts un Aigars Martinsons, bērnu traumatologs Uldis Bergmanis un citi.

Domājot par profesijas izvēli, jāsecina, ka bieži nejauši notikumi savijas ar iespējām un īpašiem cilvēkiem, aizvedot konkrētā virzienā.

Medicīna ir ļoti plaša un daudzveidīga. Ķirurģija ir tikai viena no iespējām. Tomēr esmu apmierināts ar izvēli un negribētu neko mainīt. Tieši pēdējos piecos gados sirds ķirurģija ir ļoti attīstījusies, un jaunie virzieni mani aizrauj. Sirds ķirurģija kļuvusi smalkāka, gudrāka. Ienākušas daudzas tehnoloģijas. Pacients ir cieši savedis kopā divas nozares – invazīvo kardioloģiju un sirds ķirurģiju. Tā ir hibrīdmetode – metode, kas apvieno kardiologa un sirds ķirurga spēkus. Lai vislabāk palīdzētu pacientam, nevis lai katrs demonstrētu savas iespējas. Man šī filozofija, šis virziens tiešām patīk!

Protams, visu laiku jāsalīdzina klasiskā metode ar jauno, jāizvērtē ieguvumi un nepārtraukti jābalansē. Optimāli, ja cilvēks pārvalda klasisko pieeju un pats var izvērtēt un izvēlēties.

Mums būtu jāsāk domāt par jaunas specialitātes un apmācības radīšanu. Tas varētu būt hibrīdkardiologs, kas prot izmantot gan ķirurģijas metodes, gan invazīvo kardioloģiju. Mēs slimnīcā vairāki tādi jau esam, taču to apgūstam savādāk – piemācāmies klāt, ir laba sadarbība ar kardiologiem. Tikmēr Beļģijā dažās universitātēs jau ir šādas programmas.

Kur studiju laikā guvāt pirmo pieredzi medicīnā?

Studiju laikā es vasaras mēnešos voluntēju torokālajā ķirurģijā pie profesora Vladimira Utkina un daktera Jāzepa Baško, vēlāk vispārīgās ķirurģijas klīnikā pie profesora Jāņa Volkolākova. Darīju visu – sākot no marles griešanas, tamponu taisīšanas un sistēmu mazgāšanas, līdz beidzot vēlākos gados piedalījos operācijās. Tāpat studiju laikā pēcpusdienās sāku strādāt zinātnē – biju laborants Latvijas Kardioloģijas institūtā pie medicīnas doktora Ulda Kalniņa, pētījām aterosklerozes bioķīmiskos parametrus.

Tomēr jāsecina, ka pastāvīgs algots darbs paralēli studijām ir milzīga slodze studentam. Kā pasniedzējs redzu – ir studenti, kas nodarbībās guļ. Es mēģinu to saprast, jo var būt dažādi iemesli, taču diemžēl tas neuzlabo viņu studiju kvalitāti.

Ko cilvēkam dod augstākā izglītība?

Vienā vārdā sakot, tā dod brīvību! Laba augstākā izglītība dod iespēju izvēlēties un sniedz dažādas priekšrocības. Tā piešķir dzīvei saturu un krāsas, tā dod citu vērtību. Labai augstākajai izglītībai ir universāls raksturs. Cilvēkam, kas ieguvis labu medicīnas izglītību, paveras jauni apvāršņi arī citās jomās.

Tas, ka esat lielās un zināmās Stradiņu dzimtas pārstāvis, jums dzīvē un karjeras veidošanā vairāk ir traucējis vai palīdzējis?

Nevaru viennozīmīgi atbildēt, vai ir palīdzējis vai traucējis. Ir bijis gan tā, gan tā. Citreiz ir traucējis un bijis apgrūtinoši. Dažreiz neesmu varējis izteikt savu viedokli, ja tas bijis atšķirīgs. Tajā pašā laikā nevaru noliegt, ka pēctecība ir arī ļoti bieži palīdzējusi. Dažādās dzīves situācijās.

Tā uzliek arī lielu pienākumu, protams. Es to respektēju. Tas nav vienkārši, taču pašreiz ar savu uzvārdu sadzīvoju labi.

Nereti ārzemēs ir bijuši neveikli brīži, kad kolēģi lasa manu vizītkarti un nesaprot, kāpēc trīs vietās minēts vārds „Stradiņš”. Viens reiz pat pajokoja: "Vai jums pieder arī slimnīca un universitāte?"

​

Stradiņu ciltskoks.

Kura bērnībā bija jūsu iecienītākā multiplikācijas filma?

Toreiz jau nevarējām izvēlēties – skatījāmies to, ko padomju televīzija rādīja. Leļļu multfilmas man ne īpaši patika. Arī ne populārais Nu, pagaidi!. Laikam intuitīvi jutu slēpto propagandu. Bet vispār mums bija švaks televizors, kurš neko daudz nerādīja, – melnbaltais.

Es joprojām neesmu kļuvis par kino cilvēku. Mani vairāk aizrauj mūzika, kuru jau agrā bērnībā man atklāja vecākais brālis Pauls.

Kad un kādu mūziku jūs vislabprātāk klausāties?

Man joprojām patīk tā pati mūzika, kas bērnībā, – sešdesmito gadu beigu un septiņdesmito gadu roks un blūzs. Arī klasiskā un pasaules mūzika ir tuva. Mājās tā skan gandrīz vienmēr, arī braucot automašīnā.

Visa ģimene mēdzam apmeklēt dažādu žanru mūzikas koncertus – gan latviešu roku, gan klasisko, gan pasaules mūziku. Radio ieslēdzu reti, jo labāk pats izvēlos, ko klausīties, man nepatīk, ja kāds to izlemj manā vietā.

Miniet, lūdzu, kādu padomu vai mācību, ko jums devuši vecāki – Jānis un Laima Stradiņi –, un ko jūs joprojām dzīvē ievērojat!

Viņi nekad nav bārstījušies ar pamācībām. Tā ir lielākā gudrība –  nemanāmi pieskatot, ļaut bērnam pašam rīkoties, iespējams, arī pieļaut kļūdas un analizēt tās. Bez autoritatīvas pieejas. Tas, manuprāt, ir vissarežģītāk. Tagad, kad man ir bērni, redzu, ka vieglāk ir iesaistīties un pamācīt, nevis ļaut viņiem pašiem atrast pareizo ceļu.

Otrs, protams, ko varu pieminēt, ir tolerance pret citiem un citu viedokli, kas man ne vienmēr izdodas.

Svarīgākais, ko gribat iemācīt saviem bērniem?

Galvenais, lai viņi ir labi cilvēki. Protams, laba izglītība ir būtiska, taču svarīgs ir ne tikai mērķis, bet arī process, kā līdz tai nonākt. Tas pats attiecas arī uz mūsu universitāti. Studentiem būtu jādod iespēja būt patstāvīgākiem savas izglītības ceļā.

Jūsu dēls Kārlis, kuram pašlaik ir 12 gadu, grib kļūt par ārstu. Ko jūs par to domājat?

Viņam vēl daudz laika, lai izlemtu. Vecāki man nekad nav mudinājuši kļūt par ārstu. Es pats pieņēmu šo lēmumu, un arī viņš pats izlems. Sirds ķirurga dzīvi viņš redz ikdienā.

Bet atklāti sakot, ja man prasītu, es vēlētos, lai viņš studētu medicīnu. Tā mūsdienās ir ļoti universāla un prestiža profesija. Tā ir laba, vispusīga izglītība. Medicīna ir ļoti plaša. Sākot no laboratoriju un biomedicīnas speciālistiem, psihiatriem, ģimenes ārstiem līdz ķirurgiem un terapeitiem. Ir, kur izvērsties!

Brīvajā laikā jūs laivojat pa Latvijas upēm un atlicināt laiku orientēšanās sportam. Ko vēl darāt brīvajā laikā?

Brīvais laiks ir piepildīts. Tuvāko trīs mēnešu laikā man katra sestdiena un svētdiena ir saplānota. Man patīk dažādība, ir daudzas aizraušanās un vaļasprieki.

Jūtos piederīgs Sēlijai, vectēva dzimtajai pusei. Savulaik kopā ar studentu akadēmiskās vienības Austrums draugiem uzsākām Sērpiņu pilskalna sakopšanu. Šo kultūrvēsturisko talku tradīciju joprojām turpinu. Pagājušogad kopā ar domubiedriem svinējām Vecā Stendera 300. jubileju – iekārtojām Stendera ābeces taku pie Sunākstes baznīcas, izgatavojām veļasmašīnas prototipu, ko Eiropas mērogā popularizējis Vecais Stenders.

Aktīvā sporta aizraušanās ir orientēšanās. Orientieristiem ir sava ārstu šūniņa, vēl no Rīgas Medicīnas institūta (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte) laikiem, ar Ārstu biedrības prezidentu Pēteri Apini priekšgalā. Tiek organizēti arī ārstu orientēšanās mači. Vasarā skrienu divas trīs reizes nedēļā, ziemā – kā sanāk. Vismaz pāris reižu gadā piedalos pusmaratona sacensībās. Kad braucu komandējumos, ņemu līdzi skriešanas apavus un skrienu katru dienu, jo parasti infrastruktūra ir labi piemērota sportam, īpaši Amerikā. Latvijā arī nav slikti, bet tagad ir ledus, slīd…

​

Pēteris Stradiņš 2013. gadā laivu braucienā pa Tebru kopā ar studentu akadēmiskās vienības "Austrums" draugiem. No kreisās: Pēteris Stradiņš un RSU Medicīnas fakultātes docents Kārlis Trušinskis. Foto: Gatis Ozoliņš

Kas, pēc jūsu domām, ir laime?

Ir tādi ideālā līdzsvara mirkļi, kurus gribētos apstādināt. Esmu laimīgs, kad viss izdodas, ģimene ir kopā, ceļojumos. Arī tepat Latvijā daudz staigājam dabā, nereti dodamies daudzdienu pārgājienos ar telti. Eju pa Slīteres mežiem, tur purenes zied, un es atceros dziesmu pa Slīteres siliem... (Smaida.)

Vai jūs mīlat savus ienaidniekus?

Ceru, ka man nopietnu ienaidnieku nav. Dzīvē ir bijušas dažādas situācijas, taču agrāk vai vēlāk esmu mēģinājis tās izlīdzināt.

Vai saviem bērniem ļaujat dzert kokakolu un ēst čipsus?

Nē, neļauju. Kokakolu izņēmuma gadījumos – tikai tad, ja ir medicīniskas indikācijas. (Smejas) Arī paši rādām priekšzīmi – čipsus un saldinātos dzērienus praktiski nepērkam. Šī industrija attīstās straujiem soļiem un izmanto ikvienu mūsu vājību, lai padarītu atkarīgus. Man prieks, ka izglītības iestādēs ir aizliegta šo produktu tirdzniecība. Taču nav labi, ka skolas ekskursijas galamērķis var būt čipsu ražotne.

Man ārkārtīgi uztrauc smēķējoši jaunieši, īpaši medicīnas studenti. Tas nav pieņemami, ka ārsts vai topošais ārsts smēķē!

Pagājušā gada nogalē Latvijas Zinātņu akadēmija jūs ievēlēja par korespondētājlocekli…

Ārpus sava sirds ķirurga un docētāja darba esmu aktīvs arī zinātnē. Manas pamatintereses ir sirds struktūrelementu biomehānika un jaunu biomateriālu izveide. Šajā jomā Latvijā ir ilgstošas iestrādes un ir izveidojusies ļoti laba zinātnieku grupa. Pēdējos gados esam veiksmīgi piedalījušies dažādos zinātniskos pētījumos, t. sk. valsts pētījumu programmās. Mūsu pētījumu rezultāti ir publicēti daudzos prestižos starptautiskos žurnālos. Arī pašreiz tie turpinās, un mūsu grupa iekļauta valsts pētījumu programmas Biomedicīna sabiedrības veselībai apakšprogrammā. Protams, ievēlēšana par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli man ir liels pagodinājums, un to vienlaicīgi uztveru ne tikai kā novērtējumu visai mūsu zinātnieku grupai un paveiktajam, bet arī stimulu darbības turpinājumam šajā jomā.

Šogad Rīgas Stradiņa universitāte svin 65 gadu jubileju. Ko jūs novēlat universitātei?

Mūsu universitāte pēdējos gados ir ļoti nopietni attīstījusies un kļuvusi par vienu no līderiem augstākās izglītības jomā Latvijā. Tomēr šajā pilnveidošanās procesā nedrīkstam aizmirst, ka augstākās izglītības galvenais rādītājs ir kvalitāte. Būtiskākais universitātes uzdevums ir labi sagatavot jaunus ārstus Latvijai, tā ir prioritāte. Es gribētu novēlēt iet šajā virzienā! Šajā ziņā mums vēl būtu daudz kas veicams. Un tikai tad, kad būsim šo mērķi sasnieguši, mēs varam virzīties tālāk uz kvantitāti, piesaistot vairāk studējošo no citām valstīm.

Daži fakti par Pēteri Stradiņu

• Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Ķirurģijas katedras asociētais profesors.
• Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardioķirurgs.
• Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra Iegūto un iedzimto sirdskaišu nodaļas vadītājs.
• 2004. aizstāvējis promocijas darbu Cilvēka sirds plaušu vārstuļa izmantojamība aortas vārstuļa rekonstrukcijai un ieguvis medicīnas zinātņu doktora grādu.
• 1995. pabeigta Latvijas Medicīnas akadēmijas (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte) Vispārējās medicīnas fakultāte un iegūts ārsta grāds.
• Profesionālajā jomā papildus izglītojies Itālijā, Francijā, Nīderlandē, Vācijā, ASV un citur.
• Kopā ar kolēģiem 2007. un 2014. gadā veicis divus nozīmīgus atklājumus – iegūti patenti koronāro artēriju šuntu stāvokļa diagnostikas metodei un pēcoperācijas asiņošanas riska prognozēšanas paņēmienam pēc sirds operācijām.
• Ķirurga, onkologa, medicīnas vēsturnieka, medicīnas doktora un profesora Paula Stradiņa (1896. – 1958.) mazdēls.
• Ķīmiķa, zinātņu vēsturnieka, profesora un akadēmiķa Jāņa Stradiņa (dzimis 1933. gadā) dēls.
• Kopš 2014. Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis.
• Viens no RSU Absolventu asociācijas biedriem un dibinātājiem.