Rezidentūras absolvents Mihails Dolguševs par došanos pretī nezināmajam

"Lēmums otro reizi studēt rezidentūrā bija loģisks solis manai interesei par algoloģiju," par savu izvēli apgūt jaunu specialitāti papildu reanimatoloģijai un anestezioloģijai stāsta jaunais ārsts Mihails Dolguševs. Viņš ir to 144 speciālistu vidū, kuri tikko – septembra beigās – saņēma diplomu par rezidentūras absolvēšanu Rīgas Stradiņa universitātē (RSU).

"Nav nekā sliktāka kā katru rītu celties un doties uz darbu, kurš neizraisa interesi," atzīst Mihails, stāstot, kāpēc izvēlējies kļūt par ārstu.

"Ne mirkli nenožēloju profesijas izvēli – darbs ir interesants, daudzveidīgs, neļauj ieslīgt rutīnā. Medicīnas joma ir ļoti daudzšķautņaina, te var gan strādāt ar pacientiem, gan veikt pētījumus vai strādāt pedagoģijā, mācot topošos speciālistus."

Mihails ārsta profesiju izvēlējies pragmatiski un pārdomāti. Kādu brīdi viņš ir studējis arī jurisprudenci, taču galu galā sapratis savu īsto aicinājumu. "Pirmie divi medicīnas studiju gadi bija kā vāveres ritenis, bet tagad saprotu, ka tieši lielā studiju slodze un intensitāte bija tas, kas man lika turpināt studijas, – gribēju pierādīt sev, ka varu to izturēt."

Tagad jaunā ārsta darba lauks ir ļoti plašs – par savu pamata darbavietu viņš uzskata Liepājas reģionālo slimnīcu, kur strādā par anesteziologu reanimatologu gan stacionārā, gan Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Liepājas slimnīcā Mihails ir arī RSU sadarbības koordinētājs, bet RSU Liepājas filiālē viņš skolo topošos ārsta palīgus.

Jau vairāk nekā desmit gadu Mihails strādā arī Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Te bijusi iespēja piedalīties unikālās operācijās, piemēram, šā gada jūnijā viņš bija to speciālistu komandā, kas aprūpēja pacientu pēc sejas rekonstrukcijas operācijas.

Algoloģija ir diezgan šaura medicīnas nozare. Kāpēc tieši par to jums radās interese?

Tā ir papildspecialitāte, un grūti atrast kādu medicīnas profesionāli, kurš nodarbotos tikai ar algoloģiju – pārsvarā visi ārsti darbojas kādā citā pamatspecialitātē.

Algoloģijas zināšanas palīdz dziļāk izprast pacienta diagnozi un iespējamo ārstēšanu, kā arī risināt pacienta sāpju problēmu ļoti vispusīgi.

Izstrādājot ārstēšanas plānu, piedāvājam pacientam dažādas iespējas. Ir jāparāda ceļš, kurš arī pacientam pašam būs pieņemams, jo viņa līdzestība ir ļoti svarīga. Šeit neiztikt bez teicamām saskarsmes spējām un empātijas pret pacientu. Tas ir viens no sāpju ārstēšanas stūrakmeņiem, jo bieži vien sāpes ietekmējošie faktori ir psihosociāli.

Latvijā reti kad ģimenes ārsti nosūta pie algologa un nereti pacienta sāpēm netiek pievērsta pienācīga uzmanība. Pamazām gan situācija uzlabojas un algoloģija kļūst arvien nozīmīgāka un pamanāmāka starp citām medicīnas jomām. Šī specialitāte prasa multidisciplināru pieeju un sadarbību starp vairākiem speciālistiem – ģimenes ārstu, rehabilitologu, ķirurgu, neirologu, bieži vien arī psihoterapeitu vai psihologu. 

Abas rezidentūras esat daļēji pavadījis Liepājā. Vai studijām reģionā ir savas priekšrocības?

Esmu rīdzinieks, un abas rezidentūras esmu pavadījis gan Rīgā, gan Liepājā. Tā kā dzīves un darba ritms reģionos ir rāmāks, tad jaunajiem ārstiem reģionā ir lielāka iespēja konsultēties ar kolēģiem – speciālistiem. Te ir gan finansiālie ieguvumi, gan profesionālie, piemēram, lielāka patstāvība darbā.

Manuprāt, rezidents profesionāli daudz vairāk iegūst, ja ir iespēja rezidentūras ciklus iziet dažādās ārstniecības iestādēs, kā arī iegūt pieredzi ārzemēs, meklējot labākos speciālistus savā jomā, lielāku pacientu plūsmu un iespēju piedalīties klīniskajā procesā.

Strādājot gan neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, gan stacionārā, var redzēt kopainu medicīnas sistēmā. Domāju, ka lielākā problēma ir speciālistu trūkums medicīnā visā Latvijā un īpaši reģionos. Liepājas slimnīca sadarbībā ar RSU piedāvā studentiem un rezidentiem iziet noteiktus apmācības posmus, tādā veidā parādot, ka arī ārpus galvaspilsētas ir lieliskas darba iespējas. Ceru, ka nākotnē kolēģu pulks Liepājā kļūs arvien kuplāks.

Klasisks jautājums par rezidentūru – kāpēc tieši RSU?

Kad pabeidzu bakalaura līmeņa medicīnas studijas un domāju par turpmāko profesionālo attīstību, tad vienotās uzņemšanas rezidentūrā vēl nebija, tāpēc iesniedzu dokumentus gan RSU, gan Latvijas Universitātē. RSU bija pirmā augstskola, no kuras saņēmu atbildi, ka esmu ticis rezidentūrā, un ar to jautājums bija atrisināts. Domāju, ka vienotā rezidentūra un birokrātijas mazināšana studiju procesā ir pareizais ceļš, pa kuru iet augstskolām.

Lepojos ar to, ka RSU pēdējo piecu gadu laikā ir strauji augusi studiju kvalitātes ziņā, piedāvājot studentiem daudz plašākas studiju iespējas, kā arī pašu studiju procesu padarot organizētāku un vieglāk realizējamu. Tagad RSU studenti saņem daudz personalizētāku pieeju. 

Anesteziologs reanimatologs ir viena no emocionāli smagākajām profesijām medicīnā, te dzīvības un nāves robežu var just skaudrāk nekā citās specialitātēs. Kas pasargā jūs no izdegšanas?

Cenšos veikt savu darbu maksimāli labi un profesionāli. Ārstiem ir jādara viss iespējamais dzīvības glābšanai, taču jāatceras, ka ikvienam ir tiesības aiziet no dzīves, kad pienāk laiks. Nāve ir tikpat dabisks process kā dzimšana. Noteikti ar laiku izstrādājas arī psiholoģiskais aizsardzības mehānisms. Nevaru teikt, ka man nerūp pacients, tomēr ir jācenšas nodalīt emocijas no profesionalitātes.

Ar ko jārēķinās, izvēloties būt par anesteziologu reanimatologu?

Noteikti ar dežūrām naktīs un to, ka nav normēts darba laiks. Jāatzīst, ka, gadiem ejot, traucēts diennakts ritms arvien vairāk liek sevi manīt. Strādājot Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, bieži ir "smagi" izsaukumi, kas ir ne tikai medicīniski sarežģīti, bet arī emocionāli grūti – nekad nebūtu domājis, ka cilvēki šeit dzīvo tik smagos apstākļos, kā esmu redzējis dažos izsaukumos.

Tās lietas, ko savā specialitātē varu uzskatīt kā plusu, pirmkārt, ir došanās pretī nezināmajam. Katrs pacients ir unikāls, nav vienādas pieejas visiem, ir daudz izaicinājumu un neordināru risinājumu. Tas neļauj ieslīgt rutīnā un emocionāli izdegt.

Pie specialitātes pozitīvās puses pieskaitu arī to, ka varu brīvi sakārtot darba režīmu un strādāt dažādās darbavietās, kas neļauj profesionāli iesūnot. Arī mana papildspecialitāte algoloģija un pedagoga darbs RSU Liepājas filiālē ļauj man izpausties dažādās sfērās. Varu teikt, ka man ir ļoti daudzveidīga profesionālā dzīve. Šis ir viens no aspektiem, kāpēc nedomāju par pastāvīgu darbu ārvalstīs, jo tur ārsti saskaras ar daudz lielāku profesionālo rutīnu.

Arī medicīnas studentiem – topošajiem ārstiem – iesaku apzināties, ka darbā būs jāpavada ļoti liela savas dzīves daļa, tāpēc jau studiju laikā jāmēģina saprast, kas visvairāk interesē un padodas. Bieži vien izvēlēties palīdz volontēšana pie attiecīgās specialitātes ārsta, kā arī starptautiskā prakse, piemēram, Erasmus programmā.

Jāpievērš uzmanība savām rakstura iezīmēm, kā arī tam, kādu dzīves ritmu gribi. Ir specialitātes, kur nepieciešama lielāka fiziskā noturība, un ir tādas, kur vairāk vajag emocionālo un psihisko noturību un izcilas komunikācijas prasmes. Strādājot vienā specialitātē, varēs iegūt vairāk adrenalīna un būs darbs nakts stundās, savukārt citā – saplānotu dienas darbu. Ja par to laicīgi aizdomājas un saprot, kādā virzienā grib attīstīt savu profesionālo dzīvi, tas palīdz izvēlēties specialitāti un kļūt par labu speciālistu.