Bioloģija, pedagoģija un salsa. Kas kopīgs?

Šogad Latvijas Ārstu biedrības balvu nominācijā Gada docētājs saņēma Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras docētāja asoc. prof. Rudīte Koka. Kas jāpaveic, lai kļūtu par Gada docētāju, kādas īpašības un rakstura iezīmes nepieciešamas, vai jādomā par nomināciju vai labāk nezināt par tādas eksistenci? Jautājumu daudz, tādēļ aicinājām uz sarunu balvas saņēmēju.

Vai balva bija negaidīta, vai tomēr klusībā cerējāt to saņemt?

Pilnībā negaidīta! Godīgi sakot, es nemaz nezināju, ka Latvijas Ārstu biedrības Gada balvai ir ne tikai nominācijas praktizējošiem ārstiem, bet arī docētājiem, kas strādā ar topošajiem mediķiem. Tas, protams, nemazina gandarījumu un pagodinājumu, ka mans darbs ir tik augstu novērtēts. Ikdienā es, tāpat kā daudzi mani kolēģi, daru savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un par balvām nedomāju.

Kas jums docētāja darbā ir svarīgākais?

Es izturos ar ļoti lielu cieņu pret studentiem, kā pret līdzvērtīgiem sadarbības partneriem, jo arī es no studentiem varu daudz ko mācīties. Piemēram, no dažādiem studentu jautājumiem, kas iezīmē jaunu, vēl nezināmu redzējumu, uz jau zināmu tēmu vai problēmu.

Docētājam lekcijas vai cita veida nodarbības laikā jārada radoša atmosfēra, kurā students nekautrējas uzdot jautājumus, jūtas komfortabli un droši, izsaka pārdomas un vērtējumus.

Gada docētāja balvai jūs izvirzīja RSU studenti. Ja salīdzinām jūsu studiju gadus ar mūsdienām, vai students ir mainījies?

Kardināli! Ja kādreiz students bija pasīvs klausītājs, tad tagad viņš ir aktīvs līdzdalībnieks, un  docētāja uzdevums ir gudri virzīt šo procesu, lai students visveiksmīgāk sasniegtu mērķi.

Docētājam jābūt ļoti gudram procesa virzītājam, organizētājam un savlaicīgi jāparedz jautājumi vai diskusijas iespējas, tādējādi rosinot studentu domāšanu.

Viņi ir daudz lasījuši pirms lekcijas, mācās lekcijas laikā un lasa arī pēc tās. Viņi neatnāk kā balta lapa, un mana grāmata nav vienīgais avots, kuru viņi ir izmantojuši. Docētājs vairs nav vienīgais jaunumu nesējs.

Esat kādreiz bijusi dusmīga uz kādu studentu?

Esmu, bet es šīs dusmas ļoti sevī apslāpēju, jo vienmēr esmu mierīga un ieturēta, nekad nepaceļu balsi. To, kas notiek manī, neviens neredz. Tāpēc es esmu savā vietā, lai spētu emocijas kontrolēt.

Jau no skolas gadiem un studiju sākuma esat cieši saistīta ar bioloģiju. Kādēļ uzrunāja joma, kas jauniešu vidū, iespējams, nav pati populārākā?

Skolas laikā man ļoti patika literatūra, un es daudz lasīju. Tajā pat laikā man bija intensīvi deju treniņi, un diena bija saplānota pilna. Kādā brīdī sapratu, ka nespēju izlasīt visu obligāto literatūru. Man nepietiek laika, tādēļ literatūra palika otrajā plānā, un es sev uzdevu jautājumu, kas vēl mani varētu ieinteresēt. Tā kā es dzīvoju Lubānā, ļoti skaistā mazpilsētā pie Lubānas ezera, un mācījos vietējā vidusskolā, tad mani uzrunāja apkārt esošā, varētu teikt, neskartā daba, Lubānas mitrājs, lielā augu daudzveidība.

Man ļoti patika vērot dabu, vākt augus. Tā sākās mans bioloģes ceļš.

Atzīšos, ka sākumā, kad mācījos bioloģiju, man tā nemaz tik ļoti nepatika. Tēmas man likās sarežģītas, es daudz ko nesapratu, un kādu brīdi pat nodomāju, ka esmu kļūdījusies izvēlē. Tomēr ar katru nākamo gadu bioloģija man kļuva arvien mīļāka un saprotamāka. Kad es to pastāstu saviem studentiem, es redzu viņu acīs tādu kā nomierināšanos. Viņi saprot, ka nav vienīgie, kas šādā situācijā ir bijuši, ka grūtībām var tikt pāri.

Vienā brīdī studiju laikā tu saproti, ka svaru kausi sāk svērties uz otru pusi, uz zināšanu un prasmju izmantošanas pusi.

Sākumā mēs piepildām vienu svaru kausu pusi un tad vienā brīdī sākam zināšanas, prasmes izmantot jau dažādās situācijās, un svaru kausi aiziet uz otru pusi.

Doktorantūrā izvēlējāties pedagoģiju, nevis bioloģiju. Kādēļ?

Gan bakalaura, gan maģistra gadus biju ieguldījusi bioloģijā, tomēr, kad pārcēlos dzīvot uz Siguldu, varu teikt, ka visi mani pētījumi par bioloģiju palika Lubānā. Es gribēju sākt ko jaunu. Toreiz strādāju Siguldas Valsts ģimnāzijā. Tā kā, manuprāt, vislabāk ir pētīt to, ar ko ikdienā nodarbojies vai vismaz saskaries, tad izvēle bija pedagoģija. Godīgi sakot, man bija ļoti grūti pārslēgties no tik eksaktas zinātnes kā bioloģija uz sociālo zinātni pedagoģiju. Sākumā bija lielas iekšējas pretrunas, jo man gribējās visu izmērīt skaitļos, bet pedagoģijā tas ne vienmēr ir iespējams.

​

Kas docētāja darbā ir grūtākais?

Neapstāties!

Var pienākt brīdis, kad šķiet, ka viss notiek ļoti gludi, viss izdodas, tomēr tā var būt mānīga vai ļoti īsa sajūta, un kādā brīdī atskārsti, cik daudz vēl nezini.

Pēdējais laiks bija vislielākais pierādījums tam. Mēs visi šajā pavasarī domājām, kā mācīt attālināti saturu, kuru bijām raduši mācīt klātienē. Daudz diskutējām, meklējām veiksmīgākos risinājumus, pilnveidojām digitālās prasmes. Liels atbalsts bija no mūsu katedras vadītājas prof. Jutas Kroičas, daudz vērtīgu padomu guvām no IT servisa puišiem, daudz deva pieredze un diskusijas Pedagoģiskās izaugsmes centra vadītajos semināros. Sagadījās, ka marta otrajā pusē bija jānotiek kolokvijam. Kopā ar studentiem nolēmām, ka to nepārcelsim un rakstīsim plānotajā laikā. Līdz ar to ļoti īsā laikā apguvu Moodle vides jautājumu veidošanas principus, un manis gūtā pieredze noderēja citiem kolēģiem vēlāk aprīlī un maijā.

Situācija, kurā docētājs ir prom no savas auditorijas, no klātienes mācīšanas, var būt psiholoģiski grūta?

Jā, es zinu vairākus gadījumus, kad bijušie kolēģi gan skolās, gan augstskolās ir aizgājuši no darba. Man ļoti palīdzēja profesores Guntas Ancānes lekcija docētājiem par to, kas ir krīze un kādi ir krīzes secīgie posmi. Tas palīdzēja saprast, kas notiek, kas jau ir noticis, kurā krīzes posmā esmu un kas vēl sekos. Šīs zināšanas mani stiprināja, un es stiprināju studentus Zoom nodarbībās. COVID mums atņēma klātienes nodarbības, tomēr nedrīkstēja samazināties nodarbību skaits, tādēļ es savu lekciju secību plānoju kā pirms epidēmijas.

Studenti man teica, ka ļoti gaida mūsu tikšanos. Svarīgs bija emocionālais kontakts, un, kad mēs to atradām, gājām tālāk uz saturu – uz bioloģiju.

Jūs strādājāt Siguldas Valsts ģimnāzijā par bioloģijas skolotāju. Kā sākās ceļš uz RSU?

Pēc doktora grāda iegūšanas man nebija plāna mainīt savu darbavietu. Sadarbība ar skolēniem un vecākiem bija veiksmīga, es saņēmu arī balvu Gada cilvēks Siguldā. Mani bija izvirzījuši skolēni, un tā balva arī bija kā pārsteigums. Tomēr pēc doktora grāda aizstāvēšanas mani uzaicināja iesaistīties ESF projektā, kas veica lielas izmaiņas dabaszinātņu mācību priekšmetos. Tika izveidota  eksakto zinātņu speciālistu komanda no visas Latvijas. Man bija jāizkāpj no savām skolotāja kurpēm, jākļūst par biologu komandas vadītāju, bija jāiedomājas sevi skolēna vietā, piemēram, kā saturu apgūt praktiskā veidā, kā zināšanas lietot ikdienā, kā vērtēt.

Īstenojot projektu, viena vizīte bija arī RSU Bioloģijas un mikrobioloģijas katedrā, kur mēs prezentējām, kādas zināšanas un prasmes būs jaunajam vidusskolas beidzējam, kurš būs mācījies, baltoties uz mūsu rekomendācijām un secinājumiem.  Pēc šīs prezentācijas mani uzaicināja iesaistīties praktisko nodarbību vadīšanā katedrā vienai RSU studentu grupai. Es uzdrīkstējos pamēģināt, un tā tas sākās. Pirmie divi gadi pagāja kā stundu docētājai ar vienu vai divām grupām, jo bija jāpabeidz iesāktās reformas projektā. Un tad pirms desmit gadiem pārnācu uz RSU uz pilnu slodzi.

Jūs strādājat arī ar RSU sadarbības skolu skolēniem? Ar studentiem nepietiek?

Pietiek, bet uzkrātā pieredze un sapratne par norisēm skolā ļauj izteikt viedokli, palīdzēt un konsultēt. Jā, turklāt lekcijas gatavoju un vadu ne tikai skolēniem, bet arī skolotājiem, jo cits mans pētījumu lauks, kurā esmu eksperte, ir vērtēšana. Jebkurā izglītības iestādē, jebkurā laikā – pirms desmit, divdesmit gadiem un šodien – vērtēšanas jautājums ir un būs aktuāls. Piemēram, kas ir kvalitatīva atgriezeniskā saite, kad un kā to sniegt, ko darīt tālāk, vienlaicīgi tā ir ikdiena un aktualitāte jebkuram cilvēkam, kurš domā, analizē, pilnveidojas.

Jūs pieminējāt pētniecību un pedagoģiju kā vienu no pētniecības tēmām. Vai zinātnei atliek laiks?

Pētniecībā man ir divi virzieni. Viens virziens ir saistīts ar pedagoģiskajiem procesiem, otrs virziens ir kopā ar doktoranti veterinārās farmācijas jomā. Pētījums ir par bioloģiski aktīvām vielām augos un to izmantošanu bioloģiskajās saimniecībās Latvijā. Bioloģiskās saimniecības nedrīkst izmantot nedz antibiotikas mājlopu ārstēšanā, nedz minerālmēslus augsnes uzlabošanai, nedz pesticīdus kaitēkļu apkarošanai. Visam ir jābūt dabiskam. Tomēr dzīvnieki slimo, un tie ir jāārstē. Tādēļ svarīgi ir pētīt augus un to iedarbību. Pašreizējā pētījuma fāzē es Lubānas pusē ievācu ļoti daudz augu paraugu, no kuriem mana doktorante izdala ekstraktus, kurus pētīsim tālāk.

Kā pavadāt brīvo laiku, ir kāds vaļasprieks?

Skolas laikā es dejoju tautiskās dejas. Pārceļoties uz Siguldu, manā dejošanā bija pārtraukums. Bet tad nāca brīnišķīga ideja mācīties citu deju stilu, un tās ir latīņu dejas, piemēram, salsa. Šobrīd esmu ar to aizrāvusies, un tas ir mans hobijs. No Siguldas es izbraucu sešos no rīta, RSU darba diena sākas astoņos. Dažreiz, kad pēc garas darba dienas vakarā izeju uz ielas, man šķiet, ka vairs nav spēka, lai tiktu uz mājām Siguldā, bet es sevi motivēju tikt līdz deju skolai, kur notiek nodarbības. Pēc katras nodarbības man ir milzīga enerģijas uzlāde.

Otrs mans hobijs ir no pērlēm un kristāliem darināt kroņus. Man šobrīd procesā ir viens projekts, kas domāts tieši Dziesmu svētkiem – no dzintara darināts kronis. Ceru, ka līdz nākamajiem svētkiem nebūs jāgaida ilgi un manis veidoto dzintara kroni uzvilks kāds svētku dalībnieks vai es pati.

Ko par asociēto profesori un Gada docētāju Rudīti Koku saka viņas studenti

• Asoc. profesore Rudīte Koka vienmēr ir ļoti jauka un iejūtīga pret studentiem, tic, ka mēs varam vairāk, un atgādina, ka jātiecas uz pilnību, jāceļ latiņa augstāk. Docētājai vienmēr atrodas veids, kā izskaidrot līdz galam nesaprasto tēmu, izmantojot interaktīvās metodes.

Žanete Petruņina, studiju programmas Zobārstniecība 5. kursa studente

• Rudīte Koka ir docētāja, kura ne tikai spēj iedvesmot darīt vairāk, bet arī aicina savus studentus augt un pilnveidoties. Docētāja dara savu darbu ar patiesu prieku, kas mudina mūs studiju procesā iesaistīties ar pilnu atdevi.

Paula Feldmane, studiju programmas Sabiedrības veselība 3. kursa studente

• Mana pirmā nodarbība RSU bija molekulārajā bioloģijā un tieši pie asoc. profesores Rudītes Kokas. Bija liels uztraukums un bailes, arī ieejot kabinetā, bet profesore Rudīte Koka ar pirmo smaidu un skatienu pēkšņi mainīja visu priekšstatu. Man viņas docētais studiju kurss sākotnēji sagādāja milzu grūtības, taču docētāja bija neatlaidīga un patiesi ieinteresēta palīdzēt ikvienam studentam mūsu grupā izprast sīkākās detaļas un meklēt katram individuālo pieeju, lai būtu vieglāk mācīties. Viņa ir fantastiska!

Arnolds Gudkovs, studiju programmas Medicīna 2. kursa students