RSU medicīnas studenti iesaistās cīņā ar Covid-19

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes 3. kursa students Arnolds Jānis Krauklis ir viens no tiem, kurš pievienojies pieredzējušajiem mediķiem P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Jau kopš septembra Arnolds veic sanitāra pienākumus Neatliekamās medicīnas centrā.

Lai gan puisis ir noskaņots optimistiski un tic, ka šīs grūtības ir pārejošas, arī viņu satrauc pieaugošais inficēto cilvēku skaits ar Covid-19, mediķu izdegšana un pakalpojumu pieejamība pacientiem ar citām saslimšanām.

"Es pieteicos strādāt P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā tādēļ, lai iegūtu praksi, un tieši šeit sapratu, ka esmu izvēlējies pareizo profesiju. Iespēja palīdzēt cilvēkiem rada ļoti lielu gandarījumu," saka Arnolds.

Kāda ir tava diena?

Tā kā vairāki kolēģi ir saslimuši, šobrīd mums ir tikai 24 stundu maiņas. Darbs sākas pulksten astoņos no rīta un beidzas astoņos no rīta nākamajā dienā.

Lai slimnīcā varētu ierasties laikā, ceļos pēc sešiem. Strādāju uzņemšanā par sanitāru. Šeit ir pieci posteņi, katrā postenī strādā viens sanitārs. Mans pienākums ir aprūpēt pacientus. Vieniem nepieciešama palīdzība apģērbties, citiem – paēst. Es nesūdzos, naktīs ir iespēja trīs stundas pagulēt.

Slimnīcā nonāk dažādi cilvēki, arī tādi, kas šeit ir pirmo reizi. Redzu, cik svarīga ir cilvēciska saruna krīzes situācijā, jo tad bailes atkāpjas, cilvēkiem paliek vieglāk. Ir zinātniski pierādīts, ka psihoemocionālais stāvoklis ietekmē atveseļošanās iznākumu. Viesnīcās viesiem, kuri tur apmetas, novēl enjoy your stay, un es saviem pacientiem vienmēr domās vēlu to pašu.

Kas līdz šim ir bijis smagākais, strādājot slimnīcā?

Saskaršanās ar nāvi. Šādi gadījumi ir bieži. Es saprotu, ka tāda ir lietu kārtība, tomēr... Par šo esmu interesējies vairāk, mums RSU bija izvēles kurss Nāve un miršana, kas ļāva uz šo procesu paskatīties filozofiskāk. Nāve kādam pienāk ātrāk vai vēlāk, ne jau mēs to ietekmējam. Cilvēki pavada dzīvi, baidoties no tā, kas ir neizbēgams.

Reiz sanāca aprunāties ar pavecāku kungu ar smagu diagnozi. Viņa acīs nebija ne bēdu, ne baiļu, ne nožēlas. Viņš stāstīja par savu cīņu ar slimību, kā vienu reizi jau to bija uzveicis. Viņš teica, ka ir jāizbauda laiks, kas dots. Pēc pirmās atveseļošanās viņš devās apkārt pasaulei, baudīja dzīvi, sportoja, bet šajā brīdī, kad slimība atkal atgriezās, bija priecīgs par to, kas viņam ir. Pēc šādām sarunām aizej mājās ar mierpilnu sajūtu. Viņš bija gatavs dažādiem iznākumiem.

Kāda pašlaik ir situācija slimnīcā, kad notiek cīņa ar kovidu?

Jāsaka, tas atkarīgs no dienas – kādā ieved vairāk pacientu, kādā mazāk. Biju liecinieks situācijai, kad pienāk zvans par pacientu, kas tiek vests uz slimnīcu ļoti smagā stāvoklī un kam nepieciešama reanimācija, bet tieši tajā brīdī reanimācijas zāle ir pilna. Un tad mani izbrīna tas, ka joprojām ir cilvēki, kuri turpina stāstīt, ka kovida nav.

Slimo arī paši darbinieki. Vienu dienu pēkšņi pats sajutu bailes, ka varu saslimt, un nevis tāpēc, ka baidos no slimības, bet tāpēc, ka tas liktu nodot savas maiņas citam, bet mediķu ļoti pietrūkst. Divi kolēģi naktī aizgāja mājās, jo sajutās slimi. Slodze uzreiz paliek lielāka. Gan emocionāli, gan fiziski. Tāpēc domāju par to, kā vēl sevi pasargāt no vīrusa. Pēdējās dienas īpaši izjūtu slodzes sekas, ļoti sāp mugura, kas ir no ilgas atrašanās uz kājām, pacientu cilāšanas. Maiņas ir daudz, spiediens ir liels. Ir bažas, ka, nespējot izturēt slodzi, kolēģi varētu sākt rakstīt atlūgumus un vienkārši aiziet no darba. Cilvēki ir izdeguši gan emocionāli, gan fiziski.

Vai tu esi dzirdējis kāda Covid noliedzēja komentārus, viņam esot slimnīcā ar pozitīvu testa rezultātu?

Inficējoties ar Covid, tā noliedzēji vairs nerunā. Slimnīcā šādus stāstus nedzird.

Kas pašlaik ir lielākie izaicinājumi cīņā ar Covid-19?

Pašlaik sāpīgākais ir sabiedrības neticība kovidam un tas, ka cilvēki neievēro ierobežojumus.

Nav runa tikai par Covid, bet arī par pārējiem pacientiem ar citām saslimšanām. Sabiedrībai ir jāsaprot, ka, pieaugot stacionēto cilvēku skaitam ar Covid-19, citiem iespējas saņemt medicīnisko palīdzību samazinās. Reiz vienam kungam vaicāju, vai viņam ir versija, kur viņš vīrusu būtu ieguvis. Viņš dzīvojot tikai pa māju, retu reizi aiziet līdz veikalam, bet dēls ar sievu bija atbraukuši ciemos, viņiem bija pozitīvas analīzes.

Izaicinājums ir darbs speciālajā apģērbā – sajūta, ka iekšā tevi silda radiators. Manā darbā nepieciešamība to uzvilkt ir tikai atsevišķos brīžos, bet kolēģi, kas strādā kovida nodaļās, tajos atrodas visu dienu. Man grūti iedomāties, kā tas ir.

Ko tu kā topošais ārsts novēlētu pārējiem?

Nepadodamies! Tādas grūtības kā kovids būs vienmēr, tikai citā veidā. Galvenais ir mūsu pašu rīcība un attieksme. Pēc pieciem gadiem uz šo atskatīsimies kā uz vērtīgu mācību, bet pašlaik – ievērojiet ierobežojumus, nebrauciet ciemos, nebrauciet pie radiem, draugiem.

Lūdzu, paveiciet savu darba daļu, lai mediķi var paveikt savu! Palieciet mājās!