Barikāžu laiks: asoc. prof. Ģirta Šalma atmiņu stāsts
Kopš 13. janvāra Latvijā norit 1991. gada janvāra barikāžu 30. gadadienas atceres nedēļa, un 20. janvāris ir Barikāžu aizstāvju atceres diena. Tā laika tautas manifestācijā un atbalsta akcijās iesaistījās arī Rīgas Stradiņa universitātes (tajā laikā – Latvijas Medicīnas akadēmijas (LMA)) studenti un docētāji.
Pirms 30 gadiem sākotnēji iecerētais mītiņš Rīgā, 11. novembra krastmalā, kurā tauta protestēja pret PSRS armijas uzbrukumu Viļņas Televīzijas torņa aizstāvjiem (Lietuvā) un pauda atbalstu Latvijas neatkarības atjaunošanas centieniem, izvērtās par vairāk nekā nedēļu garu tautas pašorganizēšanos barikādēs, lai aizstāvētu svarīgākos Latvijas sabiedrības informācijas objektus, valsts drošības iestādes un transporta mezglus pret īpašo uzdevumu milicijas vienību, tā saukto OMON (abreviatūra krievu val.) uzbrukumiem.
Mūsu augstskolā, tāpat kā citviet, darbojās Latvijas Tautas frontes LMA nodaļa. Tās vadībā tika izveidota speciāla darba grupa barikāžu atbalstam, kas koordinēja cilvēkus, kuri piedalījās barikādēs.
Šis paziņojums, kas tajās dienās tika izplatīts studentu un darbinieku vidū, glabājas RSU muzeja krājumā doc. Arsēnija Aukuma kolekcijā. 1990./1991. gadā viņš paralēli saviem docētāja pienākumiem Fizikas katedrā veica arī Tautas frontes LMA nodaļas valdes priekšsēdētāja pienākumus
1991. gada janvāra barikāžu laikā tagadējais Zobārstniecības fakultātes Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas katedras asoc. prof., mutes, sejas un žokļu ķirurgs Ģirts Šalms bija Ārstniecības fakultātes 2. kursa students. Publicējam viņa atmiņas par to laiku Rīgā, kuras Ģirts Šalms, atsaucoties uz RSU muzeja aicinājumu, atsūtīja 2021. gada 19. janvārī.
"Mācības augstskolā tika atceltas, un sesija tika pārcelta.
Es kopā ar saviem kursabiedriem Gintu Poli, Aigaru Brencēnu, Kasparu Korsaku, kurš bija īpašs aktīvists, bijām barikāžu dalībnieki. Mans kursabiedrs Kaspars Korsaks, kurš jau ir devies mūžībā, medpunkta iekārtošanā darbojās ar sirdi un dvēseli, sākot no tā pirmās izveides dienas, un tajā pavadīja visu barikāžu laiku.
Tajā laikā dzīvoju augstskolas kopmītnē Mārupes ielā 17. Katru dienu braucu uz barikādēm pilsētas centrā.
Vienu dienu biju aizbraucis arī uz Zaķusalu pie TV torņa, kur pulcējās daudz ļaužu, kurināja ugunskurus. Divas naktis biju Doma baznīcā, kad radio izskanēja aicinājums, ka šonakt obligāti vajag ierasties Doma laukumā.
Doma baznīcā bija iekārtots traumpunkts, bija sagādātas nestuves, gāzmaskas, pārsienamie materiāli. Kau arī materiālu nabadzība bija liela, nepieciešamais bija sagādāts. Naktis daļēji pavadīju baznīcā, kā arī posteņos.
Mūsu apgaita sākās no Doma laukuma un turpinājās gar Ministru kabinetu līdz Dzirnavu ielas telekomunikāciju sakaru namam.
Barikāžu laiks pie Rīgas Doma. 1991. gada janvāris. Laikraksts "Pulss". No RSU muzeja krājuma
19. janvārī biju devies uz Jūrmalu pie profesora Andreja Skaģera, mana nākamā sievastēva. Mani silti saģērba, un tad braucu ar vilcienu Bulduri-Rīga. Ceļā piesēdās klāt vecāks kungs, kurš arī brauca uz barikādēm. Viņš man stāstīja, ka varētu apbruņot vismaz 20 cilvēku, ja vajadzēs ķerties pie ieročiem, jo viņam esot saglabāti ieroči un munīcija no Otrā pasaules kara. Iedeva man savu telefona numuru, lai sazinātos, ja nepieciešams.
20. janvārī visu dienu biju barikādēs. Nekas neliecināja, ka būs kādi uzbrukumi, – tauta pamazām bija atslābusi. Bet vakarā, kad ap plkst. 20 biju pārradies kopmītnē, drīz vien sākās šaušana pie Iekšlietu ministrijas. Turpmākos notikumus vēroju televīzijā.
Neviens neapzinājāmies riskus un iespējamos scenārijus, tomēr atradāmies pilsētā, jo gribējām atbrīvoties no Padomju Savienības. Šo laiku atceros kā īpašas saliedētības laiku mūsu vēsturē."
