Ārvalstu studentu nodaļai – 30: modernais un vēsturiskais RSU ir labā līdzsvarā

Vai atceraties, kad un kur pirmo reizi dzirdējāt Rīgas Stradiņa universitātes vārdu?

Tas notika Šrilankā. Es satiku Māri Ginteru [Tagad viņš ir Ārvalstu reflektantu nodaļas vadītājs. – red.], kurš tur bija ieradies, lai sniegtu informāciju par RSU. Tolaik ļoti gribēju studēt Eiropā, man patika ideja par jaunas pieredzes gūšanu ārpus Āzijas, ceļošanu no valsts uz valsti.

Apsvēru vairākas iespējas un augstskolas, bet doma par studijām RSU mani uzrunāja īpaši. Un Māris Ginters prata tik labi pastāstīt par šīs augstskolas priekšrocībām, pieredzi, ko šeit var iegūt, starptautisko vidi.

Man patīk Rīga, laipnie cilvēki. Es novērtēju, ka varu šeit mācīties, daudzko apskatīt un izklaidēties. Bet nav arī visa tik daudz, lai novērstu mani no studijām. Jūtu labu balansu starp mācībām un atpūtu.

Kādi bija jūsu pirmie iespaidi par Latviju, Rīgu un universitāti?

Jāatzīst, biju pārsteigta, ka te ir tik daudz līdzības ar manu zemi. Esmu bijusi arī citviet Eiropā, piemēram, Čehijā, Šveicē, bet tās nav tik līdzīgas Šrilankai gan arhitektūras, gan lielo pilsētu dēļ.

Rīgā, tiklīdz lidmašīna nosēdās lidostā, kaut kas man lika justies kā mājās. Te bija tikpat zaļš kā manā zemē, nebija lielu pārbraucienu, un nebija klaustrofobiskās sajūtas, kas dažkārt rodas pārapdzīvotās vietās. Šeit ir vairāk manas personīgās telpas sajūtas.

Runājot par augstskolu, piemēram, man patīk, ka RSU centrālā ēka ir moderni atjaunota un ērti iekārtota, bet anatomikuma nams vēsta par nozīmīgu vēsturi. RSU modernais un vēsturiskais ir labā līdzsvarā.

Vai arī ziemā jūtaties šeit tikpat labi?

(Smejas.) Jā, ziemā, maigi sakot, ir nedaudz grūtāk. Jo pie mums, protams, nav tāds sniegs un aukstums. Sākumā pat nevarēju iedomāties, ka būs jāģērbjas tik pamatīgi, jāmeklē siltās jakas, jāuzmanās no slidena ceļa, lai nepakrītu utt.

Bet tajā, ka ziemā ir sniegs, redzu arī ko pozitīvu – man patīk sniegavīri un baltums visapkārt.

Vienīgais, kas ziemā nav īpaši patīkami, ir tumšie rīti un vakari. Ja vēl astoņos no rīta ir lekcija, jāceļas sešos trīsdesmit – tas nav viegli. Bet bez tā viss cits ir diezgan jauki.

Kā veicas ar studijām RSU? Kuri docētāji jūs iedvesmo?

Man ļoti patika mikrobioloģija, ko mums trešā semestrī lasīja docents Aigars Reinis. Viņš pret mums bija ļoti draudzīgs, prata mūs ļoti labi motivēt darbam, prata ieinteresēt pat ar humoru. Viņš savā jomā ir ļoti zinošs. Un arī ārpus tā – mēs ar grupas biedriem un docentu bijām operā, viņš mūs mudināja iepazīt vietējo kultūru. Tās ir patīkamas atmiņas.

Docents Aigars Reinis (centrā) ar ārvalstu studentiem Rīgas Operas un baleta teātrī. Medicīnas studente Hošika Sivapalena – otrā no kreisās. Foto no privātā arhīva

Vēl gribu pieminēt anatomijas pasniedzēju asoc. prof. Dzintru Kažoku. Viņa ir iedvesmotāja. Ja arī kaut kas šķita sarežģīti, viņa to prata mums izstāstīt vienkārši un saprotami.

Šķiet, ka arī manai histoloģijas skolotājai doc. Annai Jungai ļoti patīk šis priekšmets, to var just pēc viņas aizraujošā un uzmundrinošā stāstījuma. Un tas šo priekšmetu darīja viegli apgūstamu.

Varētu minēt vēl daudzus mūsu pasniedzējus, kas ir gan augsti profesionāļi, gan vienkārši jauki un atsaucīgi cilvēki, kuri vienmēr ir gatavi palīdzēt.

Piemēram, kāda priekšmeta pirmajā kolokvijā man izdodas saņemt atzīmi deviņi, bet otrajā – septiņi. Vienmēr pēc tam kopā ar skolotāju notiek analīze, kas nav izdevies, kur bijušas kļūdas – tas ļoti palīdz iegūt zināšanas.

Vai esat jau izvēlējusies medicīnas jomu, kurā gribat specializēties?

Jā, no manām Facebook aktivitātēm varat noprast, ka esmu ieinteresēta kardioloģijā. Es un mana grupas biedrene esam pievienojušās RSU Kardioloģijas akadēmiskajai biedrībai, jo pēc sestā semestra, kad mums bija kurss kardioloģijā, par to radās lielāka interese. Tas, protams, bija arī mūsu kardioloģijas pasniedzēju nopelns, īpaši docentes Larisas Umnovas. Šīs nodarbības bija diezgan praktiskas, un

apbrīnoju, cik mūsu skolotāji pacietīgi un pamatīgi strādāja ar mums.

Vai iesaistāties arī kādās ārpusstudiju, piemēram, Ārvalstu studentu asociācijas, aktivitātēs?

Esmu bijusi brīvprātīgā palīdze vairākos Ārvalstu studentu asociācijas rīkotajos pasākumos.

Man ir ļoti nopietnas medicīnas studijas, bet šie socializēšanās pasākumi dod citu pieredzi.

Piemēram, patlaban gatavojam pasākumu Breaking barriers (Nojaukt barjeras). Tas ir interaktīvs pasākums latviešu un ārvalstu studentiem, kas palīdz iepazīt citam citu. Darba grupā esam gan ārzemnieki, gan vietējie studenti. Ikdienas gaitās kontaktējamies pārsvarā tikai savējo starpā, bet šāds pasākums dod iespēju sastapt un iepazīt citus. Esmu arī MedTalk 2021 projekta koordinatore.

Pagājušajā gadā iesaistījos RSU starptautiskās studentu konferences rīkošanā. Kā zināms, bija sākusies pandēmija un konference pirmo reizi tās vēsturē notika tiešsaistē. Man bija uzticēts vadīt Neiroloģijas sekciju. 

Jūs jau četrus gadus dzīvojat Latvijā. Vai esat apguvusi latviešu valodu?

Gribētu teikt, ka mana latviešu valoda nav nemaz tik slikta, tomēr vajadzētu vēl praktizēties.

Ikdienas nodarbībās, arī ārpus tām, ļoti daudz lietoju medicīnas terminoloģiju. Būtu labi, ja to varētu integrēt latviešu valodā. Ir viegli pārņemt tās frāzes, ko lietojam sabiedriskās vietās – transportā, veikalā un citviet. Man vieglāk latviešu valodu ir saprast, ja cilvēks runā lēnām. Pašai runāt tekoši vēl ir diezgan grūti.

Mums trešajā semestrī bija obligātās latviešu valodas nodarbības. Pēc tam to varēja mācīties kā izvēles priekšmetu. Arī krievu valodu varēja mācīties kā izvēles priekšmetu, un to es pamēģināju. Nemaz nebija tik traki…

Hošika Sivapalena (ar muguru) RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā. Foto no privātā arhīva

Kā pavadāt savu brīvo laiku?

Ar saviem studiju biedriem diezgan daudz ejam pārgājienos. Mums Šrilankā ir labi attīstīta šī joma – dabas pārgājieni. Latvijā arī ir ļoti daudz iespēju. Esam apmeklējuši Ķemerus, Kuldīgu, gājuši gar jūru, un vēl daudz citu vietu Latvijā ir redzēts. Vienmēr meklējam jaunus dabas taku maršrutus. Īpaši jauki tas ir vasarā. Kad pagājušā gadā Covid pandēmijas dēļ slēdza daudzas lidostas, nevarēju doties uz mājām, paliku Latvijā.

Parasti man patīk piedalīties aktivitātēs, kas tiek organizētas grupu saliedēšanai. Piemēram, mūsu kolēģi, vācu studenti, rīkoja 90s themed party (ballīte 90. gadu stilā). Protams, tas bija pirms pandēmijas.

Vai jums ir latviešu draugi?

Jā, ir un diezgan daudz! Viena no tām ir Lāsma Ludborža. Mēs iepazināmies, būdamas brīvprātīgās palīdzes, strādājām kopīgi pie dažādiem projektiem, ko rīkoja Studējošo pašpārvalde. Lāsma man palīdz iepazīt Latviju un latviešus.

Šrilankā ikviens, lai arī neesat pazīstami, pa ielu nākot pretī, smaida, var brīvi sākt sarunu. Latvieši ir noslēgtāki. Tomēr, kad iepazīstas, kļūst tikpat sirsnīgi un atvērti.

Arī uz ielas, ja man nepieciešama palīdzība, jautāju kādam angļu valodā, un, ja cilvēks neprot man atbildēt, kaut kā cenšamies saprast viens otru, un vēlme saprasties ir liela.

Kāda ir sadzīve Rīgā?

Sākumā dzīvoju kopmītnē, bet tad izdomāju, ka gribu dzīvot savā dzīvoklī. Esmu pati iemācījusies pagatavot maltīti nedēļai, tad to sasaldēt pa porcijām. Mājās to darīja vecāki.

Ja runājam par produktiem, tad, protams, ir arī atšķirības starp Latviju un Šrilanku.

Lielākā atšķirība, šķiet, ir tā, ka te ļoti daudz lieto kartupeļus, bet manās mājās – rīsus.