58 gadus ar skalpeli rokās. Profesors Romans Lācis par ceļu medicīnā un darbā ar studentiem

Latvijas veselības nozares nozīmīgākajā pasākumā Gada balva medicīnā 2024 par mūža ieguldījumu medicīnā šogad cildināts sirds ķirurgs, RSU rezidentūras specialitātes Sirds ķirurgs vadītājs, emeritētais profesors Romans Lācis, kurš savos – jā – 79 gados joprojām strādā, operē.

Profesors rakstā runā par personisko ceļu medicīnā, iespēju attīstību ķirurģijā un jauniem talantīgiem kolēģiem. Pats dienu pirms sarunas operējis – tātad 58 gadus ir pie skalpeļa, bet 55 gadus – Latvijas Sirds ķirurģijas centrā.

Fragments no sarunas

P. Apinis jautā profesoram, ar ko atšķiras ķirurgs R. Lācis 20. gadsimta septiņdesmitajos gados un ķirurgs R. Lācis 21. gadsimta divdesmitajos gados? Profesors atbild: “1969. gadā, kad Sirds ķirurģijas centrs sāka darboties, ķirurģija bija reāla skaudra, sūra patiesība. No šodienas skatpunkta, tā bija cilvēkiem vajadzīga dramatiskā medicīna. 

Toreiz mēs operācijas rezultātus prognozēt nevarējām, bet šodien – pārliecinoši prognozējam. 

Šodien cilvēki pēc šīm sarežģītajām operācijām nemirst, nu labi – gandrīz nemirst.

Bija lietas, ko mēs tolaik – 1969. gadā – vienkārši nezinājām. Piemēram, atvērtu sirds operāciju laikā sirds kamerās nonāk gaiss. Šis gaiss ir ārkārtīgi rūpīgi jāizlaiž ārā. Tagad tam ir paredzēts rūpīgs pasākumu komplekss, bet septiņdesmitajos gados to nezināja ne Rīgā, ne Maskavā, ne pasaulē, kur sirdis operēja. Dabūjām aeroembolijas ar nopietnām cerebrālām (galvas smadzeņu) problēmām.

Lēnām pieredze krājās, bet tā bija cilvēces pieredze. Tajā laikā mēs nepazinām vienreizējas šļirces, vienreizējus cimdus, tajā laikā ar šķērēm īsinājām adatas. Vārstuļu protezēšanai pieejamās atraumatiskās adatas bija par garu – es nokniebu adatai pusi un galiņu uzasināju.”

Kā spilgtāko ķirurģa mūža notikumu profesors R. Lācis min pirmo sirds transplantāciju: “Kristiāns Nētlings Barnards Keiptaunā pirmo reizi pasaulē sirdi pārstādīja 1967. gadā, bet es Rīgā – 2002. gadā. Pacientei Tatjanai Ostelei. Šāda mēroga operācijai gatavojāmies jau sen – ar profesoru Jāni Volkolākovu apbraukājām pusi pasaules, mērķtiecīgi vērojot, kā citviet notiek sirds pārstādīšanas operācijas, veicām arī imitētu transplantācijas operāciju starp diviem mirušiem cilvēkiem, lai saprastu, tieši kā tehniski to izdarīt. Šodien tik brīvi to vairs nevarētu izdarīt – juridiski tas kļuvis sarežģīti…

Mūsu pirmā paciente Tatjana jau nākamajā dienā bija pie pilnas apziņas un jutās labi – tas bija neiedomājami, ņemot vērā, ka mums nebija pieredzes sirds pārstādīšanas operācijās. 

Mūsu pirmā paciente nodzīvoja deviņus gadus – viņa nomira banāli, no gripas.”

Profesors R. Lācis intervijā atzīmē, ka sirds ķirurģija ir liels orķestris, kur katrs zina savu partitūru: “Tā jau ir tāda struktūra, kurā ir vieta gan ķirurgam, gan anesteziologam, gan kādam organizatoram, kādam finansistam. Nav tā, ka ķirurgs ir solists, viens ķirurgs var izdarīt – neko.”

No saviem audzēkņiem, kas pie viņa mācījušies, bet “tagad operē kā Dievs” viņš uzsver Uldi Strazdiņu: “Viņš man bijis blakus, kopš kļuva par ārstu. Ļoti labi un daudz operē Pēteris Stradiņš, Mārtiņš Kalējs, Ints Putniņš, Artūrs Koris. Jaunākā paaudze – ļoti spējīgi – Kristiāns Meidrops, Ivars Brečs.

Taču mani priecē, ka sirds ķirurģija tomēr ir visas komandas darbs. Tad, kad notiek operācija, reizēm grūti pateikt, kurš ir galvenais.”

Profesors R. Lācis arī intervijā teic: “Gan bērniem, gan saviem studentiem saku, ka viņiem ir jācenšas tā, lai vienmēr būtu pirmie. Esi vislabākais, taču atceries, ka ceļš uz šo statusu nedrīkst būt izlauzts ar elkoņiem. Es zinu, par ko runāju, jo šādu parādību dažkārt esmu novērojis sev apkārt. Pat ja neviens neredz, kā tu savu konkurentu nogrūd no klints, tā darīt nedrīkst. Tev gluži vienkārši savs mērķis jāsasniedz, esot vislabākajam. Viens no veidiem, kā to izdarīt, – analizējot savas kļūdas. Ne vienmēr kļūdas vajag afišēt, sakot – tā ir mana kļūda, es to pieļāvu. Galvenais ir to apzināties.”