Antropoloģijas vieslektors Parīds Boletins: Latviešiem ir unikāla saikne ar apkārtējo vidi

2019. gadā Parīds Boletins (Paride Bollettin) bija vieslektors Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), kur pasniedza kursus maģistra studiju programmā Sociālā antropoloģija. Latvijā viņš ir viesojies divas reizes – pirmoreiz 2017. gadā, otrreiz 2019. gadā – un abas reizes docēja pilnīgi jaunus kursus studiju programmas Sociālā antropoloģija studentiem.

Lai gan Parīds ir no Itālijas, intervijas laikā viņš atradās Brazīlijā, Salvadorā, Baijas štata galvaspilsētā, kur jau divus gadus strādā Baijas federālajā universitātē (Federal University of Bahia). 2021. gadā Parīds atkal atgriezīsies RSU pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta programmā PostDoc Latvia.

Kā nonācāt RSU?

Uzzināju, ka maģistra studiju programmā ir paredzēts kurss par šo tēmu. Mani tas ieinteresēja, turklāt Baltijas valstīs nebiju bijis. Šķita, ka tā būs lieliska iespēja iepazīt jaunu valsti un universitāti. Iepriekš biju docējis līdzīgus kursus Brazīlijā un Itālijā, tādēļ nolēmu, ka to pašu varētu darīt arī RSU. Studenti bija entuziasma pilni, ļoti ieinteresēti un zinātkāri. Viņus neinteresēja Amazones pamatiedzīvotāju eksotiskais aspekts, viņiem nepiemita Rietumu pasaulē pastāvošais skatījums, kas mēdz būt uz stereotipiem balstīts, un tas mani patīkami pārsteidza.

Veiksmīgā starta dēļ nolēmām pieteikties Borisa un Ināras Teterevu fonda finansējumam. Kad finansējumu piešķīra, organizējām vēl divus kursus: Vides antropoloģija un Ievads daudzsugu etnogrāfijā. Tas sniedza iespēju atgriezties RSU 2019. gadā. Mani ar prieku uzņēma studenti un kolēģi. Sākām apspriest dažādus kopīgus projektus. 

RSU manā akadēmiskajā trajektorijā nonāca negaidīti.

Kas ir daudzsugu etnogrāfija?

Tā ir antropoloģijas nozare, kas koncentrējas uz ideju, ka cilvēki nav vienīgā suga, kas spēj rīkoties, neesam vienīgie, kas spēj ietekmēt pasauli, ko dala visas sugas.

Nozare ir diezgan jauna, un tā ir tik interesanta, jo ir starpdisciplināra. Antropologiem ir jāveicina dialogs ar citu akadēmisko specialitāšu pārstāvjiem, piemēram, biologiem, zoologiem un pat virusologiem. 

Diezgan grūti izkāpt no antropocentriskā skatpunkta. Uz visu raugāmies caur savu pasaules uztveri, un tās centrā ir cilvēks. Esam spiesti atkāpties, un, manuprāt, tas ļoti labi atspoguļo antropoloģijas būtību. 

Ir vairākas antropoloģijas nozares. Tām kopīgs uzskats, ka ir jāatkāpjas no sava viedokļa un jāmēģina atmest aizspriedumus un citu – gan cilvēku, gan citu sugu – viedoklis jāuztver nopietni.

Piemēram, arī vīrusi ietekmē vidi. Izpētē un darbā, ieviešot dabas aizsardzības politiku un domājot par dabas rezervātu vai vides pārvaldības jautājumiem, jāņem vērā ne tikai cilvēks, bet arī citi faktori, ir jāmēģina radīt līdzsvars starp tiem, kuri apdzīvo vienu telpu. 

Kā jūsu darbu ietekmē koronavīruss?

Šajā semestrī vadīju kursu par zinātnes antropoloģijām. Kad aktivitātes uz laiku augstskolā tika pārtrauktas, kopā ar studentiem izlēmām izveidot darba grupu, koncentrējāmies uz zinātnes attīstību koronavīrusa laikā. Mēs noturam iknedēļas sanāksmes, kuru laikā apspriežam zinātnes antropoloģiju, cenšamies izmantot mums pieejamos rīkus, lai pētītu zinātnisko darbu koronavīrusa laikā un to, kā tas iespaido publiskās debates.

Reizi divās nedēļās ir tiešsaistes seminārs, kura laikā studenti pārrunā, kā viņiem sokas ar lauka darbu šā brīža apstākļos, kad to nav iespējams veikt antropoloģijai ierastā formātā. Cenšamies runāt arī par Covid-19 laikā gūto pieredzi.

Tā ietver cilvēka pieredzi un teorētisko skatpunktu, pārmaiņas sociālajās attiecībās, kā arī attiecībās ar citām būtnēm. Pēdējo mēnešu laikā redzam, ka savvaļas dzīvnieki atgriežas pilsētās, Venēcijas lagūnā atgriežas zivis un jūras zirdziņi. Vīruss ir mainījis sugu savstarpējās attiecības. 

Izklausās, ka pētāt vīrusu gan kā dzīvu būtni, gan kā fenomenu, kas ietekmē jūsu darbu.

Jā, un tam lieliski kalpo daudzsugu pieeja.

Pētām vīrusu no antropoloģijas skatpunkta, bet ne tikai. Pētām ne tikai to, kā vīruss ietekmē cilvēkus. Pētām arī vīrusa esības radītās sekas.

Vai, jūsuprāt, pārmaiņas dabā un savvaļas dzīvnieku paradumos būs paliekošas vai tomēr tikai uz laiku? Pēc pandēmijas viss atgriezīsies vecajās sliedēs? 

Esmu optimistiski noskaņots. Ceru, ka šī pieredze mudinās meklēt citus attiecību veidus, kas neradīs tik acīmredzamas sekas dabai – piemēram, mazāk domāsim par naudu, bet vairāk par līdzsvaru. Bagātību un materiālo vērtību uzkrāšana nav svarīga, tā vietā liekams lielāks uzsvars uz savu vietu pasaulē – mijiedarbību ar apkārtējo vidi un citiem pasaules elementiem.

Tomēr redzams, ka cilvēki diemžēl grib atgriezties pie vecās kārtības. Tas, protams, nebūs iespējams. Šis ir dažādu pārmaiņu laiks, piemēram, strādājam attālināti, un pārmaiņas varbūt varētu mainīt pieeju mūsu līdzšinējam dzīves veidam. Tā ir viela pārdomām globālā līmenī. Nebūs gana, ja cilvēki mainīs paradumus tikai vienas valsts līmenī, ja citas valstis nesekos tās piemēram. Ja uzskatām, ka pandēmijas izcelsme ir saistīta ar vidi, nebūs gana, ja pieeju mainīsim tikai Itālijā, Brazīlijā vai Latvijā. Nākamā pandēmija var sākties jebkur, tādēļ ir svarīgi, lai notiktu pasaules mēroga diskusija par šo tēmu. 

Esat strādājis daudzās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, Itālijā, Brazīlijā un Latvijā. Kurā valstī, jūsuprāt, ir politiski labākā izpratne par vidi? Ir daudz valstu, kurās vides aizsardzības likumi varbūt ir izstrādāti labāk, vai šajās valstīs tiek likts uzsvars uz līdzsvaru vai tomēr valda kapitālisms? 

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Nav iespējams valstis sarindot secībā, jo ir ļoti daudz atšķirību starp Eiropu un Dienvidameriku. Padomājiet, kā cilvēka darbība ir ietekmējusi Eiropu: ir bijušas epidēmijas un kari. Iedzīvotāju demogrāfiskā skaita svārstību dēļ radies līdzsvars; gan iedzīvotāju skaita pieaugums, gan kritums ir ietekmējis vidi, ļāvis videi atgriezties iepriekšējā stāvoklī, pielāgoties. Eiropā cilvēks ir diezgan daudz iejaucies vides procesos.

Te, Brazīlijā, situācija ir citāda. Kopš 19. gs 80. gadiem cilvēks ļoti lielā mērā pārveido vidi, un vide nav spējusi rast līdzsvaru, jo pārmaiņas ir bijušas ļoti straujas. 

Kādas vēl ideoloģiskās atšķirības pastāv starp Eiropas valstīm, īpaši Latviju, un Dienvidameriku, īpaši Brazīliju? 

Eiropā ir pamestas vietas, kas netiek izmantotas lauksaimniecībai vai saimnieciskajai darbībai. Te var atdzimt dzīvā daba. Savukārt Brazīlijā ir cita mentalitāte, industriāliem nolūkiem tiek izmantots pēc iespējas vairāk zemes, lai ražotu arvien vairāk. Saimnieciskā darbība tiek galvenokārt vērsta uz preču ražošanu, piemēram, soja un graudi eksportam. 

Vide Latvijā nudien piesaistīja manu uzmanību. Iepriekš nezināju, bet man šķiet, ka Latvijā patiešām ir interesanta pieeja videi. Mani ļoti izbrīnīja video kameras, kas ierīkotas pie ērgļu ligzdām. Tas parāda, ka latviešiem ir ļoti tuva saikne ar vidi. Viņi ar to lepojas. 

Par studiju kursu Vides antropoloģija no studentiem saņēmu fantastiskas atsauksmes, kuru dēļ sapratu, ka vide rada latviešu identitāti. Un tas izpaužas dažādos līmeņos – ikdienas dzīvē, sabiedriskajās diskusijās un sabiedriskajā kārtībā. Pavisam citāda pieeja, ja salīdzina ar Brazīliju.

Brazīlijā pastāv daudz konfliktu starp vietējiem iedzīvotājiem un to, kā vietējās kopienas attiecas pret vidi un sabiedrisko kartību, kas vērsta uz vērienīgu attīstību. Piemēram, rūpniecības attīstība šeit – Visu Svēto Līcī (Baía de Todos os Santos), kur atrodas Salvadora, – izraisa daudz konfliktu vietējo vidū. Ja salīdzina ar Latviju, šeit ir daudz vairāk konfliktu.

Man nudien šķiet, ka latviešiem ir izdevies saikni ar dabu ieviest arī valsts politikā. Manuprāt, šajā ziņā Latvija var kalpot par piemēru citām valstīm, ja salīdzina ar, piemēram, Itāliju, Brazīliju vai Lielbritāniju.

Vai jums bija izdevība izbraukt pie dabas?

Jā, kopā ar kolēģiem, un tas bija lieliski! Bijām pie jūras, apskatījām dažus kalnus un bijām dabas rezervātos, bija ļoti interesanti redzēt, ka daba ir tik tuvu pilsētai. Tas ir ļoti svarīgi, jo tuvums dabai stiprina saikni ar dabu.

Vēl Latviju atšķirīgu dara dabas tēlainība, simbolisms. 

Ja salīdzina ar citām valstīm, Latvijā tā ir daudz izteiktāka. Nezinu, vai tas tāpēc, ka Latvija ir maza valsts, kā dēļ ekosistēma visā valstī ir līdzīga. Tādējādi rodas vienotība, kopība. Itālijā ir pretstati, jo, piemēram, Itālijas ziemeļi krasi atšķiras no dienvidiem. Nav iespējams salīdzināt Alpus ar Sicīliju. Šādā valstī ir daudz grūtāk radīt vienotu valsts vides tēlu, kas savukārt varētu veicināt Itālijas likumdošanas vienotību. 

Vai par jūsu nozari ir kādi nepareizi priekšstati? 

Nekādu īpašu nav. Ir ļoti svarīgi, ka katru reizi, kad prezentējam kādu faktu, strādājam ar pamatiedzīvotājiem vai daudzsugu etnogrāfiju, atšifrēt eksotisko. Viens no jautājumiem, uz kuru gan Eiropā, gan Brazīlijā ir visbiežāk jāatbild: "Kādēļ pamatiedzīvotāji dzīvo mežā? Kā viņi tur dzīvo?" Radies uzskats, ka tur laiks ir apstājies, ka viņi dzīvo akmens laikmetā. Taču augstskolā ir studenti no pamatiedzīvotāju kopienām, tātad laiks apstājies nav.

Sociālās izolācijas laikā Whatsapp tērzēju ar draugiem Amazones ciematiņos – lūk, arī viņi dzīvo mūsdienu pasaulē. 

Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka viņi var mums pastāstīt par cilvēces nākotni. Piemēram, Brazīlijā ir daži uzskatāmi piemēri: pamatiedzīvotāji ir sarakstījuši grāmatas universitātei un plašākai publikai. Ir viens darbs, kurā tās autors Ailtons Krenaks (Ailton Krenak) apraksta hegemonijas idejas, ko vēlamies uzspiest, liekot cilvēkiem dzīvot kā rietumniekiem, un apdraudējumus, ko tas var radīt. Tas ir bīstami ne vien dabai radīto seku dēļ, bet arī tāpēc, ka rodas priekšstats par hierarhiju – ideju, ka cilvēki, kas nevēlas dzīvot kapitālistiskā modelī, neatbilst priekšstatam par to, kādiem jābūt cilvēkiem, tādēļ tie var tikt atstumti. 

Minējāt, ka daudzas tēmas ir smagas – Covid-19 pandēmija, vides ekspluatācija, pamatiedzīvotāju zemes zagšana utt. Kas palīdz turpināt darbu, kur smeļaties pozitīvas emocijas? 

Kā jau teicu, esmu optimists. Ir divas lietas, kas manī rada prieku. Pirmkārt, ja redzu, ka pamatiedzīvotāju viedokļa spēks pieaug. Otrkārt, pieaugošā spēja aizstāvēt viedokli. Tad sāku ticēt, ka īstas pārmaiņas ir iespējamas. Kad šīs sociālās grupas atradīs sakni savā starpā, varbūt spēs piedāvāt alternatīvu šim hegemoniskajam skatījumam un to kādām jābūt attiecībām starp cilvēkiem un dabu. 
Vēl jāatzīst, kad mēs mēģinām atkāpties no antropocentriskā skatījuma, redzam, ka citas sugas attīstās un pielāgojas šiem apstākļiem daudz labāk nekā cilvēki, spēj labāk pielāgoties jaunajai pasaules kārtībai. Atskatoties uz pagātni, ik reiz pēc pandēmijas, piemēram, pēc epidēmijas, kas 14. gs piemeklēja Eiropu, situācija nākamajos gadsimtos, ja raugās no vides viedokļa, ļoti uzlabojās. Demogrāfiskais spiediens bija zems, tādēļ vide varēja atdzimt.

Protams, tajā pašā laikā ļoti uztraucos par globālo sasilšanu un klimata pārmaiņām, sekām, ko tas atstāj uz visām dzīvajām būtnēm. Tomēr, manuprāt, vēl ir laiks, varam paveikt vajadzīgo, ir tikai jāgrib un jāsaprot, ka mums nemaz nevajag visu, kas mums jau ir.