Barikāžu laiks: bijušā RSU doc. Anatolija Ņikitina atmiņu stāsts

Publicējam bijušā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docenta Anatolija Ņikitina, kurš dzimis 1928. gadā, atmiņas par 1991. gada janvāra barikāžu laiku Rīgā.

​

Anatolijs Ņikitins 2013. gadā viesojas RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā, jo savos 85 gados joprojām interesējās, kā izglīto topošos mediķus. No RSU muzeja krājuma

"Tolaik biju Latvijas Medicīnas akadēmijas (tagad – RSU) Hospitālās ķirurģijas katedras vadītājs un Rīgas 1. slimnīcas Ķirurģiskās klīnikas vadītājs. Kad sākās janvāra barikāžu dienas, mēs, protams, sākām gatavoties. Kādā veidā? Pirmkārt, izrakstījām no slimnīcas visus slimniekus, kuri varēja jau doties uz mājām, lai atbrīvotu gultas vietas. Mēs paredzējām, ka var notikt visādi. Bijām TV redzējuši, kas notiek Lietuvā. Pasūtījām arī rezerves medikamentus, asins aizvietotājus. Turklāt mūsu personāls, mani kolēģi – ārsti un medmāsas – dežurēja Doma baznīcā, kur bija iekārtots medpunkts. Es pats tur nebiju, jo vadīju klīniku, bija arī smagi slimnieki, par kuriem bija jārūpējas. Mēs sūtījām tur dežurēt mūsu ārstus, māsiņas.

Arī Medicīnas akadēmijas vecāko kursu studenti bija iesaistīti. Tas bija varonīgs darbs – naktī viņi dežurēja Doma baznīcā, bet no rīta nāca un strādāja tālāk klīnikā. Tur tika sniegta visa veida medicīniskā palīdzība.

Mūsu slimnīcas galvenā ārste Zoja Orlova ļoti palīdzēja gan sagādāt, gan sagatavot medikamentus un instrumentāriju. Starp citu, viņa katru dienu sūtīja no mūsu slimnīcas uz Doma baznīcu dežurējošiem mediķiem siltas pusdienas.

Barikāžu laiks pie Rīgas Doma. 1991. gada janvāris. Laikraksts "Pulss". No RSU muzeja krājuma

Barikāžu dienās uz slimnīcu nāca cilvēki nodot asinis, jo tur bija asins pārliešanas stacija.

20. janvāra vakarā biju mājās, skatījos televīziju, kad ziņoja, ka pie Iekšlietu ministrijas notiek apšaude. Mēs – 1. slimnīca – bijām ātrās palīdzības klīnika. Es dzīvoju slimnīcai diezgan tuvu – netālu no Valdemāra un Lāčplēša ielas krustojuma.

Nekavējoties devos uz slimnīcu – nojautu, ka būs ievainotie. Skrienot pa Skolas ielu, augstu virs galvas lidoja lodes, šaušanu dzirdēju ļoti labi. Uzzināju, ka pa ceļam, vedot uz slimnīcu, jau bija miris kinooperators Andris Slapiņš.

​No Rīgas Doma tiek iznests kinooperatora Andra Slapiņa zārks. 1991. gada 25. janvāris. Šajās 20. janvāra upuru bērēs pulcējās tūkstošiem pavadītāju. Foto no 2011. gada fotoizstādes "Latvijas mediķi 1991. gada barikādēs" Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Foto: "F64"

Kad iegāju operāciju zālē, tikko bija atvests cietušais – tas bija kinooperators Gvido Zvaigzne. Abi ar docentu Ojāru Aleksi izmeklējām cietušo un konstatējām ļoti smagus ievainojumus – lode ķermenī bija trāpījusi no mugurpuses, gājusi cauri plaušām, diafragmai, aknām, skārusi labo nieri un resno zarnu un iestrēgusi mugurpusē, zem ādas. Viņš bija bezsamaņā. Par laimi, mēs uzreiz varējām viņu operēt, jo viss bija sagatavots – visa operācijas komanda bija gatava: māsiņas, anesteziologs, jo bija nozīmētas papilddežūras.

Mēs abi ar docentu Aleksi operējām Gvido Zvaigzni. Izdarījām visu, lai glābtu cilvēku, bet ievainojums bija ļoti smags un prognoze – cerību ļoti maz.

Operācijas laikā, starp citu, pacientam vajadzēja steidzīgi pārliet asinis. Ja pareizi atceros, viņam bija rēzus negatīva asins grupa, kuras rezervē nebija pietiekoši. Tad mūsu ārste anestezioloģe Dace Nagobade, kura bija šīs operācijas anesteziologs, nodeva asinis turpat uz vietas blakus telpā, jo viņas asins grupa sakrita ar Gvido Zvaigznes asins grupu. Pēc operācijas Zvaigzne bija reanimācijas nodaļā, stāvoklis – ļoti smags. Izsaucām konsultantu no Igaunijas, ķirurgu, kuram bijusi ļoti liela pieredze līdzīgu ievainojumu ārstēšanā Afganistānā. Konsīlijā piedalījās arī Rīgas Kara hospitāļa galvenie ķirurgi. Cīnījāmies par Zvaigznes dzīvību vairāk nekā divas nedēļas. Starp citu, no Zviedrijas mums atsūtīja ļoti labu elpināšanas aparatūru. Tomēr dzīvību glābt neizdevās.

Tikko kā bijām izoperējuši Gvido Zvaigzni, kad pie mums nogādāja vēl divus cietušos. Viens no viņiem bija milicis no Iekšlietu ministrijas. Es gan neatceros viņa uzvārdu, bet pēc tautības – lietuvietis. Viņš man vēlāk stāstīja to situāciju, kā viņu ievainoja: omonieši sākuši agresīvi klauvēt pie durvīm, sākusies savstarpēja apšaude, un viņu ievainoja. Lode viņam bija skārusi kāju pie iegurņa locītavas, bija ievainota arī artērija. Viņu operēja cita komanda, taču mani pieaicināja šajā operācijā pēc tam, kad biju beidzis operēt Zvaigzni, jo man bija liela pieredze asinsvadu ķirurģijā.

Paldies Dievam, mums izdevās asinsvadu aizšūt un restaurēt. Cietušais izdzīvoja un pēc tam ļoti bieži no Lietuvas, kur atgriezās pēc izveseļošanās, sūtīja mums apsveikumus svētkos.

Trešais cietušais arī bija milicijas darbinieks. Viņam bija ievainojums vēdera dobumā, skarts aizkuņģa dziedzeris, zarnas. Mēs viņu veiksmīgi izoperējām, bet pēc tam viņu pārveda uz Kara hospitāli. Neatceros iemeslu, kāpēc vajadzēja viņu pārvest. Bet, paldies Dievam, arī viņš izdzīvoja.

Atceros, ka strādājām visu nakti, otrā dienā nāca žurnālisti, arī ārzemnieki, bija jāsniedz intervijas.

Tā mēs tajās dienās slimnīcā bijām dienu un nakti. Kā brīvprātīgie palīgi darbojās arī studenti. Bija tādi, kuri jau pie mums strādāja, piemēram, par feldšeriem operāciju zālē. 6. kursa studenti klīnikā volontēja, bija iesaistīti klīnikas darbā. Toreiz visiem bija liels entuziasms.

​Barikādes šaurajās Vecrīgas ielās. 1991. gada janvāris. Foto no 2011. gada fotoizstādes "Latvijas mediķi 1991. gada barikādēs" Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Foto: "F64"

Vēlāk jau visu slimnīcas personālu – kā ārstus, tā māsiņas – apbalvoja Lāčplēša fonds, tad arī piešķīra Barikāžu piemiņas zīmi. Turklāt esmu apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1998). Tas gan arī par to, ka biju viens no pirmajiem, kas Latvijā aizsāka sirds ķirurģiju."