Daces Gardovskas dzīvesprieka recepte

Profesore Dace Gardovska mūs sagaida smaidīga un pilna sirsnības. Uz kabineta palodzes gaumīgi rindojas bagātīgi ziedošas orhidejas un blakus datoram – slavenā vācu filozofa Imanuela Kanta Tīrā prāta kritika. Studentu cienītā pasniedzēja arī savas pārdomas turpina filozofiskās kategorijās.

​

Cilvēki visos laikos ir vēlējušies dzīvot skaistu dzīvi. Bet kas tas ir? Kā mums šajā pasaulē justies labi? Atbilde visbiežāk ir jāmeklē sevī – vismaz jāatbild pašam sev: kas mani dara laimīgu, un kā to varu ietekmēt? Cilvēki domā, ka tas notiek pasīvi, vienkārši dažiem laimējas piedzimt laimīgiem, bet īstenībā tas ir aktīvs un atbildīgs process. Pilnīgi piekrītu mūsu laikabiedram vācu filozofam Vilhelmam Šmidam, kurš uzsver, ka "rūpēties par skaistu dzīvi nozīmē nevis vienkārši nodzīvot dzīvi, sekojot inerces likumiem, bet gan ņemt rokās savu eksistenci un apzināti padarīt to par izstrādes priekšmetu". Starp citu, viņa 2001. gadā latviski publicētajā grāmatā Skaista dzīve? Ievads dzīves mākslā tiek raksturota dzīves māksla kā tas, kas ir palicis pāri "pēc lielo cilvēces aplaimošanas projektu beigām". Patiesībā tā ir indivīda renesanse. Cilvēks pats ir atbildīgs par to, lai būtu laimīgs, turklāt viņam ir jācenšas tādam būt. Protams, ir cilvēki, kuru darbs ir padarīt citus laimīgus, piemēram, ārsti to var izjust savā profesijā. Ja mēs varam kādu izārstēt vai atvieglot ciešanas, tad, dodot laimi citiem, gūstam pozitīvas emocijas un prieku arī savā dzīvē.

Jūs esat ievēlēta par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli. Kāds ir bijis ceļš līdz šai atzinībai?

Man dzīvē patīk izaicinājumi, situācijas, kurās ir neliels sacensību elements. Vidusskolā aizgāju mācīties uz Rīgas 1. vidusskolu (tagad – ģimnāziju), fizikas un matemātikas klasi. Tas bija liels izaicinājums, jo gribējās iet labā skolā. Apzinājos, ka matemātika attīsta domāšanu, rezultātā skolu beidzu ar zelta medaļu. Biju lepna un nešaubījos, ka tas būs noderīgi dzīvei. Kad beidzu augstskolu un stājos aspirantūrā Ļeņingradā, bija liels konkurss un pretendenti tikai vīrieši. Tas, kā saka, nedaudz uzsita asinis – varu vai nevaru?! Tiku un aizstāvēju savu pirmo medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju.

Savukārt, lai kļūtu par LZA īsteno locekli jeb akadēmiķi, eksāmens nav jānoliek labāk par citiem, bet ir jābūt attiecīgiem sasniegumiem zinātnē, jāuzstājas ar priekšlasījumiem ļoti kompetentu Zinātņu akadēmijas locekļu auditorijās un, protams, jābūt arī veiksmei. Esmu aizstāvējusi divas disertācijas, joprojām nodarbojos ar pētniecību, un man ir patiess prieks par sekmīgajiem doktorantiem. Par manu atbilstību un ievēlēšanu LZA īstenā locekļa statusā lēma akadēmiķi slēgtā balsošanas procedūrā. Šajā reizē biju vienīgais pediatrs, turklāt vēl sieviete. Man bija jākonkurē ar ļoti cienījamiem cilvēkiem, kas nāca no dažādām sfērām. Tas nebija mans pašmērķis, taču mani tas ieinteresēja. Uzskatu, ka tādā veidā tiek apliecināta cieņa manai specialitātei un tā ir iespēja uzrunāt daudzus gudrus cilvēkus. Mēģināšu viņus iesaistīt dažādu, bērniem svarīgu problēmu risināšanā un ceru, ka viņi varēs palīdzēt tās atrisināt.

Kā jūs raksturotu savu darbu? Vai to var ietvert kategorijās grūts vai viegls?

Ja darbs ir nest ķieģeļus, tad es teiktu – grūts, smags darbs. Bet par savu darbu neesmu domājusi tādās kategorijās – vai tas ir grūti. Man noteikti patīk mans darbs, esmu to izvēlējusies, un tas sagādā lielu gandarījumu.

Jaunībā man bija grūti saprast un pieņemt, ka daudzi bērni saslimst un nomirst un es neko nevaru mainīt. Bet ar laiku tu sāc meklēt risinājumus, pēti, ievies kaut ko jaunu un situācija uzlabojas. Par laimi, es dzīvē varu nodarboties ar pētniecību un man ir iespējas kaut ko mainīt un ietekmēt.

Kādas pašlaik ir aktuālās problēmas pediatrijā?

Manā vadībā valstī tiek virzīta programma, kas veltīta problēmu risinošai pētniecībai bērnu infekcijas slimībās, vairāk fokusējoties uz bērnu mirstības samazināšanu, uzlabojot šo slimību agrīnu diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi. To rosināja pilnīgi konkrēta bērna nāve. Piederīgie jautāja – kāpēc tieši mūsu bērns? Viņš taču bija sportisks, veselīgs, taču saslima un dažu dienu laikā aizgāja no mums uz paradīzes dārziem, un neko nevarēja izdarīt... Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados sākām vēl vairāk pētīt dzīvībai bīstamās infekcijas, tostarp sepsi bērniem. Latvijā slimnīcā ar šādu diagnozi tajā laikā nomira katrs ceturtais piektais bērns, neskatoties uz to, ka mediķi pielika lielus pūliņus. Mēs to ievirzījām zinātniskā plāksnē, ieviesām jaunus rīcības algoritmus, un ir izdevies panākt, ka bērnu mirstība sepses dēļ ir samazinājusies trīs reizes.

Tāpēc man ir liels gandarījums, ka esam kaut ko darījuši šajā pētniecības virzienā, ka tajā mājā, ko ceļ visa pasaule, vienu ķieģeli esam pielikuši klāt arī mēs. Tā ir ļoti laba sajūta, ka ir daudziem noderīgs rezultāts!

Kādi ir jūsu mērķi, un cik lielā mērā tie saskan ar RSU mērķiem?

Man nav grūti izšķirties, kas ir mana darbavieta; man tās vienmēr ir bijušas divas – slimnīca un universitāte, kas normālā pasaulē būtu viena vieta. Un tajā esmu nostrādājusi visu mūžu. Man nav jādalās lomās, un citas darbavietas man nebūs. Līdz ar to es atbildību par procesu izjūtu kopumā.

Tie, kas darbojas zinātnē, strādā pēc skaidras shēmas – ko tu gribi izpētīt? Jāsaprot, kas ir tavas pētniecības jautājums. Šādu mērķu formulēšanu vajadzētu attiecināt gan uz privāto, gan uz profesionālo dzīvi. Daudzi nevar noformulēt savas dzīves mērķus, bet no mērķa izriet uzdevums, kā to izdarīt. Tas nenāk vienkārši, bet atvieglo turpmāko darbu, nerada apjukumu. Manuprāt, RSU ļoti veiksmīgi ir ieviesusi šo praksi – skaidri mērķi un no tiem izrietoša skaidra darbība.

Minēšu kādu piemēru no savas dzīves par mērķiem. Piemēram, pirms 20 gadiem, kad Latviju apmeklēja ASV prezidents Bils Klintons ar ASV pirmo lēdiju Hilariju Klintoni, biju viena no 20 Latvijas sievietēm, kura tika uzaicināta uz svinīgām pusdienām ar ASV un Latvijas prezidentu kundzēm.

Lai gan scenārijā nebija paredzētas nopietnas runas, uzdrošinājos uzstāties un izklāstīt svarīgākās ar bērnu veselību un ārstniecību saistītās problēmas. Tikšanās reizē ne visi uzreiz saprata, kāpēc atļaujos būt kritiska, bet pie manis pienāca H. Klintones kundzes asistente un lūdza aprakstīt situāciju vēstulē. Rezultātā aizsākās ļoti nozīmīgs sadarbības projekts (no 1995. līdz 1998. gadam) ar otro lielāko veselības aprūpes sistēmu ASV – Barnes-Jewish Hospital, BJC Health System, St. Louis, Missouri, Washington University School of Medicine no ASV puses un trīs slimnīcas, Latvijas Medicīnas akadēmija (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte) Latvijā. Šā projekta ietekme vēl jūtama tagad, jo tas mainīja mūsu domāšanu.

Kad projekta ietvaros atbrauca amerikāņu ārsti uz Latviju, viņi vaicāja – nosauciet, kuras ir jūsu trīs prioritātes, ar ko sāksim? Ja nevarat nosaukt, uz ko jūs ejat, attīstībai tas nāks par sliktu. Tas lika aizdomāties... Mums ir skaidri jāzina, ko gribam sasniegt.

Kāpēc izvēlējāties pediatriju?

Arī mana mamma bija bērnu ārste. Viņa strādāja primārajā aprūpē. Atceros, tētis ziemā, kad mums nebija mašīnas, ņēma manas ragaviņas, lai mammu izvadātu vizītēs. Viņa uzskatīja, ka vienalga, kā un cikos, bet pie visiem bērniem ir jānonāk. Nereti tas bija uz spēku izsīkuma robežas. Vēlāk mamma Ķemeros vadīja bērnu sanatoriju. Tur ārstējās bērni pēc poliomielīta, cerebrālās triekas. Bija reizes, kad mamma nāca mājās un raudāja, jo bērni mira ar difteriju. Dzīvojām sanatorijai ielas pretējā pusē, un es zināju visu, kā tur notika dzīve. Bieži gāju mammai palīgos. Sanatorijā apstākļi bija smagi, tomēr arī toreiz ārsti rūpējās, lai bērniem būtu prieks. Sanatorijas logiem nebija aizkaru, tad tos izdomāja gatavot no lieliem marles gabaliem. Lai bērniem būtu patīkamāk uz tiem skatīties, darbinieki izgrieza no papīra apaļas sarkanas bumbiņas un uzlīmēja uz marles. Visi bija priecīgi. Pēc mammas ierosinājuma griezu no savām grāmatām ārā bildītes un liku rāmīšos, lai būtu, ko palātās pie sienas pielikt, tā visas bērnu grāmatas man palika bez bildēm, bet es biju priecīga par labo darbu. Spēlēju ārstu spēles un nešaubījos, ka tas man patīk. Es pārliecināti gāju uz toreizējā Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultāti. Bērns kā pacients man ļoti patīk!

Kā jūs raksturotu pediatrus? Kādi viņi ir darbā un dzīvē, ar ko ir īpaši?

Pediatrs ir citādāks ārsts... To arī izjūt pacienti, viņu vecāki. Raksturā esam maigāki. Mēs esam cilvēki, kas saka – rociņa, vēderiņš, mājās – zupiņa. Latviešu valoda tam ļoti piemērota, angliski gan tas skanētu dīvaini. Jāatzīst, bērnu ārstos nav milzīga biznesa dzirksts, mēs tādās lietās nejūtamies komfortabli. Un pret bērnu – ir viņam vecāki, vai viņš ir no bērnunama, mēs izturamies vienlīdz labi.

Lietas, kas jūs dzīvē un zinātnē ir pārsteigušas – kuras jūs agrāk uzskatījāt par neiespējamām?

Esmu ļoti piesardzīga ar prognozes izteikšanu. Ja bērns ir ļoti slims, esmu atturīga izteikt sliktu prognozi par izveseļošanos. Es domāju, ka ārstam, izsverot riskus, līdz pēdējam ir jātic, ka pacients izveseļosies.

Emocionāli runājot, pārmaiņas, kas var notikt viena cilvēka mūža laikā, ir pārsteidzošas. Atceros, kā 5. kursā braucām praksē uz Berlīni, kuru sadalīja mūris. Vācu studenti neizrādīja interesi par to, kas notiek otrā pusē, un arī man likās, ka Berlīnes mūris būs mūžīgs – tas mūžīgi sadalīs pasauli. Bet mūris tika nojaukts ar cilvēka rokām vienas dienas laikā. Pagāja 20 gadi, biju ieradusies Berlīnē uz konferenci, un tajā laikā notika svinības par godu mūra nojaukšanai. Aizgāju tur, kur kādreiz bija mūris, un uzzināju, ka daļa jauno cilvēku, kas piedalījās pasākumā, nebija mūri pat redzējuši. Tas tikai vēlreiz apliecina, cik straujā pasaulē dzīvojam un cik neparedzami notikumi mūs sagaida

Jūs esat veiksmīga, mērķtiecīga un studentu vidū ļoti mīlēta docētāja. Ko jūs ieteiktu vai novēlētu tagadējiem studentiem? Vai jums ir zināms veiksmes kods? 

Man vispār ļoti patīk jauni cilvēki. Jo viņi ir gudri, atklāti, draudzīgi, grib kaut ko darīt. Patīk dzīvīgums, kas nāk no jauniešiem. Studenti ir kļuvuši mērķtiecīgāki. Jaunos, kas vēlas iet akadēmiskajā virzienā, mēs noteikti cenšamies atbalstīt. No savas pieredzes varu teikt, ka jauniešiem ir vērtīgi saprast, ka nedrīkst palikt šauri savā disciplīnā, vajag veidot plašāku skatījumu uz dzīvi.

Par ko senāk cienīja ārstu – par to, ka viņš ir liela personība, vispusīgs un inteliģents cilvēks. Tāpēc arī es kā ārsts lasu Kantu. Piemēram, Kants lielu savas dienas daļu pavadīja saviesīgās pusdienās, komunikācijā ar cilvēkiem, iepazīstot dažādas jomas un cilvēku daudzpusību. Kants filozofē pat par galda sarunām, kurās parasti notiek trīs pakāpēs: 1) stāstīšana, 2) prātošana un 3) jokošana. Nopietni esmu domājusi par to, kāpēc tik straujas zinātnes attīstības laikmetā ne vienmēr esam harmoniski spējuši attīstīt savu emocionālo inteliģenci. Vai mums ir laiks šai vērtībai, un vai tā ir mūsu vērtība?

Tāpēc arī savulaik tapa Inteliģences akadēmija kā neformālās izglītības programma, ko izdevās izveidot ar RSU Absolventu asociācijas un Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu. Tās pamatideja ir dot zināšanas un prasmes, kuras nesniedz akadēmiskā izglītība, taču ir vitāli nepieciešamas personības izaugsmei un ir viena no veiksmes atslēgām karjeras attīstībā, piemēram, zināšanas par mākslu, kultūru, mūziku, etiķeti, uzvedības kultūru, dejotprasme. Ideju par to nēsāju ilgi – domāju, kā tas būs, vai jaunieši to pieņems, viņi taču ir pragmātiski, grib iet biznesā. Šogad Inteliģences akadēmija jau ir aizvadījusi trešo sezonu, un tās Mākslas un kultūras moduli apmeklējuši 2230 interesentu, bet Balles deju teorijas un prakses moduli 1074 apmeklētāji. Es priecājos, ka cilvēki izmanto iespējas, iepazīst mākslas pasauli un domā, kā būt laimīgiem un priecīgiem! Veiksmes stāsti neveidojas vienkārši. Ja cilvēkam ir daudzas kompetences, viņš pasauli, dzīvi uztver daudz plašāk un ir laimīgāks.

Esmu laimīgs cilvēks, jo man ir citi cilvēki, par ko priecāties! Man tā ir Dieva dāvana un ļoti nozīmīga – es priecājos par savu skolnieku sekmēm, ka jauniem cilvēkiem iet labi, par savu ģimeni, īpaši par saviem ļoti jaukajiem diviem mazbērniem, kuri aug un attīstās, par viņu vecākiem. Esmu pateicīga vīram un saviem kolēģiem, kas man palīdz ļoti daudz.

Mēs ar vīru esam ļoti aizņemti darbos, tāpēc brīvos brīžus labprāt pavadām kopā. Pēdējos sešos gadus mums ir nopietna aizraušanās, kas relaksē un dara mani priecīgu – dejošana. Es nekad neatsakos no dejošanas. Mana paaudze var būt fiziskām aktivitātēm nav pievērsusi pietiekamu uzmanību un tagad to aptver.

Kā izjūtat partnerību – dejā un dzīvē?

Partneris dejā ir ļoti svarīgs, turklāt dejā ir skaidri definētas lomas – sievietei ir jāpakļaujas vīrietim, kas citās dzīves situācijās nav tik skaidri noteikts. Mēs ar vīru [prof. Jānis Gardovskis, Rīgas Stradiņa universitātes rektors] esam ar stipriem un izteiktiem raksturiem, lai gan sadzīviskos momentos varam līdzās pastāvēt bez izteiktas līderības, bet dejā man ir jāpakļaujas. Un jāatzīst, ka es reizēm gribu kaut ko pavadīt... Tas ir nepareizi. Deja audzina, un ir jāsaprot, ka reizēm vajag pieņemt atšķirīgas lomas noteiktās situācijās.

Jūs ar savu mērķtiecību dzīvē esat daudz sasniegusi. Kā to visu var pagūt ar sirdi un dvēseli izdarīt?

Man ir lielas darbaspējas, kas nāk no ģimenes. Man nav svarīgi, cik pulkstenis. Varu strādāt ļoti vēlu un ilgi. Piemēram, mans tēvs bija inženieris izgudrotājs, vairāk nekā 100 patentu autors, bet savas divas disertācijas viņš rakstīja vilcienā, braucot no mājām Ķemeros uz darbu Rīgā un atpakaļ, bet reizēm  pat aizbrauca līdz Saulkrastiem, jo mācēja neatlaidīgi koncentrēties darbam un vēlējās iecerēto domu uzlikt uz papīra.

Kad man izveidojās ģimene, sākumā dzīvojām kopā ar vecākiem, nelielā dzīvoklī, kurā bija tikai viens rakstāmgalds. Mums bija sadalītas prioritātes, katram atvēlēts zināms laiks, lai rakstītu savu disertāciju. Izdara viens savu darbu, atbrīvo vietu otram.

Šodien to grūti saprast, bet tas bija ļoti audzinoši. Bet te atkal jāpiemin viens svarīgs dzīves princips – vienmēr ir lietas, ko nevaram nedarīt. Tad kāpēc tās nedarīt ar prieku?

Ko personīgi sev esat apsolījusi?

Man ir viens mērķis – gadiem ejot, es negribētu palikt īgna. Tas būtu sliktākais, kas ar mani varētu notikt. Būt dzīvespriecīgai – tā būtu lielākā dāvana, ko es saviem tuvākajiem un kolēģiem varētu dot.

Jūs, strādājot zinātniskajā izpētē, radot jaunas zināšanas, attīstot uz pierādījumiem balstītas stratēģijas, uzlabojot bērnu veselības aprūpi, pētījumu kontekstā esat teikusi, ka nepieciešama ir atteikšanās no neitrālas pozīcijas. Jūs vienmēr aktīvi iestājaties par attīstību – cilvēkiem ir jāmācās, jādomā un jāpieņem atbildīgi lēmumi.

Cilvēkam ir milzīgas spējas, kas tā arī paliek neizmantotas. Ir vajadzīgs rezultāts, kas ir citiem pamanāms, bet ir arī lietas, ko vajadzētu paspēt izdarīt tikai sev. Es jaunajām rezidentēm vienmēr atgādinu, ka dienā kaut vai viens darbs ir jāizdara dvēseles priekam. Iepriecināt tevi var arī uzplaucis zieds!

Svarīgs jautājums, ko pēdējā laikā ļoti bieži uzdodu sev, – kāpēc es to daru? Ikdienas skrējienā notikumu skaists pieaug vienā laika nogrieznī, brīžiem – par daudz, bet notikumu skaitu var samazināt, atbildot sev – kāpēc es to daru, vai tur ir sagaidāms kāds rezultāts. Tas ļauj sakārtot prioritātes, saprast savas vērtības, ļauj koncentrēties uz būtisko.

Esmu novērojusi, ka arī izglītībā ļoti koncentrējamies uz procesiem, aizmirstot, ka vajadzīgs ir arī rezultāts. Procesi var būt dažādi, bet tevi vērtē pēc rezultāta.

Tāpat ir ar darbu, tas ir jāpadara. Nu, kāpēc to neizdarīt ar prieku?! Centies to darīt ar prieku, jo tas ir patīkamāk, ar jēgpilnu motivāciju koncentrējies un strādā uz rezultātu.

Daži fakti par Daci Gardovsku

• Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesore.
• RSU Medicīnas fakultātes Pediatrijas katedras vadītāja.
• Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas vadītāja.
• Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe.
• RSU Absolventu asociācijas stratēģisko attiecību direktore.
• Vidusskolu pabeigusi ar zelta medaļu.
• Atzinības krusta virsniece.
• Veselības ministrijas galvenais speciālists pediatrijā.
• Aizstāvējusi divas disertācijas: 1983. gadā – Galvas smadzeņu asinsvadu reaktivitāte agrīna vecuma bērniem un 1996. gadā –  Imūndeficītie stāvokļi bērniem Latvijā.
• Viens no viņas vaļaspriekiem ir maizes cepšana. "Vīrs atzīst, ka mana ceptā maize ir visgaršīgākā,” piebilst profesore.