Dziesmu svētku virsdiriģentam un RSU Goda doktoram Jānim Dūmiņam – 100

Kordziedāšana un Dziesmu svētki ir viena no visspēcīgākajām tradīcijām Latvijā un tautas identitātes sastāvdaļa. Teju ikviens ir dziedājis korī – sākot ar skolas kori, pēc tam piedaloties kādā no pieaugušo pašdarbības kolektīviem, kādu Latvijā ir vai katrā apdzīvotā vietā. Augstas raudzes koru kolektīvi bijuši arī daudzās Latvijas augstskolās.

Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) tāds ir 1951. gadā dibinātais jauktais koris Rīga, kas tā mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Jāņa Dūmiņa vadībā no 1966. līdz 1985. gadam sniedza augstvērtīgus koncertus ne tikai vietējā, bet arī starptautiskā mērogā, piedalījās Dziesmu svētku “koru karos“ un guva ievērojamus panākumus. Šā gada 30. martā svinam Jāņa Dūmiņa simtgadi.

1968. gads. Kora "Rīga" mēģinājums VEF Kultūras pilī. Foto no RSU muzeja krājuma

Atmiņās par šo izcilo personību un jaukto kori Rīga pagājušā gadsimta 70.–80. gados dalījušies divi bijušie kora dalībnieki: kormeistari un profesora J. Dūmiņa audzēkņi, kas pie viņa studējuši kora vadīšanas mākslu, Kārlis Beinerts un Aldans Milzarājs.

Vai atceraties pirmo tikšanos ar diriģentu Jāni Dūmiņu?

K. Beinerts: 1971. gadā biju teicami absolvējis Emīla Dārziņa Speciālo mūzikas vidusskolu kā diriģēšanas pedagoga Kriša Deķa skolnieks. Skolotājs Krišs Deķis jau ne reizi vien bija man uzticējis diriģēt viņa kori Sagša – arī atbildīgos koncertos –, līdz ar to man bija skaidrs, ka vēlos kļūt par kordiriģentu. Atnācu uz konsultāciju Konservatorijā, kā toreiz sauca tagadējo Mūzikas akadēmiju, kur todien konsultācijas sniedza Jānis Dūmiņš. Profesors bija stalts, smaidīgs, ieinteresēts. Tā arī iepazināmies.

A. Milzarājs: Toreiz, 70. gadu beigās, man kā Emīla Dārziņa Speciālās mūzikas vidusskolas kora klases audzēknim pēc balss lūzuma bija jāiet kādā no pieaugušo koriem praktizēt kora dziedāšanu. Mani klasesbiedri lielākoties izvēlējās vīru kori Dziedonis, toties man ģimenisko saišu dēļ kordziedāšana vairāk saistījās ar Jāni Dūmiņu, kurš bija jauktā kora Rīga galvenais diriģents. Mana divus gadus jaunākā māsa Inese, kura Dārziņskolā mācījās vijoles spēli, draudzējās ar savu klasesbiedreni – maestro Jāņa Dūmiņa meitu Ilzi. Viņa bieži ciemojās mūsu mājās. Draudzība bija gadiem ilga, un joprojām mums ir kontakti un labas atmiņas par to laiku. Laikam jau ar to man kā jaunajam mūziķim vispirms sākās interese par maestro Dūmiņu.

Otrs svarīgs brīdis bija, kad ieraudzīju afišu, kas aicināja uz kora Rīga jubilejas koncertu Latvijas Universitātes aulā. Aizgāju un sev par lielu pārsteigumu pirmajā skatītāju rindā ieraudzīju sēžam savu vecotēvu Jāni Milzarāju. Koncertu vadīja muzikologs Oļģerts Grāvītis, un viņš pieteica Jāni Milzarāju kā pirmo diriģentu, kad 1951. gadā nodibināja Rīgas Medicīnas institūta (Rīgas Stradiņa universitātes nosaukums no 1950. līdz 1990. gadam) jaukto kori. Starp citu, tā bija vienīgā reize, kad redzēju savu vecotēvu kora priekšā, jo Jānis Dūmiņš koncerta noslēgumā uzaicināja viņu nodiriģēt Pūt, vējiņi!. Zināju, ka vecaistēvs diriģējis daudzus slavenus korus, bet tie pārsvarā bija bērnu kori. Lūk, šī koncerta epizode bija man tāds ļoti pamudinošs motīvs izvēlēties šo kolektīvu. Pieteicos dziedāt, un mani kā baritonu pieņēma. Pēc tam dažkārt no J. Dūmiņa saņēmu uzdevumu apmācīt kādu kora balss grupu.

Kā kļuvāt par Jāņa Dūmiņa studentu? Vai pats izvēlējāties savu pedagogu?

K. Beinerts: Nokārtoju iestājeksāmenus, izturēju konkursu un tiku uzņemts Kordiriģēšanas katedras Jāņa Dūmiņa klasē. Drīzāk, ka Dūmiņš bija izvēlējies mani, taču droši to apgalvot nevaru.

A. Milzarājs: Kad iestājos Konservatorijā (tagad – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija), sajutos pavisam citā realitātē, citā līmenī. Jānis Dūmiņš bija šīs augstskolas docētājs kordiriģēšanas klasē. Neatceros, ka būtu rakstījis kādu iesniegumu, lai kļūtu par viņa studentu, taču mēs viens otru jau pazinām no kora Rīga, un tā kļuvu par viņa audzēkni. Pirmajā kursā sāku strādāt dažādos koros ārpus Rīgas, piemēram, skolotāju korī Valmiera. Bet bija vēl viena interesanta sakritība. Diriģents Arvīds Platpers mani uzaicināja par kormeistaru Baldones jauktajā korī, pēc gada jau no viņa pārņēmu kora vadību un pirmo reizi kā diriģents startēju ar šo kori Dziesmu svētkos. Tur atkal sastapos ar Dūmiņa dzimtu, kas cēlusies no Baldones. Profesors Dūmiņš mani vienmēr ļoti atbalstīja.

Kā kļuvāt par jauktā kora Rīga kormeistaru?

K. Beinerts: Pēc pirmā semestra Konservatorijā Dūmiņš uzaicināja mani dziedāt. Tā bija tolaik izplatīta pedagogu prakse – aicināt savus studentus dziedāt viņu vadītajos koros. Pamazām sāka man uzticēt sīkus pienākumus – “iedziedināt” kori, strādāt ar balss grupām, mācīt nošu materiālu. Un tad drīz vien ļāva arī pašam diriģēt. Tā es kļuvu par vienu no viņa kormeistariem.

A. Milzarājs: Kā jau minēju, vidusskolas laikā dziedot korī Rīga, dažkārt palīdzēju darbā ar kādu no balss grupām. Bet par oficiālu kormeistaru kļuvu krietni vēlāk – 1985. gadā. Tajā laikā, kā zināms, pēc augstskolas pabeigšanas bija valsts sadale. Absolventu norīkoja darbā konkrētā vietā, kur bija jānostrādā noteiktie trīs gadi. Biju pirms tam runājis ar vadību, ka mani varētu norīkot par kormeistaru korī Rīga, un tā arī notika. Tomēr profesors drīz vien aizgāja no kora Rīga. Viņa darbu turpināja Edvīns Dziļums, kurš pirms tam jau kādu laiku Rīgā bija strādājis par kormeistaru.

Profesors Dūmiņš un Dziesmu svētki, arī studentu Gaudeamus – ko gribat izcelt, atceroties diriģentu Jāni Dūmiņu? Ko sadarbība ar viņu ir devusi jums kā diriģentam?

K. Beinerts: Kora Rīga kodolu veidoja Medicīnas institūta studenti, tāpēc mēs vienmēr piedalījāmies arī Studentu dziesmu svētkos Gaudeamus, kur Dūmiņš bija viens no virsdiriģentiem. Viņam patika lieli kori, plaši žesti, varens skanējums, izteiksmīgas kadences. Un arī ziedi un ovācijas.

Bet es arvien vairāk sāku domāt par mazu sastāvu ar izteiksmīgu, niansētu un tīru skanējumu – tā nodibināju jauniešu kamerkori Daugaviņa, ar ko 1985. gada Dziesmu svētku “koru karos” izcīnījām pirmo vietu. Ar to mans desmit gadu darbs korī Rīga beidzās.

A. Milzarājs: 1985. gadā, tāpat kā iepriekš 1980. gadā, kopā ar kori Rīga piedalījos Dziesmu svētkos. Tad jau varēja just tādus kā kora “atplūdus”.

Tomēr Dūmiņš ar savu personības ietekmi panāca kora spēcīgu mobilizāciju – Rīgas Medicīnas institūtā pastiprināti tika izsludināta dziedātāju uzņemšana. Un tiešām arī bija milzīgs studentu – jauno dziedātāju – pieplūdums.

Es kā diriģenta palīgs iesaistījos grupu darbos. Strādājām pamatīgi, lai dabūtu savā pulkā ļoti laba līmeņa dziedātājus. Atceros vienu epizodi. VEF kultūras pilī notika mēģinājums tikai vīru balsīm. Sastāvs bija tāds, ka nevarēja ietilpt mēģinājumu telpā, kur parasti mēģinājumu noturēja vesels kolektīvs – vajadzēja dalīties uz pusēm. Tā laika koncertu fotogrāfijās var redzēt tādus skatus, kādi mūsdienās jauktajos koros vairs nav iedomājami – vīru sastāvs trijās rindās, kādas 40 vīru balsis. Daudzi tā laika dziedātāji, kas izgāja šo “sietu”, ar kora dziedāšanu ir saistīti joprojām, viņi ir “inficēti” ar kora dziedāšanu, pateicoties Dūmiņam – viņa suģestijai, spējai iedvesmot, lai viņam sekotu. Būdams mans skolotājs, diriģēšanas stundās viņš arī man mēģināja mācīt šo suģestijas spēku un to, ka roku kustības nav tās, kas vada kori, bet gan diriģenta muzikālā doma un personības starojums.

Koris Rīga tajā laikā, tāpat kā tagad, bija un ir viens no vadošajiem koriem Latvijā, kas Dziesmu svētku “koru karos” izcīnīja pirmās vietas.

1985. gads. Jānis Dūmiņš – Dziesmu svētku virsdiriģents. Foto no RSU muzeja krājuma

Kādi ir spilgtākie notikumi, kurus atceraties no kora Rīga laikiem?

K. Beinerts: Tā laika spilgtākais notikums man bija dalība Emīla Dārziņa simtgadei veltītajā jauno diriģentu konkursā, kur man tika piešķirta pirmā vieta. Otrs spilgtākais notikums, saistīts ar pirmo, bija Dārziņam veltītais koncerts Operā, kur piedalījās kori Daile, Juventus un Rīga un man kā uzvarētājam tika uzticēts diriģēt E. Dārziņa Minjonu.

A. Milzarājs: Spilgtākie notikumi saistās ar 1979. un 1982. gadu. Padomju laikā, kā zināms, izbraukt ārpus PSRS bija kaut kas ārkārtējs un īpašs. Korim Rīga 1979. gadā bija gods piedalīties starptautiskā festivālā Leipcigā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā (Austrumvācijas nosaukums padomju laikā). Man šis bija pirmais brauciens uz ārzemēm. Bet 1982. gadā bijām Rīgas sadraudzības pilsētā Pori, Somijā. Korim tas nebija pirmais brauciens uz Somiju. Jānis Dūmiņš bija draudzības biedrības Latvija-Somija vadībā un aktīvs pārrobežu kultūras apmaiņas iniciators. Toreiz Somijā, Pori, kur notika Ziemeļvalstu Strādnieku koru festivāls (Rīgā dziedāja jaunieši gan no Rīgas Medicīnas institūta, gan no rūpnīcas VEF, tādēļ kvalificējās šim festivālam), notika atsevišķs kora Rīga koncerts. Izpildījām Vergu kori no Verdi operas Nabuko.

Klausītāji zālē pēc šī priekšnesuma īsu brīdi burtiski pamira – tas bija izpildījums ar tik lielu diriģenta Dūmiņa suģestijas spēku! Viņš bija atradis pareizo kontekstu situācijai – mēs, kas bijām no okupētas valsts, tobrīd dziedājām brīvā zemē un ar dziesmu vēstījām par savu “ieslodzījumu”.

Tajā tālajā 1982. gadā mēs par Latvijas neatkarību pat vēl nevarējām iedomāties! Koncertmeistare Gunta Laukmane, kura vispirms jau priecājās par brīnišķīgo koncertflīģeli Steinway, kādu iepriekš nebija gadījies spēlēt, teica, ka šis koncerts Jāņa Dūmiņa vadībā bijis kā viņas zvaigžņu stunda.

Cik liela bija diriģenta Jāņa Dūmiņa nozīme darbā ar kori, lai veidotu saliedētu kolektīvu? Kādus saliedēšanas pasākumus atceraties?

K. Beinerts: Regulāri tika rīkoti tā sauktie kora vakari, uz kuriem visi nāca ar “groziņiem” kaut ko nosvinēt. Dūmiņš tādās reizēs mēdza spēlēt vijoli.

Vasarās tika rīkotas kora nometnes, kur galvenais uzdevums bija gatavoties skatēm un “koru kariem”. Mēģinājumi notika divreiz dienā, taču bija arī brīvais laiks atpūtai un sportam. Reiz profesors mani uzaicināja uzspēlēt badmintonu. Ražens augumā viņš vienlaikus bija arī apbrīnojami veikls. Beigās es ar nelielu pārsvaru uzvarēju, bet sviedri lija mums abiem.

Vēlāk mēs ar viņu reizēm pie kopējiem draugiem tikāmies pie kāršu galda, spēlējām zolīti.

Kādas bija maestro Jāņa Dūmiņa stiprās puses, viņa harisma?

K. Beinerts: Artistiskums, emocionalitāte. Turklāt viņam kā bijušajam vijolniekam piemita cita domāšana, atšķirīga. Viņš gribēja no kora panākt kantilēnu – plūstošu, melodisku dziedājumu, labu legato un bagātīgu tembru. Viņš, pat diriģējot, toni turēja ar vijolnieka žestu, lai dabūtu maksimālu skanīgumu un vibrato.

Reiz man rokās nonāca Dūmiņa nošu komplekts – viss izraibināts ar pasvītrojumiem, izsaukuma zīmēm, pierakstītām replikām. Viņš zināja, ko un kādēļ grib.

A. Milzarājs: Jā, noteikti harismātisks mūziķis ar iekšēju pārliecību, ar spēju citos aizdegt iedvesmu muzicēšanai, vienot visus kāda muzikāla uzdevuma dēļ un vienotai idejai. Un ne tikai muzikāli  – pat teiktu, ka tas ir daudz plašāk. Tā bija viņa personības būtība, un to izteica viņa – diriģenta  – žesti. Otru tādu diriģentu Latvijā nezinu.