Eiropas acis, ausis un mute Centrālāzijā. RSU absolvents par pieredzi Biškekā

Ja Briselē bāzētais Eiropas Ārējās darbības dienests darbojas kā Eiropas Savienības (ES) ārpolitiskā sirds, tad aptuveni 140 ES delegācijas un biroji, kas mājo visos pasaules reģionos, ir tā smalki veidotā sistēma, kas nodrošina šī organisma asinsriti. Vadot Politikas, mediju un informācijas nodaļu ES delegācijā Kirgizstānā, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) absolvents Raimonds Vingris ir ES acis, ausis un mute šajā košajā Centrālāzijas reģiona valstī.

Savulaik RSU lika labus pamatus, lai sagatavotu Raimondu darbam Eiropas līmeņa diplomātiskajā dienestā, un tomēr – viņam prasījās akadēmiskās zināšanas starptautiskajās attiecībās bagātināt arī angļu valodā, tāpēc vienu no saviem maģistra grādiem viņš ieguva Diplomātijas studiju akadēmijā Maltā. Diplomāts atzīst – ja toreiz RSU būtu piedāvājusi iespēju, kas nu pieejama visiem studētgribētājiem, proti, apgūt maģistra studiju programmu International Governance and Diplomacy angļu valodā, tā būtu bijusi viņa pirmā izvēle. “Jebkura iespēja stiprināt mūsdienu pasaules lingua franca ir jāizmanto, ja cilvēks vēlas kvalitatīvi komunicēt starptautiskā vidē,” saka Raimonds. Intervijā viņš stāsta par studiju laiku un līdzšinējo diplomāta pieredzi Rīgā, Briselē, Biškekā un citviet.  

Kā sākotnēji izvēlējāties tieši politikas zinātni kā savu studiju jomu?

Godīgi runājot, vēl vidusskolas pēdējā gadā nebiju izlēmis par specialitāti, ko vēlētos apgūt. Drīzāk bija skaidrs, ko noteikti nevelētos studēt. Vienlaikus bija diezgan skaidra vēlme būt tuvāk cilvēkiem, iespēju robežās palīdzēt sabiedrībai. Papildus, protams, vilināja potenciālā iespēja darboties starptautiskā vidē. Politikas zinātne tādējādi atbilda atsevišķām personīgām interesēm un deva salīdzinoši skaidru priekšstatu par potenciālajām nākotnes profesijām, kuru starpā ietilpa arī diplomātija.

Kāda ir jūsu tipiskā darba diena, strādājot ES delegācijā Kirgizstānā?

Manā pārziņa ES delegācijā ir politikas, mediju un informācijas jautājumi. Runājot par politiku, manas nodaļas paspārnē ir gan divpusējais plaša spektra dialogs ar partnervalsti, gan iekšpolitisko, ārpolitisko, ekonomisko notikumu monitorings un analīze. Savukārt preses un informācijas sadaļa galvenokārt aptver delegācijas darbu ar vietējo publiku caur attiecībām ar medijiem un plašu publiskās diplomātijas instrumentāriju.

Tipiska darba diena ietver šīs jomas – komandas iekšējais darbs nolikto uzdevumu veicināšanā, koordinācija ar citam delegācijas nodaļām, galvenokārt attīstības sadarbības projektu nodaļu,  dialogs ar partnervalsts valstisko un nevalstisko sektoru un regulāri kontakti ar starptautiskajiem aktieriem, tostarp citiem diplomātiem valstī.  

Cik starptautiska ir jūsu komanda?

Delegācijā kopumā ir 30 cilvēku. Aptuveni puse ir ES pilsoņi, kuri nāk no tādām valstīm kā Austrija, Portugāle, Beļģija, Polija, Itālija, Francija un Dānija, kamēr otra puse ir vietējie darbinieki. Tā ir izteikti profesionāla darba vide, ko nodrošina visaptveroša un detalizēta iekšējo procedūru un noteikumu bāze. Dažubrīd darbs ES delegācija raisa pārdomas par birokrātijas lielo lomu, taču vienlaikus jāatzīst, ka atrunāta un visiem skaidra individuālo un kolektīvo uzdevumu noteikšana gala rezultāta kalpo par stūrakmeni profesionālai darba videi.

Runājot par darbu starptautiska vidē un kolektīvā, jāsaka, ka tas ir izaicinošs, jo bieži vien ietver pielāgošanos dažādām mentalitātem un atšķirīgam darba stilam, bet vienlaikus tas ir arī izglītojošs un interesants process. Turklāt, neraugoties uz atšķirīgu piegājienu, bieži vien darba rezultāts ir vienlīdz kvalitatīvs, neatkarīgi no tā, vai to veic itālis vai kirgīzs. Mūsdienu diplomātija nav iedomājama bez starptautiska kolektīva, un šie darba apstākļi paši par sevi jau veicina diplomātam nepieciešamās īpašības – pārrunu vešanu, toleranci, kompromisa mākslu un citas.   

Jūsu karjeras pieturpunkti ģeogrāfiski ir bijuši ļoti dažādi: Rīga, Brisele, Tbilisi, Taškenta, tagad Biškeka. Cik raiti Jums izdodas pielāgoties katrai nākamajai pagaidu mājvietai?

Ar katru nākamo valsti manā diplomāta pieredzē adaptēšanās ir notikusi vieglāk. To var saistīt gan ar augošo profesionālo pieredzi, gan ar izpratni par to, ko sniedz starptautiska dzīves vietas maiņa. Lai arī dzīves kvalitāte, komforts un sabiedrības mentalitāte krasi atšķiras, piemēram, Briselē un Centrālāzijas galvaspilsētās, mana adaptēšanās gan vienā, gan otrā paņēma līdzīgu laika posmu – komforta sajūta un zināma rutīna iestājās pēc aptuveni pusgada. No personīgās pieredzes varu teikt, ka adaptēšanās procesam palīdz aktīva ārpusdarba dzīve, jo īpaši socializēšanās un valsts izpēte, to apceļojot. Gan apzināti, gan neapzinātā līmenī uztvertā jaunā informācija pakāpeniski pielāgo tevi jaunajai videi.

Vai kāda no šīm pagaidu mājvietām ir bijusi sirdij tuvākā?

Grūti izcelt kādu vienu – katrai valstij ir piemitis kas īpašs, ar katru ir saistīti gan profesionāli, gan privātas dzīves notikumi, kas ir veidojuši manu personību un dzīvesgājumu. Pats sev esmu atzinis, ka šis ir viens no diplomāta dzīves pozitīvākajiem aspektiem – iespēja dzīvot salīdzinoši ilgu laika jaunā vidē, uztverot tās sociālo un kultūras individualitāti, un galu galā zināmā mērā tajā integrēties. Tas ļoti bagātina!

Lai  arī maģistrantūrā studējāt Diplomātijas studiju akadēmijā Maltā, kur uzmanības fokusā ir Vidusjūras reģions, tomēr patlaban darba dzīvē esat Centrālāzijas eksperts. Kā jūs raksturotu šo reģionu?

Šis ir nudien interesants reģions: atsevišķās valstīs notiek ļoti apjomīgi reformu un attīstības procesi, reģions ir strauji demogrāfiski un ekonomiski augošs, turklāt tā ekonomiskais potenciāls joprojām ir lielā mērā neizmantots. Turklāt Centrālāzija atrodas Eiropas un Āzijas krustcelēs. Daudzi reģiona eksperti šobrīd notiekošos subreģionālās un transreģionālās sadarbības un integrācijas procesus salīdzina ar vēsturisko Zīda Ceļa atdzimšanu jaunā kvalitātē. Šis reģions ir stratēģiskās uzmanības centrā Krievijai, Ķīnai un atsevišķām reģionālām lielvarām. Tas viss veicina starptautisko interesi par Centrālāziju, arī no ES puses.

Cik lielā mērā Centrālāzija patlaban ir ES ārpolitikas uzmanības fokusā?

ES Centrālāziju  redz kā tā saucamo kaimiņu kaimiņu reģionu, kas, lai arī ģeogrāfiski ir tālu, tomēr robežojas ar atsevišķiem būtiskiem ES tiešajiem kaimiņiem. Turklāt vairākām ES dalībvalstīm ir vērā ņemamas saites ar reģionu, piemēram, vēsturiskās, kā Latvijai. ES reģionā saskata lielu potenciālu, un tā vēlas būt aktīvs un atklāts partneris Centrālāzijas reformu centienos un modernizācijā. Liels uzsvars tiek likts uz jaunatni. ES pieaugošo uzmanību reģionam labi ilustrē nesen pieņemta jaunā ES Centrālāzijas stratēģija, kas ir veidota, lai stiprinātu un padziļinātu savstarpējās attiecības. Ar atsevišķām reģiona valstīm ES šobrīd arī stiprina divpusējo attiecību juridisko bāzi, kas noteikti veicinās attiecību padziļināšanu nākotnē.  

Cik lielā mērā jūs šai starptautiskajai karjerai sagatavoja RSU?

Studijas RSU nevar nosaukt par vieglu pastaigu – pats savā pirmajā studiju gadā pārliecinājos, ka sekmīga studēšana RSU prasa laika disciplīnu un iespaidīgu darba un intelektuālās reflekcijas apjomu. Vienlaikus, vērtējot studiju laiku no šodienas perspektīvas, ir skaidri redzams, ka ieguldītais darbs ir nesis augļus. Tas stiprināja pašapziņu, ka apgūtā teorētiskā bāze par politikas zinātni un starptautiskajām attiecībām ir pietiekami konkurētspējīga Eiropas un pasaules kontekstā. Galu galā bakalaura studijas RSU nostiprināja manu vēlmi starptautiskās attiecības un diplomātiju studēt arī maģistratūra un, kas būtiski, izvēlēties attiecīgu profesiju, kura šodien man sniedz lielu gandarījumu.