Elpa pakausī: studentu konferences rīkotāji gadu no gada latiņu virza augstāk

Pērnā gada konferencei, kas pulcēja ap 2000 dalībnieku no 25 pasaules valstīm, Latvijas Studentu apvienība nupat piešķīrusi Gada balvu nominācijā Gada projekts. Ar kādām sajūtām patlaban strādājat pie šāgada pasākuma?

Ir skaidrs, ka latiņa šīgada konferencei ir uzstādīta superaugstu. Jau pagājušajā gadā studenti konferences vērienu cēla, pirmoreiz rīkojot to divu dienu garumā. Pērn bija arī negaidīti liela ārvalstu studentu dalība, padarot to par pasākumu, kas, nepārspīlējot, līdzinās pasaulē zināmām studentu konferencēm. Attīstība, kādu RSU studentu zinātniskā konference pēdējos gados piedzīvojusi, ir kā elpa pakausī mums, šīgada rīkotāju komandai.

Papildu izaicinājums šogad ir tas, ka RSU pirmoreiz notiks Zinātnes nedēļa – trīs vērienīgas konferences, piecas dienas, kas no rīta līdz vakaram pildītas ar pētniecībai veltītiem pasākumiem, kas nozīmē, ka arī iekšējā konkurence ir ievērojami pieaugusi. Nepazust uz 1., 2., un 3. aprīļa konferenču fona ar visiem to grandiem, aptvertajām tēmām un zinātnes līmeni – tas ir viens no mūsu šīgada lielajiem izaicinājumiem.

Kā studentu konference patlaban izskatās skaitļu ziņā?

Mēs lepojamies ar to, kas sasniegts jau līdz šim – tēžu skaits pieaudzis teju par ceturto daļu, turklāt trīskāršojusies interese tieši no sociālo zinātņu pētnieku puses.

Ir jau piektais gads, kopš studentu konference kļuva starptautiska, un šogad esam saņēmuši 70 tēžu pieteikumus no ārvalstīm: Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Vācijas, Čehijas, Somijas, Zviedrijas, Ukrainas, Krievijas, Uzbekistānas un Kosovas. Lietuviešu starp ārvalstu dalībniekiem ir visvairāk – viņi ir mūsu veterāni, ja runājam par starptautisko aspektu. Šogad pieaugusi ir Vācijas studentu dalība, par ko mums liels prieks.

Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad bija divi keynote runātāji, šī gada konferencē mums tādi būs trīs: asociētais profesors Noels Kristofers Barengo (Noël Christopher Barengo) no Floridas Starptautiskās universitātes, kurš runās par cukura diabēta prevenciju, savukārt Vašingtona Universitātes profesors Metjū Goldsmits (Matthew Goldsmith) ziņos par terapiju smagi slimiem bērniem (Recognition, evaluation and initial treatment of seriously ill children), bet žurnāliste Sandra Kropa, kas teju vienīgā Latvijā no mediju vides pārstāvjiem specializējusies zinātnes komunikācijā, runās par mediju lomu veselības un vides jautājumu komunikācijā.

Pateicoties studentu zinātniskajiem pulciņiem, būs arī dažādas darbnīcas praktisko zināšanu papildināšanai. Esam pielikuši izdomu, lai šogad Rīgas tūri padarītu saistošu plašam konferences apmeklētāju un dalībnieku lokam. Rādīsim gan galvaspilsētas ierastos vaibstus – Vecrīgu, Art Nouveau pieturpunktus –, gan mazāk ierasto, turpinot ar vizīti Saeimā, kā arī My Clinic Rīga, kur mūs laipni solās uzņemt RSU absolvents, klīnikas vadītājs Māris Arājs, bet noslēgumā dosimies uz Centrāltirgu, kas, mūsuprāt, būs interesanti ikvienam ārvalstu viesim.

Izklausās, ka lielākais izaicinājums konferences apmeklētājiem būs paspēt visu apmeklēt.

Jā [smejas]. Savukārt mūsu šībrīža izaicinājums ir dienas kartēšana – plenārsesiju, sesiju, posteru prezentāciju, darbnīcu, ekskursiju, Rīgas tūres un citu aktivitāšu salikšana divās dienās.

Pieļauju, ka būt par flagmani komandai, kas visu šo paveic, nav viegls uzdevums. Saki, kā nonāci līdz tam, ka teici jāvārdu šī ambiciozā projekta vadīšanai?  

Viss sākās otrā kursa noslēgumā, kad beidzot bija iespēja uz brīdi iznirt no mācībām, un es pieteicos palīdzēt Studējošo pašpārvaldei ar konferences darbiem. Mums divatā uzticēja koordinēt vietējo žūriju, un šis pienākums uz mani atstāja milzu iespaidu. Žūrijā – vesels profesoru “zieds”, kas man bija īsts wow efekts!

Es gan esmu izteikts rezultāta cilvēks, un man bija grūti deviņus mēnešus strādāt, nespējot sataustīt izdarīto. Bet tad pienāca konference, viss notika pa punktiem, kā pēc grāmatas! Tik intensīvi, bet ar pēcgaršu, kas pilna gandarījuma! Kad pēc pasākuma runāju ar kolēģiem, visā šajā pacilātībā pieļāvu iespēju, ka varētu uzņemties konferences rīkošanu šogad. Tā arī bija man “kļūda” [smejas], jo vasarā, kad [2018. gada studentu zinātniskās konferences projekta vadītāja] Sandra Cipkina man vēlreiz pārjautāja, un es mēģināju no šī piedāvājuma izlocīties, viņa atsauca atmiņā manu sākotnējo jāvārdu. Un tā 13. jūnijā es kļuvu par studentu zinātniskās konferences projekta vadītāju.

No jūnija, kad uzņēmies vadīt projektu, būs riņķī teju jau deviņi mēneši.

Jā [smejas], simboliski! Arī mēs iekšēji tveram šo pasākumu kā bērnu! Šajā laikā ir bijuši savu cēlumi un kritumi katram no mums vairāk nekā 20 cilvēku lielajā komandā. Ir nepieciešams liels entuziasms, lai šis bērns ieraudzītu dienasgaismu. Pati patlaban turos pie vadmotīva, ka laiks, ko mēs pavadām sūkstoties, varēja tikt veltīts tam, lai izdarītu ko vērtīgu.

Kāds bija tavs ceļš līdz medicīnas studijām?

Savā ziņā klasisks – mana mamma ir ārste. Slimnīcā praktiski uzaugu un neko citu dzīvē teju nebiju redzējusi. Kādi man bija varianti? [smejas] Turklāt, visticamāk, ka rezidentūrā studēšu ginekoloģijas specialitātē, iešu mammas pēdās arī šajā ziņā.

Es nāku no Tukuma, kur esmu pavadījusi pirmos dzīves 15 gadus, līdz iestājos Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Biju mazliet cimperlīgs bērns, jau pamatskolā nomērķēju uz mācībām Rīgā. Ģimnāzijā mācījos ķīmijas un bioloģijas klasē, un daudzi no maniem klases biedriem ir mani kolēģi arī te, RSU. Ir tik forši satikties Dzirciema ielā un uzsist klaču! Tagad varu teikt, ka gadu no gada jūtos arvien gandarītāka par savu uzvēli. Patiesībā, esmu kaifā no medicīnas studijām un esmu pilnīga RSU patriote! Mums ir fantastiski docētāji, zinoši ārsti, no kā mācīties un ņemt par saviem skolotājiem. Mums ir tik starptautiska vide – jauktās grupas, viesdocētāji. Tā var izveidoties plašs kontaktu tīkls gan šaipus, gan otrpus okeānam. Tas ir tikai loģiski, ka tik starptautiskā studiju vidē ir arī starptautiska zinātne, tostarp starptautiskas konferences.