Ernests Burtnieks: "No 1950. gada jūlija esmu nozīmēts par Rīgas Medicīnas institūta direktoru"

(tur līdztekus Tuberkulozes institūta direktora vietnieka amatam viņš bija Kara medicīnas akadēmijas asistents) ieradās Rīgā, sāka darbu Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē un četru gadu laikā izveidoja ļoti strauju akadēmisko un administratīvo karjeru – kļuva par Iekšķīgo slimību propedeitikas katedras profesoru un Medicīnas fakultātes dekānu (1949), bet no 1950. gada – par jaundibinātā Rīgas Medicīnas institūta direktoru.

RSU Medicīnas vēstures institūta docente Maija Pozemkovska:

“Joprojām nav izvērtēta E. Burtnieka pedagoģiskā un organizatoriskā darbība, izveidojot Rīgas Medicīnas institūtu, un viņa kā rektora ieguldījums augstskolas attīstības sākumposmā (līdz traģiskajai nāvei 20.06.1958.).”

RSU muzeja rīcībā nav plašu materiālu, kas liecinātu par profesora Burtnieka dzīves un darba gaitām. Līdzgaitnieku atmiņas ir fragmentāras. Daudz pūļu materiālu iegūšanā ieguldījusi docente M. Pozemkovska. 2014. gadā viņai izdevās sameklēt profesora E. Burtnieka ģimenes pēcnācējus Sanktpēterburgā, kas laipni dāvājuši dažus jaunus priekšmetus muzejam, tajā skaitā E. Burtnieka 1945. gadā Ļeņingradā rakstītu vēstuli dzīvesbiedrei, kura tobrīd uzturas Rīgā, un autobiogrāfiju. Tā, spriežot pēc labojumiem ar precizētu aktuālo informāciju paša profesora rokrakstā, domājams, tapusi ap 1952. gadu. Piedāvājam iepazīties ar šo dokumentu, kā arī ar nelielu fragmentu no vēstules dzīvesbiedrei Verai, kurā ne tikai var nojaust Ernesta Burtnieka ambiciozos profesionālos centienus, bet arī atklāj viņu kā mīlošu ģimenes cilvēku.

Plašāk par profesoru E. Burtnieku

Par E. Burtnieku mājaslapā 100 personības Latvijas medicīnas vēsturē

Ernesta Burtnieka autobiogrāfija

Autobiogrāfijas tulkojums latviešu valodā

Iespējams, zinātnes padomes sēde, anatomikumā 20. gs. 50. gados. 1. rindā no kreisās: 3. Rafails Šubs, tad Arčils Mačabeli, Ernests Burtnieks, Aleksandrs Liepukalns; 2. rindā no kreisās: 2. Vasīlijs Kalbergs, tad Aleksandrs Bieziņš, Dominiks Kalvelis, Kristaps Rudzītis. Foto no RSU muzeja krājuma

Jā, vēstule sievai Verai, nevis mammai

Vēstules oriģināls (krievu valodā)

Ļeņingradā, 1945. gada 25. martā

Mīļo mammīt! 

(..) Vispirms man gribētos uzzināt no Tevis, kādi ir dzīves apstākļi Rīgā un, vai pēc tavām domām, ir vērts mainīt Ļeņingradu pret Rīgu. Tas ir galvenais, ko vajag noskaidrot. Kā ar dzīvokli, mēbelēm un citām labierīcībām? Tev uz šiem jautājumiem jādod atbilde no sievietes skatupunkta – kā saimniecei, kurai nāksies uz saviem pleciem uzkraut visu mūsu laulības dzīves smagumu. Atkārtoju – tas ir galvenais! 

Ja tomēr apstākļi un apkārtējā atmosfēra ir slikta, tad vienkārši nav vērts to darīt. Kas attiecas uz manu darbu, tad tam ir otršķirīga nozīme, jo izšķirošās ir pirmās prasības, lai pārceltos uz Rīgu. 

Protams, būtu ļoti vēlams dabūt docentūru universitātē, pieņemu, ka tā ir ļoti reāla lieta. Parunā par to ar Ernestu*. Esi ar viņu pilnīgi atklāta, izstāsti par mūsu dzīvi Ļeņingradā un izskaidro, ko mēs zaudējam, pārceļoties uz Rīgu. Jautājums par Geročku** arī ir nopietns. Viena lieta man nepieciešama, lai pārceltos – izziņa, ka man tiek piešķirta docenta vieta Universitātē. 

(..) Mīļo mammīt, tava prombūtne tomēr jūtama, garlaicīgi un trūkst ļoti dārgā cilvēka. Bieži pārlasu tavas atklātnes, lai atsauktu atmiņā tavu prombūtni. Bet Gera**, briesmone, neļauj man lasīt, slēpj visas atklātnes. Gulēt arī vienam slikti. Tik viena vēlēšanās, lai tu atpūstos un atveseļotos! 

Nodod visiem sveicienus! Skūpstu. 

Tavs Ernests 

(..)

* Nav zināms, kas ir Ernests.
** Geročka, Gera – Burtnieku meita Gertruda.

Ernests Burtnieks (2. no kreisās) kādā mītiņā Rīgā (iespējams, 1. vai 9. maija gājienā) 20. gs. 50.gados kopā ar, iespējams, kolēģiem. Foto no RSU muzeja krājuma