Fizioterapeitam skalpeli nevajag!

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Rehabilitācijas fakultātei šogad 25. Nesenais tīnis ir kļuvis pieaudzis un nobriedis, jau zina, ko dzīvē vēlas sasniegt, jau apgūtas noteiktas zināšanas un prasmes, tomēr daudz kas vēl priekšā, un visi ceļi ir atvērti.

Viena no populārākajām un sabiedrībai nozīmīgākajām Rehabilitācijas fakultātes studiju programmām ir fizioterapija. Ko par studijām, šīs specialitātes šodienu un nākotni domā Linda Skulme, kura šogad pabeidza Rehabilitācijas fakultāti un nesen sāka strādāt par fizioterapeiti sporta skolā, un Jānis Jasjukevičs, kurš iestājās pirmajā fakultātes iesaukumā pirms 25 gadiem un jau ilgus gadus ir cienīts savas jomas praktiķis? Iesildot fakultātes absolventu salidojumu, kas notiks 20. septembrī, aicinājām abus uz sarunu.

Kādēļ savulaik izvēlējāties studijas tieši Rehabilitācijas fakultātē?

Jānis: Biju tikko pabeidzis Rīgas Sarkanā Krusta medicīnas māsu skolu un ieguvis ārsta palīga specialitāti. Tad, pārskatot toreizējās Latvijas Medicīnas akadēmijas piedāvātās studiju programmas, ievēroju jaunizveidoto Rehabilitācijas fakultāti. Tā kā biju pabeidzis māsu skolu ar izcilību, tad nolēmu pamēģināt un 1994. gadā iesniedzu dokumentus. Atceros, ka toreiz, pirmajā iesaukumā, uz šo fakultāti bija vislielākais studētgribētāju skaits. Interesanti, ka bija jākārto pārbaudījuma eksāmens domrakstā. Vēlāk ar kursabiedriem smējāmies, ka esam fizioterapeiti literāti.

Linda: Man ļoti patīk sports, trenējos basketbolā. Reiz guvu traumu un nācās iet pie fizioterapeita. Tas ietekmēja profesijas izvēli, jo sapratu, cik nozīmīgu un vajadzīgu darbu veic fizioterapeits. Tas ir aktīvs darbs, kas saistīts ar sportu un veselības aprūpi. Piesakoties studijām bija jāizvēlas prioritātes. Pirmā prioritāte bija fizioterapija, otrā bija ergoterapija, bet trešā – veselības sporta speciālists, kas arī ir cieši saistīts ar sportu un veselības aprūpi.

Kā atceraties studiju laiku? Sviedri lija?

Jānis: Domāju, ka tolaik īsti skaidrs nebija, ne fakultātes veidotājiem, ne pirmajiem studētgribētājiem, kas tie būs par speciālistiem. Vai tie būs ārsti rehabilitologi, vai fizioterapeiti. Nebija viegli ne docētājiem, ne pašiem studentiem. Domāju, ka mēs mācījāmies viens no otra. No trīsdesmit mācības sākušajiem studentiem jau pirmajā gadā puse atbira. Rezultātā absolvēja tikai 14 studenti, kuri ieguva fizioterapeita specialitāti un bakalaura grādu veselības aprūpē. Visgrūtākie, protams, bija pirmie divi gadi, kad bija daudz jāmācas anatomija, histoloģija, ķīmija un fizika. Vēlāk ļoti interesantas šķita praktiskās cikla nodarbības. Praktiskām nodarbībām stacionārā ir ļoti liela nozīme. Nezinu, kā tagad tiek veidots studiju process, bet manā laikā mēs tiešām pavadījām daudz laika slimnīcās. Jau studiju pēdējā gadā sāku strādāt Nacionālajā rehabilitācijas centrā (NRC) Vaivari, kur tolaik viss tikai veidojās. Tā bija arī laba prakses vieta Rehabilitācijas fakultātes studentiem. Uzskatu, ka mēs visi kopā bijām rehabilitācijas celmlauži Latvijā.

Linda: Studijas var sadalīt pa gadiem. Pirmais bija smags, jo galvā jākaļ teorija un tu pat īsti vēl nesaproti, kādēļ tas ir nepieciešams. Anatomija, fizioloģija, bioloģija, ģenētika, visi priekšmeti, kas veido izpratni par cilvēku. Tagad atskatoties redzu, ka četri mācību gadi bija ļoti pareizi sadalīti. Otrajā gadā jau pievienojās kinezioloģija, kas rada izpratni par cilvēku kustībām. Tad arī saproti, kādēļ ir nepieciešama teorija par cilvēka uzbūvi. Trešajā gadā jau sākām iet uz veselības iestādēm, rehabilitācijas centriem, slimnīcām un dažādām ambulatorajām ārstniecības iestādēm. Tur sastapāmies ar pacientiem un reāli redzējām ko speciālists, par kādu vēlamies kļūt, ikdienā īsti dara. Tātad pirmie divi gadi bija grūti, jo studijas balstījās uz teorijas apguvi; trešais gads ir apjausmas gads, vai izvēlētais tiešām ir tas, ko gribi darīt. Visu ceturto gadu ilgst prakse, kas notiek piecās veselības aprūpes iestādēs. Ir iespēja sastapties ar dažādiem pacientiem – bērniem, senioriem, sportistiem un citiem. Students saprot, ar kuru pacientu grupu gribēs nākotnē strādāt.

Kā vērtējat līdzšinējo rehabilitācijas jomas attīstību?

Jānis: Attīstība ir milzīga. Rehabilitācijas fakultātē var iegūt ne tikai fizioterapeita kvalifikāciju, bet arī ergoterapijas, protezēšanas un ortozēšanas, audiologopēdijas un uztura specializācijas. Ar lielu sajūsmu es skatos uz šī brīža materiāli tehnisko mācību bāzi. Domāju, ka šobrīd studentiem ir vēl plašākas iespējas un ļoti interesants studiju process. Ne velti jau vairākus gadus Ēnu dienā jaunieši vēlas iepazīties ar fizioterapeita specialitāti, kas ir kļuvusi par vienu no populārākajām Latvijā. Ja pirms 25 gadiem cilvēkiem Latvijā vēl bija jāskaidro, kas ir fizioterapeits un ko viņš dara, šobrīd vārds fizioterapeits ir saprotams ikvienam. Ikvienā – gan ambulatorā, gan stacionārā – medicīnas iestādē ir sastopami fizioterapeiti. Latvijā ir izveidojusies spēcīga fizioterapeitu asociācija.

Linda: Esmu pārliecināta, ka attīstība ir katru gadu. Ārstniecības procesā arvien vairāk un dziļāk tiek integrēti funkcionālie speciālisti kā fizioterapeits, ergoterapeits un vairāki speciālisti strādā kopā. Fizioterapijā ienāk jaunas metodes, tehnoloģijas, ārvalstu pieredze, gan ārvalstīs, gan Latvijā notiek kursi par manuālo terapiju, slinga terapiju, citiem terapijas veidiem, kas tiek pielietoti pie dažādām saslimšanām vai funkcionāliem traucējumiem pacientam.

Precīzu rehabilitācijas jomas attīstību ne vienmēr ir viegli pateikt studiju laikā, jo nezini, kad jaunais un līdz šim nezināmais ir kas inovatīvs Latvijai kopumā un kad – tikai tev, studentam. Tagad labi zinu, ka ir atrastas jaunas metodes, ir zinātniskie darbi, tiek veikti pētījumi; atceros, ka bakalaura darbu aizstāvēšanā bija daudz interesanta, ko prezentēja kursa biedri. Pēdējos gados arvien biežāk tiek novērtēti ergoterapeiti un viņu loma pacientu rehabilitācijā un funkcionālo spēju atjaunošanā. Ergoterapeits pielāgo vidi un palīglīdzekļus, lai pacients atkal kļūtu neatkarīgs. Ergoterapijas programma ir rehabilitācijas jomas attīstības piemērs. Pirmie seši ergoterapeiti sāka strādāt pirmajā ergoterapijas nodaļā NRC Vaivari, un tajā pašā gadā tika izveidota atsevišķa studiju programma. Sākumā pieprasījums pēc šiem speciālistiem nebija liels, jo cilvēki nezināja, kā ergoterapija atvieglo un paātrina atveseļošanās procesu, toties pašreiz ergoterapeitiem darba netrūkst.

Kāda ir fizioterapeita loma ārstniecības procesā šodien un kā prognozējat nākotni?

Jānis: Fizioterapija šodien ieņem svarīgu lomu veselības aprūpē. Par rehabilitācijas, it sevišķi fizioterapijas nepieciešamību mūsdienās vairs nešaubās neviens.

Fizioterapeits ir atbalsts jebkuram – gan cilvēkam ar nopietnām veselības problēmām, gan praktiski veselam cilvēkam, lai sniegtu rekomendācijas ikdienas dzīvē.

Skaidrs, ka arī profilaksei ir milzīga loma. Fizioterapeits ir ļoti plaša profila speciālists. Ir milzumdaudz ārstniecības metožu, kuras pielieto mūsdienu fizioterapeiti. Fizioterapija joprojām attīstās, parādās arvien jaunas idejas un tehnoloģijas. Šis darbs nav viegls, un uzskatu, ka fizioterapeita darbs joprojām nav pietiekami atalgots. Diemžēl tā ir Latvijas medicīnas problēma, bet es ticu, ka arī šajā jautājumā viss sakārtosies. Esmu Latvijas patriots un ceru, ka jaunie talantīgie fizioterapeiti nemuks projām uz ārzemēm, bet strādās Latvijas un tās iedzīvotāju labā.

Linda: Fizioterapija ieņems arvien nozīmīgāku vietu ārstniecības procesā. Ir zināmi gadījumi, kad fizioterapeits palīdz pacientam izvairīties no skalpeļa un ar īpašiem vingrinājumiem panāk vēlamo rezultātu. Bieži ārsts savas rokas pacientam klāt nepieliek un pasaka diagnozi uzreiz. Fizioterapeits uzliek rokas un paskatās, kas un kā. Kolēģe stāstīja gadījumu: reiz uz slimnīcu atnāca pacients, kam visu laiku sāpēja galva. Viņam iepriekš Latvijā veikta datortomogrāfija un tika pateikts, ka, iespējams, ir audzējs, taču nav pieejamas tik labas iekārtas, lai to noteiktu precīzi. Pacientam ārvalstīs veica datortomogrāfiju, kas atklāja, ka nekāda audzēja nav. Pēc tam, izmeklējot pacientu, kolēģe atklāja, ka viņam bija saspringti kakla muskuļi, izveidojies trigerpunkts muskulī, kas izstaroja sāpes uz galvu. Ar atbilstīgām fizioterapijas metodēm muskuļus izstiepa, atslābināja, un galvassāpes pārgāja. Labs piemērs tam, ka ne vienmēr ir nepieciešama ķirurģiska pieeja.

Manuprāt, viss sākas ar aktīvu, ergonomisku dzīves veidu un ārstniecisko vingrošanu, un operatīvi ārstē vien to, ko nevar izlabot tikai ar konservatīvām ārstēšanas metodēm. Praktiski visās lielajās slimnīcās ir piesaistīti fizioterapeiti. Tiklīdz ir bijusi, piemēram, gūžas vai ceļa endoprotezēšana, uzreiz būs klāt fizioterapeits, kurš paskaidros, kādas kustības ir ierobežotas, kādi vingrinājumi būs jāveic pēc operācijas, kā noritēs atlabšanas process. Tiem pacientiem, kuri ievēro šos padomus, atlabšanas process ir daudz efektīvāks.

Uzskatu, ka valsts līmenī plašāk būtu jāpopularizē fizioterapijas un rehabilitācijas nozīme un sniegtās iespējas.