Iekšķīgo slimību zinātājs Aivars Lejnieks tic ieguldītajam darbam, nevis brīnumiem

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesors un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais internists jeb iekšķīgo slimību galvenais speciālists Aivars Lejnieks uzskata, ka ārsta būtība ir nepārtraukti mācīties un apzināties, ko viņš nezina. Profesora darbs slimnīcā nav stresains, taču atbildīgs, un viņam visu patīk darīt lēnām un ar apdomu. Atpūšas Aivars, klausoties opermūziku un labu klasisko mūziku vai lasot dažādu literatūru.

Studiju laikā Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte) viņš spēlēja basketbolu un nekāds svētais nebija. Stājoties institūtā, Aivars Lejnieks nezināja, kas ir stomatoloģija, farmācija un vispārējā ārstniecība, taču jaunietim bija liela apņēmība un centība, un institūtu Aivars pabeidza ar sarkano diplomu.

Profesors Aivars Lejnieks lasa lekcijas ārstiem un dažreiz arī RSU studentiem. Kopš 2001. gada viņš ir RSU Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras vadītājs, un viņa pakļautībā pašlaik ir 112 kolēģi.

Viņš ir par vakcināciju un uzskata, ka "medicīnā zinātni nevar realizēt viens cilvēks".

Kā izvairīties no gripas?

Vajag vakcinēties! Es vakcinējos, kopš ir parādījusies vakcīna, – sanāk aptuveni 20 gadi. Mani vienmēr interesē rezultāts. Ar gripu, kopš sāku vakcinēties, neesmu slimojis, un tas ir rādītājs. Es ticu vakcinācijai! Vispār ticu zinātnei un pierādījumiem.

Pavisam nesen cits citam vēlējām Ziemassvētku un jaunā gada brīnumu. Vai ticat brīnumiem?

Brīnums reti kad var notikt pats par sevi. Bet, ja cilvēks mērķtiecīgi ko vēlas, tad tas var notikt. Neticu, ka brīnums var rasties no nekā – ja nav iepriekšējas sagataves vai zināšanas. Turklāt brīnumi ir dažādi un katram ir savs brīnums: vienam tas būs gulēt siltā gultā, citam – nakšņot mežā teltī.

Runājot par efimēriem brīnumiem… Tādiem neticu. Es neticu tādām lietām kā pasaules gals. To es arī neuzskatu par brīnumu. Brīnums ir tas, ko saprotu, izprotu, par ko varu priecāties.

Vai esat piedzīvojis kādu brīnumu mediķa praksē?

Ja ārstē pacientu ar gudrām un zinātniskām metodēm, ar viņu sarunājies un viņam paliek labāk vai viņu izārstē, tad tas ir brīnums. Katrs pacients, kam esmu palīdzējis – vai nu noteicis pareizo diagnozi, vai arī pateicis, kāds ir problēmas risinājums, – tie ir mani mazie brīnumiņi. Bet šie brīnumi balstās uz manām zināšanām, pieredzi un dažreiz arī intuīciju.

Kas jūs būtu, ja nebūtu mediķis?

Visādi varēja iegrozīties… Kad es stājos Medicīnas institūtā 1978. gadā, man nebija nekādas nojēgas, kas ir stomatoloģija, internā medicīna, pediatrija, ķirurģija, un es nezināju, kāda ir atšķirība starp Stomatoloģijas, Farmācijas un Vispārējās ārstniecības fakultāti. Es tikai zināju, ka farmācija ir saistīta ar medikamentiem.

Dokumentus iesniedzu pēdējā dienā. Tas bija brīnums, ka es tajā brīdī atrados Padomju bulvārī 12 (tagad – Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris, Rīgā), kur toreiz pieņēma dokumentus. Gāju garām Basteja bulvārim, man bija sešas nevienādas fotogrāfijas, kuras biju iepriekšējā vakarā izgriezis no dažādām fotogrāfijām, un redzēju, ka tur stāv jaunieši, iegāju iekšā. Pirmo reizi uzrakstīju iesniegumu uz stomatoloģiju, kaut gan nezināju, kas tas ir. Tad es sastapu savu draugu rīdzinieku, kas aicināja tomēr studēt kopā ar viņu un vēl citiem paziņām ārstniekos. Bet tā bija pēdējā uzņemšanas diena!

Toreiz par Uzņemšanas komisijas atbildīgo sekretāri strādāja tagadējā profesore Biruta Mamaja, un viņa bija stingra. Kaut kā es viņu tomēr spēju pierunāt, lai pārliek manus dokumentus uz Vispārējās ārstniecības fakultāti, kas vēlāk kļuva par Ārstniecības fakultāti. Vairāk vai mazāk pateicoties viņai, tā iegrozījās. Viņa taču varēja manus dokumentus nepieņemt, jo vajadzēja vienādas fotogrāfijas, bet man bija dažādas, un bija pēdējā dokumentu pieņemšanas diena. Tā drīzāk bija veiksmīga likumsakarība, kaut kas jau zemapziņā nostrādāja.

Jo zemapziņā medicīna bija jau pirms tam. Man skolā patika fizika, ķīmija un elektronika. Biju plānojis doties mācīties uz Ļeņingradu (tagad – Sanktpēterburga) par elektroniskajām iekārtām medicīnā. Tāda fakultāte viņiem bija. Bet tajā gadā nebija izsludināts konkurss citu padomju republiku reflektantiem. Tad man uznāca tāda nevēlēšanās un domāju, ka iešu armijā. Bet mana mamma pirms aiziešanas atvaļinājumā tomēr lūdza, lai es iesniedzu dokumentus kādā no augstskolām, viņa negribēja, lai es eju armijā. Kad mamma augustā atbrauca no atvaļinājuma, es viņai parādīju lapiņu, kas bija atsūtīta uz mājām, ka esmu ieskaitīts Rīgas Medicīnas institūta 1. kursā. Viņa nespēja tam noticēt.

Kādi eksāmeni bija jākārto, stājoties Rīgas Medicīnas institūtā?

Bija jākārto bioloģija, ķīmija, fizika un latviešu valoda. Tajā laikā uz vienu studiju vietu pretendēja aptuveni 7,5 jaunieši. Skolā es nebiju sliktākais skolnieks, man labi padevās matemātika, fizika, ķīmija. Man bija vēl viens pluss. Tajā laikā trenējos basketbolā, un institūtā bija laba basketbola komanda. Domāju, ka arī tam bija nozīme.

Uzreiz tiku par grupas vecāko. Docente Ausma Bērziņa, kas tagad jau ir mirusi, bija dekāne. Visi viņu saucām par mammu. Tagadējais manas katedras (Iekšķīgo slimību katedra) asociētais profesors Ivans Zagorskis bija dekāns, kad es stājos.

Virzība uz medicīnu veidojās 10. klasē. Toreiz skolās bija populāras profesionālās orientācijas lekcijas, kurās pievērš profesijai. Mācījos Jūrmalas 4. vidusskolā, kas tagad ir Pumpuru vidusskola. Toreiz uz mūsu skolu bija atbraucis Mihails Malkiels, kurš ir jau vēsturiska persona – Jaunķemeru sanatorijas dvēsele un galvenais ārsts, kas joprojām tur strādā. Viņš tik interesanti stāstīja par medicīnu, ka tas mani drusku aizķērās. Tāpēc laikam tā staigāšana pa Rīgu mani aizveda līdz tam Basteja bulvārim.

Kas nodarbināja jūsu prātu studiju laikā? Vai jaunieši tajā laikā par kaut ko cīnījās?

Tajā laikā bija citādi. Medicīnas institūtā vajadzēja cītīgi mācīties, mācīšanās spraigums bija ļoti liels. Piemēram, apjoma ziņā – tagad iekšķīgajām slimībām no 2. līdz 6. kursam tiek veltīts 3500 – 3800 stundu, bet, kad es studēju, tam tika veltīts vairāk nekā 7000 stundu – tas ir gandrīz divas reizes vairāk. Līdz ar to vajadzēja tiešām arī naktīs mācīties. Ja, protams, gribēja mācīties. Man bija ambīcija, ka man ir jāzina, ja esmu apņēmies ko darīt. Tas bija milzīgs gandarījums un bauda, ka tu sāki saprast un izprast, kā darbojas katras orgāns, kā kopumā funkcionē organisms. Tās likās tādas zināšanas, ka dažreiz, ejot mājās no anatomikuma uz Rīgas staciju, kopā ar savu grupas biedru Aivaru Pētersonu pārspriedām, kā vispār ir iespējams dzīvot, ja tu šīs lietas nesaproti.

Nebijām nekādi revolucionāri. Mums patika izklaidēties. Senāk nebija tādu klubu, bija mājas ballītes – pa naktīm uzdzīve, no rīta ej uz skolu. Vienu gadu, kad sāka visi precēties, bija ļoti daudz kāzu, kurās bija aktīvi jāpiedalās. Nekāds svētais es tajā laikā nebiju. Nekad to neesmu noliedzis.

Pašā sākumā mums bija ļoti jauka un interesanta grupa. Bijām četri zēni – tagadējais manas katedras profesors Aivars Pētersons, ķirurgs Māris Sabas un vēl viens zēns Uldis, kas ātri atkrita, un sešas meitenes. 4. kursā grupas pārdalīja, un izveidoju zēnu grupu – bijām tikai zēni: Jānis Ķīsis, Uldis Ķelle, Aivars Pētersons, Māris Saba, Andris Auzāns, Voldemārs Lejiņš, Māris Čečiņš, Jānis Krustiņš, Andris Urbāns, Valdis Briedis. Protams, zēnu grupai bija ne vienmēr tikai pareizās intereses, darbības un dzīvesveids, taču visi pabeidza universitāti un sasniedza to, ko vēlējās. Dažu no viņiem vairs nav, jo dzīve ir dzīve.

Kas tagad ir jūsu dzīves izklaides?

Ļoti regulāri eju uz operu. Cenšos noskatīties un noklausīties visas operas. Ja esmu kādā citā valstī, arī eju uz operu. Laba klasiskā mūzika un opera ir viena no manām izklaidēm. Pēdējais, kas palicis spilgtā atmiņā, ir Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncerts pagājušā gada nogalē, ko diriģēja Mariss Jansons.

Latvijas Nacionālajā operā vienmēr ar sievu ejam uz Džuzepes Verdi Nabuko, kas ir viena no manām un sievas mīļākām operām. Nebūšu oriģināls, bet man ļoti patīk Džuzepes Verdi, Džakomo Pučīni, Riharda Vāgnera operas. Protams, tas nenozīmē, ka citas operas mani neinteresē.

Kuras ir jūsu studiju laika autoritātes?

Noteikti tie ir mani trīs skolotāji. Katrs no viņiem man iemācīja kādu ļoti būtisku dzīves atziņu.

Endokrinoloģijas pamatlicējs Latvijā docents Agnis Štifts: lai kaut ko apgūtu, iemācītos un pats radītu, nepietiek tikai ar vērošanu un staigāšanu līdzi savam skolotājam, nepieciešams ļoti rūpīgi un daudz lasīt oriģinālus darbus.

Alergoloģijas pamatlicējs Latvijā docents Gaitis Bražinskis: sarežģītām lietām arī ir kopsakarība, un nekad neapstājies pie viena pareiza risinājuma, arī tad, ja liekas, ka viss ir skaidrs! Medicīnā sīkumu nav!

Cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām ļoti daudzos jautājumos, medicīnas vēsturnieks Kārlis Ēriks Ārons: sapratni un patiesību bieži meklē vēsturē, bet skaties vienmēr uz priekšu! Viņš labi pārzināja ne tikai medicīnas vēsturi, bet arī opermūziku – gandrīz visas operas no galvas zināja.

Šo trīs docentu saistošais elements bija klasiskā mūzika, opera, glezniecība, laba literatūra. Viņi man mācīja ne tikai medicīnu, bet arī dzīves filozofiju ar savām idejām, padomiem un domām.

Noteikti nevaru neminēt arī profesoru Jūliju Anšelēviču, profesoru Anatoliju Bļugeru. Ar labām atmiņām atceros gandrīz ikvienu medicīnas institūta docētāju, īpaši jaunākos kursos apbrīnoju rektoru profesoru Vladislavu Korzānu par viņa ekselentajām lekcijām bioķīmijā, kuras viņš lasīja un zīmēja uz tāfeles no galvas. Pēc tam, jau klīnikā mācoties un strādājot, iepazinos ar profesoru Mārtiņa Zīles un Kristapa Rudzīša darbiem un filozofiju, tagad arī viņus es uzskatu par saviem netiešajiem skolotājiem.

Studiju laikā man nav bijuši konflikti ar pasniedzējiem. Es viņus esmu cienījis, kā arī novērtējis zināšanas, kas viņiem ir, un to, kā viņi māca. Es gan mācījos labi, un Rīgas Medicīnas institūtu beidzu ar sarkano diplomu.

Kas jūs Iekšķīgo slimību katedrā ilgus gadus mudina organizēt olimpiādi Zelta stetoskops Medicīnas fakultātes 4., 5. un 6. kursa studentiem?

Mana funkcija, organizējot olimpiādi, vairāk ir padomāt par loģistiku – par olimpiādes uzvarētāju balvām.

To visu 1970. gadā aizsāka profesors Jūlijs Anšelēvičs, tad veiksmīgi pārņēma profesore Mārīte Antra Ozoliņa. Tieši pateicoties profesorei, šī tradīcija tiek turpināta. Pēdējos sešus gadus olimpiāde ir nosaukta profesora Jūlija Anšelēviča vārdā, kopā ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas afondu izveidojām jaunu nolikumu, un šis fonds ik gadu ļoti palīdz ar vērtīgām balvām šīs olimpiādes norisei. Tradīcijām ir milzīga nozīme – ja nav tradīciju, tā ir gara nabadzība.

​

No labās: prof. Aivars Lejnieks un asoc. prof. Jānis Raibarts pārbauda RSU Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras Jūlija Anšelēviča vārdā nosauktās terapijas olimpiādes "Zelta stetoskops" dalībnieku atbildes. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas klīnikas "Linezers" konferenču zālē 2014. gada 6. maijā.

Kurš ir jūsu nozīmīgākais veikums pētniecībā?

Man pašam svarīgākie un interesantākie šķiet pētījumi, kas attiecas uz Latviju un Latvijas iedzīvotājiem. Piemēram, pētījumi kopā ar medicīnas doktoru Vilni Dzērvi, profesoru Andreju Ērgli un citiem pētniekiem par kardiovaskulārajām slimībām un sirds veselību. Noderīgs ir kopā ar profesoru Valdi Pīrāgu, profesori Daci Rezebergu, docenti Ilzi Konrādi un citiem veiktais pētījums par joda nodrošinājumu skolēniem un grūtniecēm. Tas ir labi, ka mums ir pašiem savi dati, nevis tikai Somijas vai Amerikas dati.

Ir jāsaprot, ka medicīnā zinātni nevar realizēt viens cilvēks. Medicīnā parasti tas ir komandas darbs. Liela nozīme ir jaunajiem cilvēkiem, kuriem ir ar ambīcijas, kas raksta doktora darbus. Lejnieks viens pats to nevar izdarīt, es to ļoti labi apzinos. Es nekad neesmu baidījies no gudrākiem par sevi, tieši otrādi – ja tas ir manos spēkos, cenšos viņiem palīdzēt.

Kas, jūsuprāt, ir cilvēces augstākais sasniegums?

Kad biju maziņš un arī vēlāk, man šķita, ka dzīve norit tik lēni un cik tālu viss atrodas – gan Maskava, gan Ņujorka. Bet, pateicoties internetam un mobilajam telefonam, tagad man nosacīti ir vienalga, vai tā ir Parīze vai Jēkabpils. Jo es varu Skype sazināties ar saviem mīļajiem cilvēkiem. Lielie attālumi ir stipri tuvinājušies, un sāc apzināties, cik šī Zeme ir trausla un maziņa, ka nekas nav tālu, ka mēs visi te vienā kaudzītē esam. Tas ir mūsdienu tehnoloģiju panākums.

Vai jūs baidāties no vecuma?

Nē, nebaidos! To uztveru kā neizbēgamu lietu. Apziņas līmenis vienīgi mainās. Man būs 58 gadi, un, kad man bija 20 gadi, es domāju, ka šajā vecumā cilvēki ir jau salīdzinoši veci. Taču es pašlaik tā nejūtos.

Pluss man ir tas, ka es visu laiku vairāk vai mazāk nosacīti atrodos jauniešu vidū. Es visu laiku lasu lekcijas, mācos, kontaktējos ar viņiem. Varbūt fiziski vairs neesmu tik spēcīgs, cik vēlētos būt, taču nejūtu, ka man ir domāšanas deficīts.

Mani drīzāk baida nevarēšana. Dzīvot nevarībā – to es negribētu, bet skaisti nomirt – tas mani nebaida.

Jūs esat par vai pret eitanāziju?

Esmu pret. Esmu ārsts, un man mācīja glābt dzīvību un palīdzēt cilvēkam. Tie varētu būt citas specialitātes cilvēki, kas ar to nodarbojas un kam psiholoģiski tas būtu pieņemami, taču pats to es nevarētu darīt nekādā gadījumā.

Vai labais vienmēr uzvar ļauno?

Domāju, ka jā. Ļaunajam nav tik daudz enerģijas, tas izvārās un izčākst. Labais vienmēr stimulē un ved uz progresu.

Daži fakti par Aivaru Lejnieku

• Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes profesors endokrinoloģijā.
• Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras vadītājs.
• Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais speciālists internajā medicīnā.
• Kopš 2014. Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis.
• 1983. absolvējis Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultāti.
• 1989. Maskavā Transplantoloģijas un mākslīgo orgānu zinātniski pētnieciskajā institūtā aizstāvējis medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju endokrinoloģijas un transplantoloģijas specialitātē Aizkuņģa dziedzera saliņu šūnu transplantācijas efektivitāte cukura diabēta pacientiem.
• 1992. pielīdzināts medicīnas zinātņu doktora grāds.
• Zinātniskās intereses: sirds asinsvadu slimību riska faktori, to atklāšana un iespējamā novēršana; metabolais sindroms, prediabēts, cukura diabēts; arteriālā hipertensija; kalcija vielmaiņa, vitamīns D, osteoporoze, kaulu, muskuļu un saistaudu patoloģija; vīrusu nozīme un ietekme internajā medicīnā.
• 355 publikācijas, kā arī 201 stenda referāts, tēzes, uzstāšanās konferencēs un kongresos.
• Kopš 2005. profesora Aivara Lejnieka vadībā aizstāvētas desmit disertācijas medicīnā.
• Pirmais Latvijas Osteoporozes biedrības vadītājs.
• Latvijas Internistu biedrības un Latvijas Hipertensijas biedrības vadītājs.
• Latvijas Endokrinologu asociācijas sertifikācijas padomes vadītājs.
• Veselības ministrijas galvenais speciālists internajā medicīnā.