Izskanējis starptautiskais simpozijs "Wild Things"

3. oktobrī Āgenskalna tirgū notika savvaļas pētījumiem veltīts starptautisks simpozijs Wild Things, ko organizēja RSU Sociālo zinātņu fakultātes tenūrprofesors Miķelis Grīviņš un vadošā pētniece Jana Kukaine. Simpozijs iezīmēja aktuālās tendences savvaļas pētniecībā humanitāro, sociālo un dabas zinātņu perspektīvā, parādot pieeju un skatījumu dažādību un kopīgās intereses, kā arī ielika pamatus sadarbības iespējām nākotnē.  

Simpozijs pulcēja zinātniekus no Ziemeļvalstīm, kā arī Skotijas, Beļģijas, Polijas un Lietuvas. Ar stāstiem dalījās Latvijas Mikologu biedrība. 

Savvaļas pētniecības perspektīva

Jana Kukaine, pēc simpozija daloties ar savām pārdomām, norāda: “Tā kā simpozijā piedalījās pētnieki pārsvarā no Eiropas ziemeļu daļas, nav brīnums, ka savvaļas izpratnē priekšplānā izvirzījās mežs. Tomēr

simpozija dalībnieku skatījums uz mežu nav homogēns.

Mežs ir saimniekošanas forma, iztikas avots un resurss, kaut kas, kas jāpārvalda, jāpieskata, jāmonitorē. Mežs ir arī iespēja socializēties, atpūsties, pavadīt brīvo laiku. Tika skaidri iezīmēta meža saikne ar nacionālo identitāti un kultūras mantojumu – to pauda, piemēram, somu pētnieku izceltais stāts no eposa Kalevala, kas ataino, kā zemnieku meitene Marjata paliek stāvoklī, mežā lasot brūklenes. Tajā var saklausīt Marijas nevainīgās ieņemšanas stāsta adaptāciju, kas piemērots somu tautas paražām un dzīvesveidam.”

Zinātnes pieejamība sabiedrībai

Ņemot vērā, cik populāras Latvijā ir savvaļas veltes, simpozijā tika nodrošināts, lai jebkurš interesents varētu tajā piedalīties un klausīties pētnieku ziņojumos. Tieši tāpēc simpozijs norisinājās Āgenskalna tirgus konferenču telpās, ļaujot ikvienam pievienoties sarunās. Miķelis Grīviņš norāda: “Zinātnei ir jākļūst sabiedrībai pieejamākai, un ir absolūti pašsaprotami, ka, runājot par tēmām, kuras Latvijas iedzīvotājiem ir tik tuvas, mēs vismaz mēģinām ļaut cilvēkiem iesaistīties diskusijās. Manuprāt, mums tas izdevās – visu konferences laiku starp klausītājiem atradās arī tie, kurus vienkārši interesē šī tēma.

Mēs šo tēmu gribam turpināt pētīt, un ir svarīgi, ka cilvēki redz, kādēļ mēs to darām, un varbūt vēlāk viņi ir gatavi iesaistīties arī citās mūsu aktivitātēs, piemēram, datu vākšanā.”

Turpmākās sadarbības iespējas

Diskusijās pētnieki vienojās meklēt veidus, kā turpināt simpozijā iesākto diskusiju attīstīt vairākos virzienos. Pirmkārt, tiks meklēti veidi, kā prezentētos pētījumus apkopot vienotā grāmatā. Otrkārt, tiks meklētas sadarbības iespējas mazākās grupās, piem., izstrādājot kopīgus pētījumu pieteikumus vai atbalstot citas pētnieciskas aktivitātes. Treškārt, tiks izvērtētas iespējas organizēt atkārtotu simpoziju pēc diviem gadiem. Vienlaikus paralēli šiem lielajiem mērķiem pētnieki katrs atsevišķi formulēja, ko no simpozija ir mācījušies un kā tas varētu palīdzēt turpmākajos pētījumos.

Jana Kukaine, reflektējot par simpoziju, saka: “Mani visvairāk interesē meža vides estētiskie aspekti, kā mijiedarbība ar meža augiem un atmosfēru veicina ķermenisku pieredzi, kurai var būt transformējoša, dziedinoša vai atbrīvojoša ietekme.

Mūsdienu vides estētiskās teorijas iet roku rokā ar pētījumiem par mentālo veselību.

Ir vērts iedziļināties arī seno latviešu pagāniskajos rituālos, piemēram, iešana pirtī vai vainagu pīšana, kurus varam interpretēt mūsdienu teoriju kontekstā. Tomēr dažādo pieeju pamatā, man šķiet, ir tas pats jautājums par cilvēka un dabas attiecībām un tas, kā šīs attiecības uzturēt klimata pārmaiņu, kā arī politisko un sociālo izaicinājumu laikmetā.”