Jau otrā sesija pie ekrāna: kāda ir "online" režīma zelta maliņa

Teikt, ka studijas tiešsaistē plūst tikpat veikli kā studijas klātienē, būtu nevietā pat pasaules vislabāk ekipētajās augstskolās. Nepārtrauktā dzīve pie ekrāna nogurdina prātu un ķermeni. Studentu uzmanības noturēšana un praktiskā satura nodošana online formātā no mācībspēkiem paģēr nemitīgu inovētspēju, un klātienes neredzēšanās met izaicinājumu visu iesaistīto motivācijai.

Nupat aizvadījusi jau otro tiešsaistes eksāmenu sesiju, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes 5. kursa studente Anete Laura Ģīle stāsta, ka šis laiks kursabiedrus ir ļoti saliedējis. Viņi ne tikai kopā pārspriež imunoloģijas eksāmena prasības, bet arī zina, kad ir īstais brīdis vērsties pēc profesionāla psiholoģiskā atbalsta – kā topošie ārsti viņi zina, cik tas ir būtiski.

Anetei Laurai grūtos brīžus palīdz pārvarēt ģimene, bet košus akcentus pelēkajā pandēmijā saliek trīs mēnešus vecais kucēns Neo.

Tas ļauj saskatīt nemitīgā online režīma zelta maliņu: ietaupīto laiku, plašāku piekļuvi teorētiskajām zināšanām, drošu un ērtu vidi eksāmenu kārtošanai.

Topošā ārste Anete Laura Ģīle un viņas sabiedrotais Neo

Virtuālās piecminūtes un citi studentu ceļi uz slimnīcu

Savā virtuvē gatavota spēka putra pirms paša eksāmena ir pirmais bonuss, ko nosauc Anete Laura, atbildot uz jautājumu par sesiju tiešsaistē. Savukārt viņas kursabiedrenei no Carnikavas tas ir ceļā ietaupītais laiks, kas ļāvis pirmoreiz apmeklēt pilnīgi visas konsultācijas pirms eksāmeniem. Jaunajām māmiņām attālinātās studijas deva vairāk laika, ko pavadīt kopā ar mazuļiem, bet kursabiedrenei, kas izslimoja Covid-19, online režīms ļāva neiekavēt nevienu studiju dienu, vien eksāmena laiks tika nedaudz pabīdīts sliktas pašsajūtas dēļ.

Šie gan nav plusi, kas automātiski nāk līdzi studijām e-vidē. Tie rodas tikai tad, ja augstskola laikus sakārtojusi IT infrastruktūru, lieto pārdomātus tehniskos risinājumus, tai ir online videi sagatavoti pretimnākoši docētāji un tiek plaši komunicēts par vadības līmenī savlaicīgi pieņemtajiem lēmumiem, kas saistīti ar studiju norisi.

“Ja tas viss ir, tad students tiešsaistes studiju laikā jūtas novērtēts, un šajā ziņā gribu uzteikt mūsu augstskolu,” stāsta Anete Laura, kurai aiz muguras jau ziemas sesijā nokārtotie eksāmeni biostatistikā, neiroloģijā, klīniskajā ģenētikā un imunoloģijā, pediatrijā un nupat arī dermatoloģijā.

Lielākoties ziemas sesijas laikā RSU izmantots tiešsaistes eksāmenu zelta standarts – Respondus LockDown Browser drošais pārlūks un Respondus Monitor video monitorēšanas sistēma. Kā smejas Anete Laura, pirmā iepazīšanās ar to, cik jutīga ir Respondus Monitor sistēma, bija ģenētikas eksāmenā, kad stīvā kakla atbrīvošanas vingrinājumi beigušies ar trauksmes zvaniem. Taču nu jau visi – gan studenti, gan mācībspēki – esot adaptējušies.

Atskatoties uz rudens semestri, biostatistikas apgūšanu tiešsaistē topošā ārste pat vērtē kā daudz efektīvāku formātu par klātieni. “Zoom vide nekādā veidā nemazina teorētisko lekciju apguvi. Ar kursabiedriem tieši spriedām, cik plaši mūsu pasniedzēji izmanto visas šīs platformas iespējas – pat cienījama gadagājuma oftalmoloģijas docētājai nebija tehnisku aizķeršanos lekcijās.

Vienīgais, pasniedzēja pārdzīvoja, ka netiekam pie instrumentu iepazīšanas un klīnisko gadījumu skatīšanas klātienē. Tas ir galvenais tiešsaistes mīnuss.

Savā ziņā es priecājos, ka esmu 5. kursā un mums jau aiz muguras ir tādi ļoti praktiskie studiju kursi kā kardioloģija, kur tiek intensīvi skatīti pacienti, vai klīniskās aprūpes pamati, kur topošie ārsti apgūst katetru likšanu, ģērbšanos pirms operācijas un citas praktiskas lietas, kuru norisi grūti iztēloties pie ekrāna,” stāsta topošā ārste.

Taču jāsaka – laikā, kad slimnīcās lielākā daļa studentu netiek, mācībspēki domā par iespējām attālināto pieredzi pietuvināt klātienei.

Anete Laura atsaucas uz virtuālajām simulācijām, grupu darbu Zoom platformā un tiešsaistes dalību tā dēvētajās piecminūtēs klīnisko universitāšu slimnīcās, kur tiek izvērtēts attiecīgās nodaļas pacientu stāvoklis.

Pedagogi – pandēmijas varoņi

Agnese ir daudz strādājusi ar mācību materiālu digitalizāciju. Viņas pirmais pašradītais algoritms mācību programmai tapa studiju laikā 20. gadsimta 90. gadu sākumā. Nopietnākā līmenī viņa tam pievērsās 2005. gadā vidusskolām domātajā projektā, kad daudzos bioloģijas kabinetos nebija nekā cita kā vien pāris kurmju skeletu. Īstenotie digitalizācijas projekti Agnesei ielika arī varenus pedagoģiskos pamatus – katram uzdevumam jābūt pedagoģiski pamatotam ar definētu sasniedzamo rezultātu un skaidrību par to, kā docētājs un kā audzēknis zinās, ka tas ir sasniegts.

"Visu pedagoģisko darīt ar jēgu – es teiktu, ka tā ir bijusi RSU oficiālā politika visu šo laiku, taču pēdējos pāris gados, kopš augstskolā tapusi Jauno docētāju skola, tas uzņēmis jaunus apgriezienus,” stāsta docente, kura RSU komandai pievienojās pirms 10 gadiem, kad augstskola izteikti investēja infrastruktūrā, tostarp laboratoriskajā aprīkojumā.

Pandēmijas pirmajā vilnī Agnese skoloja augstskolas ārvalstu studentus medicīnas ķīmijā un bioķīmijā, bet rudenī piedalījās Medicīnas fakultātes vietējo un ārvalstu studentu ievadkursos. Pirmajam šoka momentam par straujo pāreju uz pilnībā attālinātajām studijām sekoja mācībspēku pārstrādāšanās, cenšoties online procesā panākt rezultātu, kas maksimāli līdzīgs klātienei.

“Nu jau visi ir adaptējušies, lai gan nogurums ir liels, jo lekcijas tiešsaistē nenozīmē vien pasniedzēja grozīšanos biroja krēslā Zoom ekrānā ar kafijas krūzi rokās,” viņa nosmaida, paužot pārliecību, ka pedagogi līdzās mediķiem ir šīs pandēmijas varoņi.

Online materiālu izstrāde paņem daudz vairāk laika un izdomas nekā klātienes lekcija. “Es pati sevi pieķeru, ka tiešsaistē nevaru stundu no vietas koncentrēties vienai tēmai – domas neizbēgami aizpeld. Tāpēc tā vietā, lai nostātos ekrāna priekšā un laistu vaļā pusotru stundu garu monologu, darbā ar studentiem es veidoju īsus, fokusētus video. Uzreiz pēc lekcijas studenti izpilda testu, lai nostiprinātu apgūto,” stāsta docētāja.

Lai panāktu maksimālu klātbūtnes efektu, nodarbības Zoom platformā viņa parasti organizē, sadalot tās trīs daļās: ievaddaļā visi ar ieslēgtām kamerām pārrunā iepriekš apgūtos būtiskākos jautājumus vai klausās jauno tēmu; uzdevumu daļā darbs notiek vai nu individuāli, vai kopīgi Zoom istabās; noslēguma daļā visi kopīgi ar ieslēgtām kamerām kliedē neskaidro un nostiprina jau apgūto.

Nākotnes hibrīdmodeļi

Ienākt auditorijā ar nodzeltējušām pierakstu lapām rokās – šis žanrs līdz ar pandēmiju jebkurā pasaules augstskolā būs pazudis uz neatgriešanos, saka Agnese.

Docētāji nedrīkst šim laikam pieiet kā neērtam posmam, kas jāpārcieš. Nākotnē eksistēs hibrīdmodeļi ar kombinētu klātienes un attālināto apmācību, un pie vecās kārtības izglītības nozare neatgriezīsies nekad galvenokārt jau ekonomisko apsvērumu dēļ, viņa lēš.

Lielākais izaicinājums ir tieši eksperimentālajām zinātnēm – ķīmijai, fizikai, bioloģijai. Darbs laboratorijā, īstenojot eksperimentu, studentam ļauj ne tikai nonākt atklājēja lomā, bet arī izkopt pētnieciskās prasmes.

“Patlaban studentiem ir pieejami eksperimenta protokoli un video ar tā norisi, taču šādi mēs parādām, nevis liekam pašam izdomāt,” docētāja norāda uz mīnusiem, piebilstot, ka ar kolēģiem vēl ir īstā risinājuma meklējumos.

Tikmēr Anete Laura iezīmē, ka šobrīd top stāsti, ko varēsim stāstīt nākamajām paaudzēm. “Kādudien tas viss beigsies, grūtības piemirsīsies un mēs atminēsimies vien to, ka studējām laikos, kad zinājām kursabiedru un docētāju kaķu un suņu vārdus, jo neizbēgami kādā brīdī lekcijās vai nodarbībās tie ieklīda kadrā,” viņa nosmaida.