Kāpēc atkarīgie veido attiecības ar vielām, nevis cilvēkiem? Skaidro RSU viesprofesors
Autors: Džonatans P. Keslers,
RSU viesprofesors programmā Sociālais darbs,
Merimekas Augstskolas asociētais profesors
Situācijas, ko, iespējams, daudzi, spēj iedomāties un atpazīt: gaidāma pirmā tikšanās ar cilvēku, kurš iepaticies. Pirms tam jāiedzer. Izšķīries no draudzenes? Jāiet uzpīpēt. Stress darbā? Jādodas iepirkties.
Šie piemēri raksturo to, kā attiecības veido atkarīgs cilvēks – nevis ar cilvēkiem, bet ar vielām.
Ir dažādi aspekti, kas ietekmē to, kāpēc cilvēks kļūst atkarīgs no vielām. Kā atkarība ietekmē viņa attiecības, dzīvi? To izstāstīšu gan no teorijas, gan personiskās pieredzes, palīdzot atkarīgajiem atveseļoties.
Lūk, divi nozīmīgi aspekti, kas ietekmē to, ka cilvēks kļūst par atkarīgo. Ja ir ģimenes locekļi, arī vairākas paaudzes atpakaļ, kam bijusi atkarīga uzvedība, šo noslieci var mantot jau no dzimšanas, ģenētiski – ir gēni, kas atbildīgi par atkarībām.
Nākamais – izmaiņas smadzenēs. Pēc tam, kad persona emocionāli sajutusies slikti, reizi pa reizei pamēģina sevi mierināt un uzmundrināt ar alkoholu, tas "darbojas" – efekts ir patīkams. Citiem vārdiem, smadzenes izplata un ražo dažādas ķīmiskas vielas, hormonus, reaģējot uz uzņemto vielu – smadzenes sāk vēstīt, ka tas ir veids, kā tikt galā ar emocijām, tajās veidojas savdabīgs šķietamās "atlīdzības ceļš".
Ar to var skaidrot, kādēļ atkarības tik ļoti saistītas ar emocionālām traumām. Taču ja ir problēma un to "slīcina alkoholā", tad iegūsti nevis risinājumu, bet divas problēmas – to, ar kuru bija jātiek galā jau pirms tam, un vēl atkarību.
Ja cilvēkā mutuļo emocionālās sāpes, tās būtu jāizrunā, jāizreaģē. Ja šādas iespējas nav, bet ķīmiskās vielas kā alkohols vai narkotikas ir pieejamas, tad to lietošana ir veids, kā šīs jūtas apslāpēt. Tas maina neirotransmiteru – hormonu dopamīna, adrenalīna un serotonīna – darbību smadzenēs.
Gribu uzsvērt, ka atkarība ir slimība. Problēma ir nevis cilvēks (atkarīgais), bet viņa attiecības ar vielām. Ja kāds salauž roku, mēs mudinām viņu doties pie ārsta, to ieģipsēt – problēma nav cilvēks, bet lūzums. Taču attiecībā uz atkarībām sabiedrība nereti domā, ka problēma ir cilvēks. Tā domā ne tikai Latvijā, bet arī ASV. Tādēļ es bieži savas lekcijas sāku ar stāstu par smadzenēm – cik ļoti svarīgi saprast to darbību un atkarību raisošo vielu ietekmi uz tām. Arī pašam cilvēkam, kurš ārstējas no atkarības, jāsaprot, ka viņš ir cilvēks, kurš ir saslimis un tiecas atveseļoties.
