Kas vieno profesoru harizmu, studentu zinātkāri un orientēšanās sportu

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesorsm, Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas vadītājs Guntis Karelis savu specialitāti izvēlējās salīdzinoši vēlu – RSU Medicīnas fakultātes sestajā kursā. Kā pats smaidot atzīst, fonā neesot interesanta stāsta par neirologa profesijas izvēli jau piektajā vai sestajā klasē. Lēmuma pamatā bija vairāku izcilu RSU profesoru personības un sev mestais izaicinājums. Kā var saprast tik sarežģītas lietas? Ja jau profesori var, kādēļ nevarētu es? Iespējams, šis izaicinājums arī šodien vada Gunti Kareli pretī arvien jaunām uzvarām.

Tātad mācību spēki un vēlme pārbaudīt sevi ir jūsu profesijas pamatā. Kuras spilgtas personības neiroloģijā atstāja uz jums īpašu iespaidu?

Mani fascinēja vairāku mācību spēku spēja saprast un saprotami izskaidrot sākotnēji ļoti sarežģītas lietas. Pirmais, ar kuru es sastapos un no kā daudz mācījos, bija profesors Juris Bērziņš Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcā. Toreiz labi pazīstams un plaši zināms profesors. Mans darbs un karjera RSU saistījās ar docenti Māru Godļevsku, profesori Ģertrūdi Eniņu un profesori Ināru Loginu, ar kuru sadarbību turpinām joprojām, un, protams, Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras vadītāju profesoru Andreju Milleru. Šie profesori ir atstājuši uz manu izaugsmi lielu iespaidu un esmu pateicīgs viņiem par maniem panākumiem šodien.

Kādēļ izlēmāt paralēli klīniskajam darbam uzņemties docētāja pienākumus?

Domāju, ka mans stāsts īpaši neatšķiras no citu kolēģu piemēriem. Jau salīdzinoši sen, 1999. gadā, sāku strādāt Gaiļezera slimnīcā kā neirologs. Profesors A. Millers mani aicināja iesaistīties darbā Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedrā. Tātad aptuveni pirms 15 gadiem savu karjeru sāku kā stundu pasniedzējs. Pakāpeniski pasniedzēja darbā tiku iesaistīts arvien vairāk, un šobrīd esmu profesors Infektoloģijas katedrā.

Saņemot Atzinības rakstu 50 gadu jubilejā. Kopā ar RSU rektoru profesoru Aigaru Pētersonu un studiju prorektori profesori Tatjanu Koķi

15 docētāja darbā nostrādātie gadi ir pietiekams laiks, lai iemācītos ātri pamanīt studentu labās un, iespējams, arī ne tik labās īpašības. Kāds ir students šodien un kāds bija jūsu docētāja karjeras sākumā?

Studentus visos laikos ir vienojis maksimālisms, un jaunieši nebeidz mani pārsteigt. Joprojām apbrīnoju viņu darba spējas. Zināšanu apjoms, ar kuru studenti atnāk pie manis, šodien ir fantastisks. Runāšu tikai par sevi. Kad es sāku neiroloģijas studijas, tik daudz nezināju. Turklāt augsta ir studentu spēja pielāgoties darba un mācību videi, kas nepārtraukti mainās.

Domāju, ka šodienas studenti ir daudz atvērtāki komunikācijai un starptautiskajai sadarbībai. Te svarīgas ir svešvalodu zināšanas, kas šodien ir pašsaprotama lieta.

Globālisms savu ir paveicis. Un vēl, iespējams, ka COVID-19 pandēmijas ierobežojumu dēļ, šobrīd studenti ļoti vēlas piedalīties praktiskajās nodarbībās klātienē, un tās ļoti augstu novērtē.

Nododot zināšanas jaunajiem kolēģiem, pašam vienmēr jābūt pietiekošam zināšanu apjomam, jāseko līdz jaunumiem specialitātē, nedrīkst apstāties izglītībā. Studenti uzdod jautājumus, uz kuriem ir jāspēj kompetenti atbildēt.

Jūs aktīvi nodarbojieties ar pētniecību. Kādus projektus, pētniecības virzienus jūs akcentētu citu vidū?

Kāda ir jūsu darba diena?

Kā strādājat ar studentiem? Tās vairāk ir praktiskās vai akadēmiskās nodarbības?

Ir akadēmiskās nodarbības, tomēr vairāk praktiskās nodarbības un semināri. Vienmēr cenšos studentus ieinteresēt. Domāju, kā es pats justos, ko es gribētu zināt, ja būtu students. Nodarbību cenšos sadalīt vairākās daļās, lai uzturētu interesi. Piemēram, nedaudz atstāju teorijai, nedaudz klīniskiem gadījumiem, piemēram, izmantojot fotogrāfijas, bet vienā sadaļā noteikti veicam praktisko darbu. Kopīgi ar studentiem apskatām īstus pacientus nodaļā. Izejot no palātas, kopīgi pārrunājam. Studenti paši mēģina noteikt diagnozi, es tikai uzvedinu uz pareizajiem secinājumiem, ja tas ir nepieciešams.

Svarīgi, ka studenti iesaistās, var būt aktīvi, domāt un secināt. Ja students pacientu ar konkrētu diagnozi ir redzējis, ne tikai lasījis grāmatā par šo slimību, viņam būs interesantāk. Būs vieglāk atcerēties un izprast konkrētu slimību.

Skrienot agri vai vēlu sāc domāt par darba lietām, tādēļ atpūta var nebūt pilnvērtīga. Toties orientējoties tādas iespējas nav, jo visu laiku jāsaprot, kur esi un kurp skriesi.

Tātad tu kusties un galva ir aizņemta pilnīgi ar citām domām. Tie ir divi lieli ieguvumi šim sporta veidam. Orientēšanās ir ļoti demokrātisks sporta veids, kurā nepiedalās tikai cilvēki izcilā sportiskā formā. Ir 80 gadu vecas kundzes un četrus gadus veci bērni. Mežs ir liels un vietas pietiek visiem. Turklāt tas bija viens no retajiem sporta veidiem, kas bija pieejams COVID-19 pandēmijas laikā, jo bija iespējama distancēšanās.

Ko novēlāt saviem studentiem, nākamajiem kolēģiem?

Šodienas studentam nepieciešamas lielas darba spējas. Darbs un mācības prasa lielu garīgo un arī fizisko spēku. Ja students ir līdzjūtīgs, cilvēcīgs, vērsts uz palīdzību, uz iedziļināšanos problēmā, ar lielām darba spējām, tad nākotnē būs pieprasīts speciālists ar veiksmīgu karjeru.

Ziemassvētku svinības kopā ar studiju grupas biedriem