Kaut kas ir satrunējis mūsdienu ekonomikas un finanšu pasaulē

"Virsrakstā liktais V. Šekspīra drāmas varoņa prinča Hamleta teiciena pārfrāzējums nāk prātā, vērojot to cunami, kādu izraisījusi it kā gluži normāla, pat ilggadīgas rutīnas parādība. Proti, ASV prezidenta vēlēšanās, kā tam arī vajadzēja būt, ir uzvarējis pretendents, kuram izdevies savākt vairāk elektoru balsu. Tad kāpēc šāda viļņošanās? Izrādās, tāpēc, ka uzvarējis tieši tas pretendents uz ASV prezidenta krēslu, kurš nu nekādi nedrīkstēja uzvarēt. Vismaz pēc ASV valdošās liberālās ekonomiskās un finanšu elites domām. Taču ASV vidusšķiras vēlētājs domāja citādi un nobalsoja par Donaldu Trampu, neatkarīgi domājošu miljardieri. Tāpēc līdzšinējā valdošā elite, kuru aptuveni 25 gadus personificēja Bušu un Klintonu ģimenes pārstāvji, ir pamatoti noraizējusies, ka tagad var notikt politiskā kursa un, iespējams, arī ekonomiskās paradigmas maiņa.

Domāju, ka vēl ir pāragri rūpīgi izvērtēt D. Trampa politisko un ekonomisko platformu. Ļausim tai no priekšvēlēšanu solījumiem materializēties reālos darbos vismaz pirmajās 100 dienās. Labāk padomāsim par to, kāda ir kļuvusi ekonomikas un finanšu pasaule, kurā mēs dzīvojam.

Tas, ka kaut kas ir satrunējis mūsdienu ekonomikas un finanšu pasaulē un ka šī pasaule jau vairākus gadu desmitus ir attīstījusies greizi, parādīja 2008. – 2010. gada krīze – vissmagākā krīze pēc Lielās depresijas pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā. Vairāki zinātnieki un pat valstsvīri šo krīzi nodēvēja nevis par kārtējo, ciklisko un normālo kapitālistiskās atražošanas krīzi, bet gan par sistēmisko krīzi. Zīmīgus vārdus teicis toreizējais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī savā 2010. gada Davosas foruma atklāšanas runā. Būtībā šajā runā mēs varam atrast izsmeļošu skaidrojumu tam, kas un kāpēc ir satrunējis mūsdienu pasaulē. Pēc N. Sarkozī domām, kapitālisms no jauna ir nonācis savas attīstības krustcelēs: "Mēs visi zinām, kas varēja notikt, ja valsts nebūtu iejaukusies, lai saglabātu paļāvību un atbalstītu industriju: pilnīgs sabrukums. Tāpēc neizdarīt secinājumu, ka mums vajag izmainīt mūsu līdzšinējo darbošanās veidu, būtu gluži vienkārši bezatbildīgi. Šī krīze nav vienkārši globāla krīze. Tā nav arī krīze globalizācijā. Šī krīze ir globalizācijas krīze. (Autora izcēlums.) Tāds ir mūsu redzējums uz pasauli, kura dotajā brīdī ir mums atklājusi savus trūkumus. Tas ir tas, kas mums ir jāizlabo."

Taču nekas netika izlabots. Gluži otrādi – gan ASV, gan citviet pasaulē valsts iztērēja simtiem miljardu dolāru, lai glābtu bankas, kas bija alkatīgi spekulējušas ar atvasinātajiem vērtspapīriem un ierāvušas pasauli krīzes atvarā. Prezidents Dž. Bušs jaunākais turpināja runāt par brīvā tirgus vērtībām un par to, ka ASV tās modri sargās, globalizācijas krīzi pat nepieminot. Rezultātā kazino kapitālisms turpināja savu gaitu arī pēc šīs krīzes gan ASV, gan citviet pasaulē. Nelīdzēja ne kustības "1 procents pret 99 procentiem" protesta akcijas ASV, ne arī citas antiglobālistu protesta akcijas. Valdošo politisko eliti ASV absolūti neinteresēja, kā jūtas, piemēram, tie Detroitas automobiļu būves rūpnīcu strādnieki, kuri bija zaudējuši darbu pēc tam, kad augstākas peļņas interešu vārdā īpašnieki šīs rūpnīcas pārcēla uz lētāka darbaspēka valstīm. Šī elite labprāt runāja par mūsdienu globalizēto pasauli, akcentēdami tikai tās plusus, atsakoties redzēt tās mīnusus un to, ka transnacionālo kompāniju režisētā globalizācija ir novedusi pasauli ja ne permanentas krīzes situācijā, tad vismaz ļoti grūti risināmu ekonomisko problēmu situācijā. Šo eliti neuztrauca arī tas, ka ASV jau vairāki desmiti miljoni cilvēku ir spiesti pārtikt no sociālās palīdzības pabalstiem un ka ASV sabiedrībā faktiski briest neapmierinātības sprādziens ar valdošo aprindu realizēto kursu.

N. Sarkozī savā Davosas foruma runā norādīja, ka "finanses, brīva tirdzniecība un konkurence ir tikai līdzekļi, bet ne galamērķis", ka "no brīža, kad mēs akceptējām domu, ka tirgum vienmēr ir taisnība un ka nav jāņem vērā citi, pretēji faktori, globalizācija ir izslīdējusi no mūsu kontroles". Pēc N. Sarkozī domām, problēmu sakne meklējama apstāklī, ka "pasaules ekonomikā ir izveidojusies nelīdzsvarotība, kas ir radījusi globālās finanses", ka "finanšu deregulācija ir tikusi ieviesta, lai spētu apkalpot to mazākumu, kas patērēja pārāk daudz uz tā pārpalikuma rēķina, kas radies no tiem, kas patērēja pārāk maz". N. Sarkozī norādīja, ka "šīs nelīdzsvarotības iemūžināšana un palielināšana bija gan finanšu globalizācijas virzošais spēks, gan arī tās sekas", ka "tieši tādā pat veidā nestabilitāte finanšu tirgos bija finanšu pakalpojumu tirdzniecības virzošais spēks un sekas", ka "globalizācija vispirms ieguva ietaupījumu globalizācijas formu, kas savukārt radīja pasauli, kurā viss tika dots finanšu kapitālam, bet gandrīz nekas darbam, kurā uzņēmējs ir atdevis savu vietu spekulantam, kurā tie, kas dzīvoja no nenopelnītiem ienākumiem, atstāja strādniekus tālu aiz sevis, kurā kredīta izmantošana biržas operācijās sasniedza neizskaidrojami neproporcionālus apjomus, kura radījusi kapitālismu, kurā riskēšana ar citu cilvēku naudu kļuvusi par normu, atļaujot gūt ātru un vieglu peļņu, taču aizvien biežāk sabiedrībai neradot ne labklājību, ne darba vietas". Francijas prezidents šādu kārtību vērtē ne tikai kā neracionālu, bet arī kā amorālu.

Ko te vēl piebilst? Varbūt vienīgi to, ka pirms 83 gadiem kādas citas valsts prezidents bija izteicis līdzīgas domas par finanšu kapitāla amoralitāti: "Nekaunīgu naudas mijēju darījumi tagad stāv apsūdzēti sabiedriskās domas tiesas priekšā, cilvēku prātu un siržu noraidīti. Tiesa, viņi ir mēģinājuši kaut ko darīt, taču viņu pūliņi bija vērsti novecojušu, tālākai lietošanai nederīgu tradicionālo shēmu virzienā. Sastapušies ar kredītu izgāšanos, vienīgais, ko viņi ir piedāvājuši, ir aizņemties vairāk naudas. Pazaudējuši peļņas mānekli, ar kuru mudināt mūsu cilvēkus sekot viņu nepareizajai vadībai, viņi ķērušies pie sprediķiem, asaraini lūdzot situācijas restaurēšanu. Viņi zina vienīgi savtīgo cilvēku paaudzes likumus. Viņiem nav nākotnes iztēles, bet bez tās cilvēki iet bojā. Naudas mijēji ir pametuši savus augstos krēslus mūsu civilizācijas templī. Mēs tagad varam atgriezt šo templi vecajiem dieviem." Šos vārdus teicis ASV prezidents F. Rūzvelts savā inaugurācijas runā 1933. gada 4. martā. F. Rūzvelta administrācija Jaunā kursa politikas ietvaros cita starpā aizliedza ASV komercbankām nodarboties ar vērtspapīru tirdzniecību, respektīvi, spekulāciju (Glass-Steagall Act). Šis aizliegums pastāvēja līdz 1999. gadam, kad prezidenta B. Klintona administrācijas laikā to atcēla (Gramm-Leach-Bliley Act). Finanšu spekulanti ātri ieguva otro elpošanu, un jau pēc nepilniem 10 gadiem pasauli pārsteidza jauna ekonomiskā un finanšu krīze, kuras dziļumu varēja salīdzināt tikai ar 30. gadu Lielo depresiju. Tagad varam teikt, ka šī krīze ir vairāk vai mazāk pārvarēta, taču finanšu spekulāciju neprāts turpinās. 2014. gadā pasaulē izlaisto atvasināto vērtspapīru vērtība jau bija sasniegusi astronomisku, prātam neaptveramu summu – 720 triljonus dolāru. Salīdzināšanai – visas pasaules kopprodukts tajā gadā bija 62 triljoni dolāru, bet visu pasaules mājsaimniecību rīcībā esošā nauda bija 75 triljoni dolāru.

Tāpat, kā tas bija Lielās depresijas gados, sevi ir apliecinājusi patiesība, ka tirgus ekonomika bez valsts iejaukšanās vairs nav spējīga normāli attīstīties, ka tirgus ekonomikai tāpat kā jahtai ir nepieciešamas gan buras (privātais īpašums), gan vējš (privātā ieinteresētība), gan stūre (valsts ekonomiskā regulēšana). Un tas, kas Lielās depresijas laikā izdevās F. Rūzveltam – ar politiskās varas spēku iegrožot finanšu spekulantu naudas varas spēku –, no jauna bija jāizdara prezidentam B. Obamam. Taču tagad jau droši varam teikt, ka viņam tas nav izdevies. Vai tas būs pa spēkam viņa nomainītājam Baltajā namā? Spriežot pēc liberālās ekonomiskās un politiskās elites satraukuma un pat apjukuma visā pasaulē, pastāv nopietnas bažas, ka viņam tas var izdoties. Kā zināms, ASV sabiedrība F. Rūzveltu pateicībā par to, ko viņš izdarīja Lielās depresijas gados, prezidenta amatā atkārtoti ievēlēja četras reizes. Un ja kaut kas līdzīgs notiks ar Donaldu Trampu? Jautājums pagaidām, protams, ir retorisks..."

Dainis Zelmenis, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors