Lībiešu krasts. Košradznieku cīņa par savu paradīzi

Šā gada 26.–29. jūnijā projekta Dzīve pie jūras simtgades griezumā ietvaros Kolkā un lībiešu ciemos notika sociālantropoloģiska ekspedīcīja Centrāleiropas Universitātes asociētās profesores Guntras Aistaras vadībā.

Lībiešu krasts pēdējos gadu desmitus ir bijis daudzu pētnieku interešu lokā: cits pētījis jūras krasta izmaiņas un dabas vērtības, cits zvejniecības prakses, vēl kāds – lībiešu atstāto mantojumu un lībiešu dzimtu stāstus. Mums kā topošajiem antropologiem bija iespēja uz norisēm piekrastē palūkoties kā uz savstarpēji saistītu norišu kopumu, kas caur aptaujāto iedzīvotāju stāstiem atklāj kā piekrastes ciemu dzīves šarmu, tā raizes un rūpes, ko rada nepārdomāti un sasteigti lēmumi.

Lai ieklausītos iedzīvotāju dzīvesstāstos par to, kā mainījusies dzīve pie jūras, apņēmības pilnas devāmies uz Košragu, kas tiek uzskatīts par jaunāko Kurzemes piekrastes lībiešu ciemu. V. Veldre 1937. gadā rakstīja, ka Košragā mīt 110 iedzīvotāji, no kuriem 10 aktīvi zvejnieki. Šogad Košragā ir trīs pastāvīgi iedzīvotāji visu cauru gadu, bet vasarā iedzīvotāju skaits pieaug līdz apmēram 60. Tikai dažās mājās mīt to pirmo saimnieku pēcteči, pārējie ir vasarnieki, ienācēji, kuru sajūtas par savu statusu grūti mainīt, kaut dažs te nodzīvojis pat vairāk nekā 50 gadu. Patlaban tuvākie zvejnieki un iespēja tikt pie zivīm ir vien Mazirbē un Pitragā.

Lai arī pēctecība un saimniekošana piekrastes ciemā ir mainījusies, šeit sastaptie iedzīvotāji savu dzīves telpu kopj un dzīvi ved ar dziļu cieņu un respektu pret dabas un kultūrvides vērtībām. Viņus vieno kopīgas tradīcijas un svētki, spēja kopā iestāties par savu un ciema nākotni, spēja vienam otru nemanāmi pieskatīt un parūpēties. Košrags ir vieta, kurā nenokļūst nejauši – gluži tāpat kā mūsu intervijas no vienas veda pie nākamās, tā košradznieki te ienākuši un apmetušies cits caur citu – viens otra ierunāti, iepazīstināti, laika gaitā ar vietu saauguši.

Ienācēju māju iemītnieki mums pauda, ka Košragā viņus saista daba, jūra, klusums un brīvība, kāds šo vietu nodēvē par paradīzi, kāds – par laimes zemi. Šīs sarunas mums ļauj noprast, ka ienācēji – arī tie, kuri bez lībiešu saknēm, novērtē jūras piekrastes dabu un respektē vietas kultūrvēsturisko mantojumu, ko vēl vizuāli apstiprina gan māju nosaukumi lībiešu valodā, gan lībiešu zilibaltizaļais karogs pie mājām, kas simbolizē lībieša dzīves telpu: zilu jūru, no kuras tālē var redzēt balto liedagu un zaļo mežu.

Šobrīd košradznieki apvienojušies cīņai pret autostāvvietas izbūvi jūras kāpās. Lai gan cieminieki labprāt paturētu šo krastu sev vien, viņi nav neviesmīlīgi. Ciema iedzīvotāji pieņem atpūtniekus, ja vien tiek respektēta vide un atmosfēra. Tuvējā Sīkraga ciema pieredze ar autostāvvietas izveidi piejūrā liek apzināties, cik plašu apkaimi var sabojāt viens asfalta pleķis. Košradznieki ir apvienojušies, lai nosargātu savu laimes zemi, savu paradīzi.

Ekspedīcijas četrās dienās pašas esam ieguvušas neticami daudz – gan sasmēlušās spirgto mežu gaisu, nomierinošās jūras šalkas un putnu balsis, gan, protams, bagātinājušās ar antropoloģisku pētījumu veikšanas praktisko lauka darba pieredzi. Tomēr pēc šīm četrām dienām lībiešu krastā arī dodamies prom ar nepadarīta darba sajūtu. Esam palikušas parādā košradzniekiem, kuri atklājuši nozīmīgu savas dzīves ainavu. Daudzus nepaguvām satikt un uzklausīt – gan vecākos ciema iedzīvotājus, gan aktīvākos cieminiekus, gribētu dzirdēt arī tos, kuri nav iekļāvušies ciema kopienā. Tas uz atgriešanos.

Projektā līdzdarbojas Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija Dzīvesstāsts, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu pētniecības centrs, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs un Starpnozaru mākslas centrs SERDE. Finansiālais atbalsts saņemts no Latviešu fonda, Centrāleiropas Universitātes un Kurzemes plānošanas reģiona VKKF mērķprogrammas Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma īstenotas Kurzemes kultūras programma 2024 ietvaros.