Mainās laiki, mainās tikumi: psihoterapijas aizsākumi Ugandā un Latvijā

Intervijā abas docētājas analizē līdzības un atšķirības psihoterapijas ieviešanā Ugandā un Latvijā.

Ar kādiem aplamiem priekšstatiem par antropoloģiju visbiežāk esat sastapušās?

Ļoti grūti definēt antropoloģiju, jo šī nozare ir saistīta ar tik daudzām lietām!

Agita Lūse: Latvijā cilvēkiem rodas dažādas asociācijas par jēdzienu “antropoloģija”. Līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadu beigām antropoloģijas kontekstā runa bija tikai par fizisko antropoloģiju vai bioloģisko antropoloģiju, ko praktizēja, piemēram, vēsturnieki, kuri pētīja cilvēku atlieku morfoloģiskās pazīmes. Kad 90. gados draugiem vai paziņām minēju, ka plānoju studēt antropoloģiju, atminos, ka viņi vaicāja: “Vai tas ir saistīts ar skeletu izpēti ? Vai raksi ārā senus kaulus?” Viņi runāja par paleoantropoloģiju. Savukārt sociālā antropoloģija kļuva atpazīstamāka Latvijā pēc tam, kad pirmie studenti ieguva doktora grādu sociālajā un kultūras antropoloģijā 90. gadu beigās. Jau 21. gadsimta sākumā sociālā antropoloģija bija diezgan labi zināma, daļēji tāpēc, ka viens no Latvijas pirmajiem sociālajiem antropologiem Roberts Ķīlis kļuva par izglītības un zinātnes ministru.

Jūlija Forheltere: Vācijā situācija ir līdzīga. Sabiedrībai antropoloģija asociējas ar fizisko antropoloģiju, tomēr to, ko mēs mūsdienās apzīmējam ar terminiem “sociālā un kultūras antropoloģija”, var saukt dažādi. Šo jēdzienu apzīmēja ar terminiem “Ethnologie” vai “Völkerkunde”, kas nozīmē “cilvēces izpēte”. Cilvēkiem, īpaši senioriem, rodas asociācija par klasisko ekspedīciju, kas norisinās kādā ciemā Āfrikā, Āzijā vai Dienvidamerikā. Parasti cilvēki ir pārsteigti par plašo tēmu klāstu, ko aplūko mūsdienu antropologi. Mēs rīkojam Informācijas dienas jaunajiem studentiem, kurās vienmēr izskan jautājums: “Kas ir antropoloģija?” To ir grūti izskaidrot, jo antropoloģija aptver tik daudzas lietas. Manā skatījumā antropoloģija ļauj skatīt lietas no salīdzinošā skatupunkta. Piemēram, ko cilvēki, kuri nāk no atšķirīgām kultūrām un šķirām, domā par veselību.

Īsumā ieskicējiet jūsu pētījumu tēmas!

Jūlija Forheltere: Mans pētījums norisinās Ugandā, nelielā Austrumāfrikas valstī. Tur strādāju kopš 2009. gada. Pašlaik pētu Rietumu psihoterapijas aizsākumus tur. Psihiatrijas tradīcijas valstī ir senākas, jo tās tika iedibinātas koloniālajā periodā. Savukārt psihoterapija ir samērā nesena parādība, kas Ugandā izpaužas divos dažādos veidos. Ziemeļu Ugandā, kur 20 gadu garumā līdz 2006. gadam plosījās pilsoņu karš, pēc kara beigām tika organizētas humanitārās palīdzības operācijas un liela uzmanība tika veltīta traumām un pēctraumatiskajai aprūpei. Psihologi sāka piedāvāt arvien piemērotāku terapiju, kas zināmā mērā lielākoties ir balstīta uz kognitīvi biheiviorālo psihoterapiju jeb īstermiņa terapiju. 

Tomēr mans darbs pamatā norisinās galvaspilsētā Kampalā, kur psihoterapija izpaužas citādāk. Es pētu psihoterapijas aizsākumus šajā reģionā. Šeit psihoterapija vairāk saistīta ar vidusšķiru un augšējo vidusšķiru. Pirmās privātās psihoterapijas prakses tur tika izveidotas ap 2000. gadu, un dažus gadus pirms tam vienā no reģiona universitātēm tika piedāvāts maģistra līmenī apgūt kursus psiholoģijā un psihoterapijā. Es pamatā raugos uz ļoti nelielu ugandiešu psihoterapeitu grupu, kuri praktiski virza nozares attīstību.

Augšējās vidusšķiras sabiedrības pārstāvji visbiežāk saskaras ar dzīvesveida radītajiem izaicinājumiem, kas saistīti ar pieaugošo sociālo mobilitāti, piemēram, darba un ģimenes dzīves apvienošana, darbinieku attiecības ar tuviniekiem, kuri dzīvo ciemos, un finansiālais slogs. Šādas stresa izpausmes raksturīgas daudzās pasaules malās. Interese par psihoterapiju pieaug, pateicoties sociālajiem medijiem un filmām. Tādējādi cilvēki iepazīst psihoterapiju un dažādus ar to saistītos jēdzienus, piemēram, “depresija”.
 

Agita Lūse: Doktora disertācijas ietvaros analizēju tēmas, kas saistītas ar medicīnas vai, precīzāk, psihiatrijas antropoloģiju. Pētīju, kā cilvēku izpratne par psihiskām ciešanām mainījusies desmitgadē pēc Padomju Savienības sabrukuma. Lielākoties aplūkoju, kā Latvijas psihiskās veselības aprūpē ienāca Rietumu modeļi un pieejas. Intervēju psihiatrus, psihoterapeitus, pacientus, kā arī dažas nevalstiskās organizācijas. 90. gadu vidū virkne cilvēku vienojās pilsoniskā iniciatīvā – izveidoja Ģimenes atbalsta koordinācijas centru. Metodisku un finansiālu atbalstu sniedza Pasaules Brīvo latviešu apvienība. Centra ģimenes terapeiti vadīja nodarbības brīvprātīgajiem lauku apvidos, iepazīstinot viņus ar ģimenes sistēmas teoriju un pilnveidojot to saskarsmes prasmes. Bija iecerēts, ka brīvprātīgie savukārt veidos atbalsta grupas citiem interesentiem savā apkaimē, tā mazinot arī psihiska distresa izplatību. Tomēr ģimeņu atbalsta kustība apstājās līdz ar finansējuma izbeigšanos – daļēji tāpēc, ka pirmie tās dalībnieki tobrīd vēl paši pūlējās rast drošu ekonomisko pamatu zem kājām. 90. gadi bija īpaši smags laiks, jo sabiedrība virzījās uz kapitālismu un visapkārt notika milzīgas pārmaiņas. Cilvēkiem bija jācenšas atrast jaunus veidus, kā pelnīt iztiku, bija jāpārkvalificējas un jāapgūst jaunas prasmes, tomēr būtiskākā laikmeta īpatnība bija pārslēgšanās uz izteiktāku individuālismu problēmu risināšanā. Par vēlamo emocionāli neatkarīga, pašpietiekama individuālista tēlu tika runāts ar dažādu kanālu starpniecību, tajā skaitā medijos un pašpalīdzības grāmatās.

Varam secināt, ka pastāv līdzības tajā, kā psihoterapija tika ieviesta Ugandā 21. gadsimta sākumā un Latvijā pagājušā gadsimta 90. gados. Tas sakrīt ar kapitālisma un neoliberālisma ienākšanu abās valstīs. Kaut gan sistēmas pirms kapitālisma ienākšanas abās valstīs tomēr bija atšķirīgas, vai saskatāt arī līdzības? Varbūt abas valstis ir pārāk atšķirīgas, lai salīdzinātu?

Manuprāt, līdzību ir daudz. Piemēram, individuālāka dzīvesveida aizsākumi, kas īpaši raksturīgs vidusšķirai. 

Jūlija Forheltere: Abas valstis var ļoti labi salīdzināt. Ugandā neoliberālisma laikmets aizsākās 80. gadu otrajā pusē, bet valsts ir ļoti daudzveidīga. Viss atkarīgs no tā, kurp dodies. Dzīve pilsētās mēdz būt ļoti strauja. Protams, lauku apvidos cilvēki dzīvo atšķirīgi. Ir acīm redzams, ka diskursi un prakse atšķiras.

Kāda ir cilvēku attieksme pret psihoterapiju un psihisko veselību? Kādas asociācijas viņiem rodas?

Manuprāt, jaunākā paaudze ir daudz atvērtāka un pievērš lielāku uzmanību psihiskajai veselībai.

Agita Lūse: Sabiedrības reakcijā pastāv atšķirības starp paaudzēm. Ekonomiski aktīvajiem nereti rūp palielināt savu mentālo potenciālu, īpaši tas raksturīgs vidusšķiras jaunatnei un vidējai paaudzei. Stresa mazināšana ikdienā ir būtiska, tomēr bieži vien terapija tiek uzlūkota kā iespēja, lai pielāgotos dinamiskajam dzīvesveidam un dažāda veida profesionālajiem izaicinājumiem. Cilvēkiem jāpieņem būtiski lēmumi un jāuzņemas liela atbildība, kas, protams, var raisīt trauksmi. Tas nozīmē, ka daudzi cilvēki ir gatavi izmēģināt arī psihiatriju, ne tikai psihoterapiju, cerot, ka psihiatriskā ārstēšana, piemēram, antidepresantu lietošana, var palīdzēt. Viņi pat var to uztvert kā tā saucamo kosmētisko psihofarmakoloģiju. Proti, nereti cilvēki ar medikamentu starpniecību cer kļūt kas vairāk nekā “normāli” un paplašināt savu potenciālu. Tomēr vēlos uzsvērt, ka uz vairākumu pacientu tomēr neattiecas iepriekš minētais.

Runājot par vecāko paaudzi, uzskatu, ka lielākoties cilvēki vecumā virs 60 gadiem, kuri auguši un nobrieduši padomju periodā, psihiatriju uztver kā stigmatizējošu.

Jūlija Forheltere: Savā pētījumā konstatēju interesantu līdzību. Daži uzņēmumi arvien biežāk vēlas sūtīt savus darbiniekus uz psiholoģiskām pārbaudēm, pamatojot to ar faktu, ka darbinieki nevar koncentrēties darbam, ja viņu prāts tiek nodarbināts ar dažādām problēmām.

Pašpalīdzības literatūra kļūst arvien populārāka. Cilvēki izmanto internetu, lai iegūtu vairāk informācijas par dažādām tēmām, piemēram, depresiju. Tādējādi priekšstats par laimi vai to, kas ir normāls, ir mainīgs. Nav jau runa par to, kā kļūt labākam par “normālu”, tomēr attieksme pret psihisko veselību noteikti mainās.

Jaunajos diskursos par psihoterapiju iesaistās arvien plašāks sabiedrības loks, jo cilvēki aplūko problēmu no psihiskās veselības, nevis psihiskās slimības skatupunkta.

Savukārt psihiatrija ir bijusi klātesoša jau kopš koloniālā perioda. Psihiatrijā uzsvars likts uz pacientiem, kuri cieš no smagām psihiskām slimībām. Manuprāt, ikviens zināmā mērā saskaras ar psihiskās veselības problēmām, tomēr tiem, kuri nav ieguvuši formālo izglītību un dzīvo ārpus pilsētām, rodas asociācijas par “psihiatriju” kā fenomenu, ko var attiecināt uz šaurāku sabiedrības daļu – “trakajiem”. Tādējādi ar psihiatriju saistās dažāda veida stigmas.

Kādas ir attiecības starp indivīdiem un sabiedrību, individuālo attīstību un sabiedrības atlabšanu abās valstīs – Ugandā un Latvijā?

Jūlija Forheltere: Manuprāt, tas ir ļoti interesants jautājums, jo uzskatu, ka Ugandas urbānajā vidē dzīvojošās vidusšķiras dzīvesveids ir ļoti rietumniecisks. Viņi saskaras ar to pašu konfliktu – pieaugošā sociālā mobilitāte nozīmē mazāku bērnu skaitu ģimenē, viņi mitinās iežogotās savrupmājās, un viņu bērni vairs neaug komūnās. Šie cilvēki ikdienā vairāk laika pavada sastrēgumos, izjūt spriedzi, tiecoties pēc lielākas peļņas, izglītība ir ļoti dārga. Tādējādi cilvēki saskaras ar milzīgu stresu, tiecoties saglabāt šādu dzīvesveidu. Daļēji tāpēc viņi saskaras ar psihiskās veselības problēmām. Terapeiti, ar kuriem esmu šos jautājumus pārrunājusi, uzskata, ka dažas no minētajām problēmām nebūtu aktuālas komunālākā vidē. Tajā pašā laikā jāsaprot, kādā veidā terapija var šajā situācijā palīdzēt.

Antropoloģe Leita Malinga (Leith Mullings) veikusi aizraujošu pētījumu pagājušā gadsimta 80. gados Ganā. Viņa apraksta to, kā jebkura veida terapija vienmēr ir saistīta ar skatījumu uz indivīdu plašākā sociālā kontekstā. Tradicionālākās ārstēšanās metodes līdzinās sociālajai terapijai un saistītas ar indivīda reintegrēšanu sociālajā un kosmoloģiskajā sistēmā. Savukārt psihoterapija pēc definīcijas orientējas uz indivīdu un cenšas palīdzēt indivīdam dzīvot neoliberālā kontekstā.

Liels uzsvars likts uz “pašatbildību” (“self-responsibilisation”), kas, manuprāt, var būt gan pozitīva, gan arī negatīva lieta. Ja mēs cilvēkam sakām, ka “tā ir tava darīšana, tu pats to vari mainīt. Tev nevar palīdzēt sabiedrība, gari, senči, vecākie vai baznīca. Tu pats vari veidot savu dzīvi tādu, kādu vēlies”, tas var būt atvieglojums, bet tajā pašā laikā arī liels slogs, jo tādējādi mēs apgalvojam: “ja tu netiec ar to galā, tā ir tava vaina”. Manuprāt, cilvēki to uztver kā nepārvaramu šķērsli, jo viņi ir audzināti vidē, kurai raksturīga hierarhija, un vienmēr pakļāvušies autoritātēm, kuras norādījušas, kā jādzīvo. Tagad pēkšņi šī vieta ir atbrīvojusies, bet tas noticis tāpēc, ka sociālā kārtība ir mainījusies.

Agita Lūse: Šķiet, ka līdzību ar situāciju Latvijā ir daudz! Cilvēkiem nav bijis viegli adaptēties dzīvei sabiedrībā, kurā katrs ir atbildīgs par sevi, ir mazāk izteikta hierarhija, bet arī mazāks uzsvars uz kopējo labumu. Pēcpadomju periodā mums bija jāmaina domāšana un jāpārveido mūsu ģimenes, darba un kaimiņattiecības. Klausoties Jūlijas teiktajā, iedomājos, ka Rīgā ārkārtīgi reti var sastapt bērnus, kuri spēlējas pagalmā. Dzīvoju daudzstāvu mājā ar jauku, zaļu pagalmu, bet tajā var sastapt tikai cilvēkus, kuri izveduši pastaigā suni. Reizēm redzu, kā mazi bērni iet uz rotaļu laukumu parkā, taču viņi vienmēr ir kopā ar pieaugušajiem. Komunālā dzīve tagad norit tikai īpašos pasākumos vai svētkos, kad cilvēki sapulcējas. Kopumā arī komunikācija radinieku starpā vairs nenotiek tik bieži kā pagājušā gadsimta 80. un 90. gados.

Šķiet, pēdējos gados gan iezīmējas tendence uzlūkot lietas plašākā kontekstā, nevis risināt tikai indivīda pašreizējās problēmas, salāgojot domāšanu un izjūtas ar sabiedrības vajadzībām. Cilvēki interesējas par aspektiem, kas saistīti ar viņu izcelsmi, iedzimtību un dzimtu. Tas vērojams ģimenes terapijā, kā arī Latvijā visai populārajās dzimtas sistēmisko sakārtojumu praksēs. Cilvēki arvien vairāk interesējas par savām saknēm, paplašina zināšanas par iepriekšējām paaudzēm. Tāpat viņi arī interesējas, kā noteikti vēstures pavērsieni un politiskie notikumi, piemēram, pasaules karš, represijas vai deportācijas, ietekmējuši viņu dzimtu. Tas palīdz apzināties, kā mūs ietekmējusi sociālā vide un no kurienes rodas noteikti domāšanas un izjūtu modeļi.

Ja vides un sociālie faktori ietekmē mūsu labklājību, vai pastāv kustība, kas apvieno individuālās terapijas metodes ar plašāku aktīvismu (politiskās pārmaiņas paātrina ar tiešu rīcību, nevis tikai ar teoriju un diskusijām) vai aktivitātēm ar mērķi uzlabot situāciju sabiedrībā, kas savukārt var pozitīvi ietekmēt cilvēku psihisko veselību?

Jūlija Forheltere: Manuprāt, lielākā daļa Ugandas terapeitu, ar kuriem runāju, uzlūkoja sevi kā pozitīvo pārmaiņu aģentus. Viņi nepavisam neuzskata, ka viņu spēkos ir pilnībā izmainīt šo cilvēku dzīvi, jo pastāv nopietnas problēmas, piemēram, straujās pārmaiņas pilsētās, stress darba vidē, kā arī kara ietekme Ugandas ziemeļos. Nedomāju, ka kāds lolo ilūzijas, ka viņu spēkos būtu mainīt šīs sabiedrības fundamentālās struktūras.

Bieži saskaros ar cilvēkiem, īpaši Ugandas ziemeļos, kuri apgalvo, ka lielākajai sabiedrības daļai traumatiskās pieredzes apzināšanās nav atbilstošā pieeja, jo problēmas, ar kurām viņi ikdienā saskaras, piemēram, vardarbība un problēmas ģimenē, ietekmē viņu psihisko veselību lielākā mērā nekā pagātnes notikumi. Piemēram, laukos dzīvojoša sieviete, kura mājās cieš no vardarbības, kas saistīta ar viņas dzimumu un lomu laulības, ģimenes vai klana ietvaros, netiek uzlūkota kā indivīds. Šai sievietei terapija piedāvā iespēju tikt uzlūkotai kā indivīdam. Lai gan nav iespējams izmainīt viņas ģimenes uzbūvi un mudināt vērsties pēc palīdzības pie likumsargiem policijas darba specifikas dēļ, terapijas laikā viņa vismaz stundu jūtas kā indivīds. Dažiem cilvēkiem šī iespēja sniedz lielu pārliecību par saviem spēkiem. Tas ir aktīvisms citādā formā.

Agita Lūse: No savas puses vēlos piebilst, ka māksla, piemēram, skatuves māksla un literatūra, lielā mērā veicina jauno izpratni par šo jautājumu – kā indivīda labklājība ir saistīta ar sabiedrību un kā sabiedrība pieņem indivīda pārmaiņas. Iespējams, šī pašpietiekamā un autonomā subjekta kultivēšana ne vienmēr ir sabiedrībai vēlama. Sociālā vide bieži vien mums liek būt gataviem sniegt ieguldījumu un sadarboties, lai izjustu solidaritāti un empātiju, vienmēr censties un atrast līdzsvaru. Esmu novērojusi, ka jaunie mākslinieki cenšas virzīt šos jautājumus. Kāda ir mūsu attieksme pret izpausmju daudzveidību, indivīdu centieniem kļūt laimīgiem? Ar kādām sekām saskaras ģimenes, bērni, kolēģi un draugi? Cilvēkiem, kuri nāk no dažādām vidēm, par šiem jautājumiem ir konstanti jādiskutē, un māksla spēj lielā mērā sekmēt šīs diskusijas, jo tā uzrunā mūs kā ētiskas būtnes, kuras nepārtraukti saskaras ar izaicinājumiem. Kā reaģēt uz pārmaiņām, jaunām vērtībām un normām, tostarp labklājības normām? Kā labklājība ietekmē psihisko veselību? Vai šis jautājums jāaplūko indivīda vai sabiedrības līmenī?