Medicīnas studenti izvēlas iziet praksi Cēsu klīnikā
Šā gada februārī un martā praksē Cēsu klīnikā savas zināšanas, iemaņas un prasmes paplašināja Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes 6. kursa studenti Anna Raita un Ričards Kauliņš.
Cēsu klīnika. Publicitātes foto
RSU ir svarīga sadarbība ar reģionālajām ārstniecības iestādēm. Latvijas reģionos praksi regulāri iziet ne tikai RSU Medicīnas fakultātes vecāko kursu studenti, bet arī rezidenti, un tas veicina jauno ārstu piesaisti reģioniem.
Tā kā medicīnā ir svarīga pēctecība, t. i., zināšanu un iemaņu nodošana jaunajai speciālistu paaudzei, Cēsu klīnika regulāri nodrošina prakses iespējas medicīnas studentiem.
Annas Raitas atziņas par praksi
6. kursa medicīnas studente Anna Raita (attēlā), kura ir rīdziniece, Cēsu klīnikas bērnu slimību nodaļā ārsta praksē bija četras nedēļas.
Kā vērtē prakses iespējas Cēsu klīnikā?
Varu teikt, ka man viss ļoti patika. Slimnīca ir neliela, omulīga. Pagājušajā semestrī esmu bijusi praksē citās ārstniecības iestādēs, tāpēc ir, ar ko salīdzināt, piemēram, Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā darbs un vide bija pilnīgi citādi. Cēsu klīnikā izveidojās ļoti laba sadarbība ar nodaļas ārstiem, viņi ir atsaucīgi. Jutos droši, uzdodot jebkuru mani interesējošu jautājumu.
Kas bija vērtīgākais, ko apguvi un uzzināji prakses laikā?
Kopš otrā kursa studēju pediatrijas novirzienā. Kaut arī man ikdienā ir saskare ar bērniem, jo strādāju par medicīnas asistenti Bērnu slimnīcā, Cēsu klīnikā vērtīgākais bija tas, ka varēju iegūt praktiskās iemaņas.
Teorētiski es zinu, kā izklausās mitrie vai sausie trokšņi, bet, ja prakses laikā dienā ir iespēja izklausīt plaušas 20 – 30 bērniem, varu to iemācīties labāk sadzirdēt.
Bērnu slimnīcā plaušas man ir jāklausās retāk, jo tur tas nav mans tiešais pienākums.
Prakses laikā braukāji uz mājām vai dzīvoji Cēsīs?
Prakses laikā pamatā dzīvoju Cēsīs, īrēju dzīvokli – burtiski trīs minūšu attālumā no klīnikas. Man ir automašīna, tāpēc, ja vajadzēja, varēju ērti nokļūt Rīgā. Kad mums augstskolā atsūtīja informāciju par prakses iespējām, bija minēts, ka var dzīvot dienesta dzīvoklī, tomēr man šķita ērtāk pašai atrast sev dzīvesvietu uz mēnesi, gribēju būt neatkarīga.
Cēsis bija mana apzināta izvēle, jo gribējās pabūt prom no Rīgas. Es to uztveru kā atvaļinājumu no mācībām un ikdienas.
Protams, pa dienu strādāju un mācos, bet pēc tam ir brīvais laiks. Ja es būtu Rīgā, tas būtu tikai un vienīgi darbs. Ir studenti, kam nav ērti braukt kaut kur tālu, jo nav transporta vai autovadītāja tiesību. Tādā gadījumā pārvietošanās var būt problemātiska.
Man ļoti patīk pētīt apkārtni, tāpēc esmu izstaigājusi Cēsis krustām šķērsām. Arī viena no pediatrēm Sandra Kide ir dabas taku entuziaste. Viņa man ir ieteikusi vairākus maršrutus: Septiņu avotu ūdenskritumu, Līču-Laņģu klintis un citas dabas takas. Citreiz uzņemu ciemos draugus.
Cēsu klīnikas publicitātes foto
Tagad pediatrijas virzienu studenti vairs neizvēlas otrajā kursā, vai ne?
Jā, manā laikā bija divas pediatrijas grupas, un vēl nākamajam gadam tā bijam bet tagad vairs nav šāda pediatrijas kursa. To varēs izvēlēties rezidentūrā. Pediatrija ir viens no diviem konkurējošiem virzieniem, kas mani pašlaik interesē. Otrs ir neatliekamā medicīna.
Liela daļa manu kursabiedru izvēlējās pediatriju nevis tāpēc, ka noteikti plāno kļūt par bērnu ārstiem, bet gan tādēļ, lai labāk prastu sniegt palīdzību bērniem. Ikdienā jebkuras jomas ārstam šīs zināšanas ļoti noder.
Vai tu ieteiktu citiem studentiem Cēsu klīniku kā prakses vietu?
No pediatrijas viedokļa noteikti!
Atsaucīgi ir gan speciālisti, gan bērnu vecāki. Neviens nav izteicis iebildumus par to, ka viņu ārstē students.
Šeit vairāk ir sajūta, ka runājam kā ārsts ar ārstu. Es gan nekautrējos pārjautāt, ja kaut kas nav skaidrs. Vienīgais ieteikums būtu vēl vairāk vadīt, virzīt studenta darbu, pārbaudīt manas zināšanas.
Ričarda Kauliņa atziņas par praksi
6. kursa medicīnas studenta Ričarda Kauliņa dzimtā pilsēta ir Salacgrīva, taču studiju laikā viņš lielākoties dzīvo Rīgā. Praksē Cēsu klīnikā viņš bija sešas nedēļas, kur apguva iemaņas ķirurģijā. Kopā ar nodaļas virsārsti Ričards sagatavoja klīniskā gadījuma apskatu starptautiski citējamam žurnālam par pacientu ar vestibulo bazilārā baseina sindromu, kuram bija encematozais gastrīts.
Kāds iespaids palicis par praksi Cēsu klīnikā?
No rezidentiem, kuri savulaik kā studenti bijuši praksē Cēsu klīnikā, dzirdēju, ka šeit ir iespējams asistēt operācijās. Lielajās slimnīcās ir mazāk iespēju to darīt.
Pārliecinājos, ka Cēsīs patiešām var piedalīties operācijās ne tikai kā novērotājs, līdz ar to uzzināju daudz jauna, uzlabojot savas zināšanas gan teorētiskā, gan praktiskā līmenī.
Esot iekšā procesā, vairāk varēju arī iedziļināties konkrētā pacienta situācijā, veidojot izpratni par pacienta veselības stāvokli kopumā – kas ar viņu būs pēc operācijas, kāda varētu būt tālākā ārstēšana utt.
Kuras operācijas visspilgtāk palikušas atmiņā?
Mani pārsteidza plašais operāciju klāsts, kas tiek veikts Cēsu klīnikā, – gan laparoskopiskās holecistektomijas jeb žultspūšļa operācijas un apendektomijas, kas ir vienas no izplatītākajām operācijām, gan kājas amputācijas, kuņģa distālās daļas rezekcija. Šādas operācijas tik bieži varbūt citur nesanāktu redzēt. Un man bija iespēja tajās būt pirmajam asistentam!
Tu strādāji kopā ar vairākiem Cēsu klīnikas ķirurgiem?
Lielākoties kopā ar ķirurģijas nodaļas virsārsti Baibu Gabrāni, bet biju operācijās arī pie citiem ķirurgiem – Gundara Forstmaņa un Ruslana Kovaļenko.
Cēsu klīnikas publicitātes foto
Zinu, ka kopā ar nodaļas virsārsti izstrādāji viena klīniskā gadījuma aprakstu…
Jā, būtisks ieguvums prakses laikā bija kopā ar dakteri Baibu Gabrāni izstrādātais klīniskā gadījuma apskats, kas, cerams, tiks publicēts starptautiski citējamā žurnālā.
Tas bija par ļoti komplicētu gadījumu pacientam ar vestibulobazilārā baseina sindromu pēc insulta. Viņam bija tetraplēģija. Tas nozīmē, ka motorās kustības neeksistē no kakla uz leju un barošana tiek nodrošināta caur gastrostomu jeb caurulīti kuņģī, jo pacients pats nespēj norīt. Šī situācija pacientam bija jau trīs gadus un sarežģīja ārstēšanu akūtajā situācijā.
Ar pacientu bija grūti komunicēt. Viņš nerunāja, bet varējām sazināties ar mīmiku, žestiem. Akūtā problēma – viņam bija emfezomatozs gastrīts, kas ir ļoti reta saslimšana. Kopumā pasaulē ir aprakstīti tikai 200 šādi gadījumi. Un tā kā mēs to šeit sastapām, uzskatījām, ka to ir vērts aprakstīt citiem. Lielākoties šādus pacientus ārstē ķirurģiski, veicot kuņģa distālās daļas rezekciju vai pilnīgu kuņģa izņemšanu – atkarībā no skartās vietas lokalizācijas un plašuma.
Taču pacients nolēma, ka nepiekritīs ķirurģiskai ārstēšanai. Izskatot gadījumu retrospektīvi, tas uzlaboja viņa tālāko ārstēšanu. Pastāvēja risks, ka viņš varētu nepārdzīvot anestēziju un ķirurģisko iejaukšanos. Pacientam tika palīdzēts ar konservatīvu terapiju. Tas ir nozīmīgs gadījums, jo sākotnēji bija visas norādes, ka ir dobā orgāna perforācija jeb kuņģa plīsums, kas prasa neatliekamu ķirurģisku iejaukšanos, bet beigās izrādījās, ka tomēr nebija. Līdz ar to varējām glābt pacienta dzīvību. Komunikācija ar pacientu ir kā atslēga labākam ārstniecības rezultātam, bet mums tā bija apgrūtināta, turklāt ļoti retas saslimšanas gadījumā. Ir prieks, ka gadījums atrisināts veiksmīgi, un gandarījums par paveikto gadījuma analīzi.
Vai esi jau izlēmis, kurā medicīnas jomā specializēsies?
Es raugos uz rezidentūru kardioloģijā. Piedalos dažādos pētījumu projektos.
Par Cēsu klīniku
Cēsu klīnika darbojas kopš 2010. gada 1. janvāra, kad pārņēma visu labo pieredzi un tradīcijas no Cēsu rajona slimnīcas. Aizvadītajos gados klīnika ir piedzīvojusi lielas pozitīvas pārmaiņas. Tā nodrošina 24/ 7 neatliekamo palīdzību, stacionāro un ambulatoro ārstēšanu, sniedzot iedzīvotājiem stacionāro veselības aprūpi akūto un hronisko slimību gadījumā, plānveida veselības aprūpes pakalpojumus dienas stacionārā, kā arī speciālistu ambulatori konsultatīvo palīdzību un diagnostiku. Klīnika šogad saņēmusi Gada balvu medicīnā nominācijā Gada slimnīca 2022.