Pieci stereotipi par sociālā darbinieka profesiju

Ir vairāki mīti un stereotipi, kas valda mūsdienu sabiedrībā par sociālo darbu un sociālā darbinieka profesiju. Šoreiz lauzīsim piecus no populārākajiem stereotipiem.

Ikviens var strādāt par sociālo darbinieku, īpaša izglītība nav vajadzīga

Patiesībā, lai kļūtu par sociālo darbinieku, nepieciešama augstākā izglītība sociālajā darbā.

Sociālais darbs prasa plašas zināšanas par likumdošanu, psiholoģiju, cilvēka veselību u. c., kā arī spēju ātri reaģēt mainīgās situācijās.

Sociālais darbinieks strādā vai nu sociālajā dienestā, vai pansionātā

Patiesībā sociālais darbs tiek veikts un ir pieprasīts ne tikai pašvaldības un valsts institūcijās (sociālajā dienestā, pansionātā utt.), jo

pašlaik sociālā darbinieka profesija ir augstu novērtēta nevalstiskajās organizācijās, kuras izstrādā un ievieš sociālā atbalsta pakalpojumus sabiedrībā.

Tās ir gan Latvijas mēroga, gan starptautiskas organizācijas, piemēram, SOS Bērnu ciematu asociācija, Sarkanais Krusts, biedrība Rīgas pilsētas "Rūpju bērns", invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons.

Arvien lielāka nozīme sociālajam darbam un sociālajam darbiniekam ir ārstniecības iestādēs, kur izveidotas atsevišķas nodaļas vai pat dienests, piemēram, Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, Rīgas 1. slimnīca.

Rīgas Stradiņa universitātes bakalaura studiju programmas Sociālais darbs unikalitāte ir tajā, ka studenti apgūst medicīnas zināšanas vienlaikus ar humanitārajām un sociālo zinību disciplīnām.

Sociālie darbinieki izņem bērnus no ģimenēm

Patiesībā sociālais darbinieks ģimenei vispirms sniedz visa veida atbalstu – gan psihosociālo, gan informatīvo, piemēram, pastāstot par finansiālās palīdzības iespējām. Sociālais darbinieks sadarbojas ar citām institūcijām (policiju, bāriņtiesu, skolu) un citiem profesionāļiem (ar psihologu, ģimenes ārstu, psihiatru utt.), lai tiktu nodrošinātas un ievērotas bērna intereses.

Sociālie darbinieki strādā tikai ar nabadzīgajiem

Patiesībā sociālais darbinieks sniedz atbalstu visai sabiedrībai, jo, piemēram, mentālās veselības problēmas neizvēlas ne statusu, ne pārticību, tās var skart ikvienu. Vēl jo vairāk, ja runājam par bērniem un jauniešiem, kuri ir mobinga upuri, cieš no depresijas, trauksmes vai atkarību izraisošo vielu lietošanas radītiem uzvedības un veselības traucējumiem. Līdz ar to

sociālais darbs un sociālā darbinieka zināšanas un prasmes tiek augstu novērtētas, strādājot ar ikvienu, kam nepieciešama palīdzība un atbalsts.

Sociālā darbinieka profesija ir sieviešu profesija

Šis stereotips ir saglabājies tāpēc, ka sociālā darba pirmsākumi cieši saistīti ar žēlsirdību un labdarību, kā arī patversmju kustību 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, kur sievietes tradicionāli iesaistījās aktīvāk.

Sociālā darba profesija aicina uz dzimumu vienlīdzību, jo tikai caur dažādību, kā arī atšķirīgo pieredzi var paaugstināt sniegto pakalpojumu kvalitāti.