Sociālie darbinieki varētu sniegt psihoterapeitisko palīdzību. Saruna ar RSU viesprofesoru Džonatanu P. Kesleru

Autore: Linda Rozenbaha,
RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa

Marta beigās Latvijā ar lekciju viesojās RSU programmas Sociālais darbs viesprofesors, Merimekas Augstskolas asociētais profesors Džonatans P. Keslers (Jonathan P. Kessler), iecienīts RSU lektors. Viņa uzstāšanās temats šoreiz bija sociālā darba jomu atšķirības Latvijā un Amerikā. Ekspresintervijā iezīmējām šo tematu, un mūsu saruna aizvirzījās par jauniem izaicinājumiem ASV sociālajā darbā, tostarp, kā to ietekmējusi jaunā prezidenta Donalda Trampa politika.

Viņš ar lielu interesi iepazīst Latvijas sociālā atbalsta sistēmu. „Jo vairāk es mācu šeit un iepazīstu šo vidi, jo vairāk ceru, ka daļa prasmju, ko mēs ASV mācām sociālajiem darbiniekiem psihoterapijas jomā – mēs to saucam par klīnisko praksi –, varētu tikt pielietotas arī sociālajā darbā Latvijā,” viņš pauž cerību.

Viena no būtiskākajām atšķirībām starp sociālo darbu Latvijā un ASV, pēc profesora Keslera domām, ir psiholoģiskā atbalsta apjoms, ko ASV sniedz sociālie darbinieki. Turklāt psihoterapeitu darbs abās valstīs ievērojami atšķiras. „ASV psihiatri ir medicīnas speciālisti ar tiesībām izrakstīt medikamentus. Psihologi pārsvarā veic psiholoģisko testēšanu – novērtē kognitīvās spējas, smadzeņu darbību un mācīšanās grūtības. Apmēram 85 % no tā, ko Latvijā veic psihoterapeiti, ASV veic sociālie darbinieki,” viņš skaidro.

„Amerikāņu sociālie darbinieki apgūst klīniskās terapijas metodes darbam gan ar indivīdiem, gan sistēmām. Ne tikai psihoterapeiti var palīdzēt cilvēkiem ar emocionālām traumām vai garīgās veselības problēmām. Ja arī Latvijas sociālajiem darbiniekiem būtu šīs prasmes, viņi varētu labāk izprast cilvēkus, ar kuriem strādā – neatkarīgi no tā, vai viņi saskaras ar garīgās veselības traucējumiem, autismu, atkarību vai traumām.

Pieņemu, ka Latvijā psihoterapeitu ir mazāk nekā sociālo darbinieku. Ja sociālie darbinieki apgūtu šīs terapeitiskās prasmes, tas palīdzētu mazināt kopējo slogu sistēmai,” rezumē profesors Keslers.

Viņš dalās ar piemēru, kas iepriekšējā dienā pārrunāts ar kādu speciālisti – sociālo darbinieci no Latvijas slimnīcas: „Sieviete man pastāstīja par 12 gadus vecu meiteni, kuru hospitalizēja pēc tam, kad viņu seksuāli izmantoja vecākais brālis un pusaudze mēģināja izdarīt pašnāvību. Meitene arī sevi graizīja. Sociālā darbiniece man jautāja – kā es varu viņai palīdzēt? ASV sociālā darba studenti tiek sagatavoti darbam ar šādiem gadījumiem. Sociālie darbinieki bērniem piedāvā gan izglītojošas, gan terapeitiskas pieejas, lai palīdzētu viņiem saprast notikušo un atgūties pēc pārdzīvotās traumas.

Esmu dzirdējis, ka Latvijā šādos gadījumos biežāk iesaistās psihoterapeiti, taču tieši sociālajiem darbiniekiem ir biežāks un ciešāks kontakts ar bērnu. Ja viņiem būtu prasmes novērtēt situāciju, runāt ar bērnu un izprast, kā trauma ietekmē smadzenes un ķermeni, viņi varētu sniegt efektīvāku palīdzību un atvieglot psihoterapeitu darbu. Palielinot šos resursus, pastāv cerība, ka bērns ar mazāku varbūtību attīstītu atkarības, nenonāktu prostitūcijā vai nesaskartos ar depresiju un trauksmi.

Ja meitene pavada slimnīcā sešas nedēļas un jūtas droši, bet pēc izrakstīšanas atsāk sevi graizīt, sāk lietot alkoholu vai narkotikas, pārēsties vai citādi kaitēt sev – cik ilgi tas turpināsies? Līdz 35 gadu vecumam, kad viņa atkal nonāks sociālo dienestu redzeslokā, jau ar savu ģimeni, un šīs problēmas joprojām nebūs risinātas?

Vienīgais veids, kā šo ciklu pārraut, ir izglītība un atbalsts. Tas ir mans galvenais vēstījums – Latvijas sociālie darbinieki var apgūt šīs prasmes,” norāda profesors Keslers.

Vienlaikus viņš atzīst arī vairākus pozitīvus piemērus Latvijā – piemēram, ģimenes un bērnu kopienu centrus, kas sniedz palīdzību ģimenēm. Viņš pat atzīst, ka savā ziņā apskauž Latviju par progresu, kamēr ASV sociālā atbalsta sistēma saskaras ar arvien lielākiem izaicinājumiem: „Man šķiet, ka Latvija kā valsts daudz labāk rūpējas par saviem cilvēkiem nekā mēs ASV. Diemžēl, mainoties politiskajai vadībai… (nopūšas) bagātie kļūst vēl bagātāki, bet nabagie – vēl nabadzīgāki. Prezidents Donalds Tramps ir pieņēmis lēmumus likvidēt daudzus sociālos pakalpojumus, kas sniedza atbalstu tiem, kam tas visvairāk vajadzīgs. Piemēram, ASV Izglītības departaments Vašingtonā pastāv jau apmēram 40 gadus. Tas piešķir finansējumu, lai bērni varētu studēt koledžā. Tas arī atvēl līdzekļus testu veikšanai, kas palīdz identificēt bērnus ar autismu vai attīstības un mācīšanās grūtībām. Tas sniedz atbalstu arī mazākiem bērniem ar uzvedības problēmām vai garīgās veselības traucējumiem. Un tagad valdība, šķiet, vēlas visu to likvidēt (man ir draugi, kuri strādā izglītībā, un šīs pārmaiņas viņiem var nozīmēt darba zaudējumu).

Daļa no atbalsta sistēmām, kas kādreiz palīdzēja amerikāņu ģimenēm sūtīt bērnus uz koledžu, varētu vairs nepastāvēt. Un tas ir biedējoši, jo… kur šie jaunieši nonāks? Vai viņiem vispār būs iespēja iegūt augstāko izglītību, kļūt par ārstiem, zinātniekiem vai citiem profesionāļiem? Vai viņiem būs iespēja augt un dot pienesumu sabiedrībai?

Tramps faktiski izjauc institūcijas, kas līdz šim nodrošināja šādu attīstību,” skaidroja Keslers.

Viņš arī norāda, ka Tramps ir noraidījis dzimuma daudzveidības jēdzienu. Viens no viņa pirmajiem rīkojumiem bija paziņojums, ka Amerikas Savienotās Valstis atzīs tikai divus dzimumus – vīrieti un sievieti. "Tas nozīmē – nekādu geju, nekādu transpersonu, nekādu biseksuāļu, nekādu LGBTQ kopienas atbalsta. Visi līdzekļi, kas iepriekš tika piešķirti šo cilvēku atbalstam, tiks pārtraukti," teic Keslers.

„Sociālie darbinieki vai psihoterapeiti agrāk varēja sniegt atbalstu šīm minoritātēm – īpaši bērniem. Kopš pagājušā gadsimta 60. un 70. gadiem tādi jautājumi kā vienlīdzība, rasisms, daudzveidība un etniskās sapratnes veicināšana tika aktīvi atbalstīti. Baraka Obamas prezidentūras laikā valsts šajā ziņā guva ievērojamu progresu.

Cilvēki tika izglītoti cieņā pret daudzveidību, etnisko piederību un iekļaujošas sabiedrības veidošanu no dažādiem skatpunktiem. Bet Tramps to visu sagrāva. Piemēram, nedēļu pēc tam, kad viņš otro reizi nonāca pie varas, notika lidmašīnas katastrofa. Viņš vainoja… gaisa satiksmes kontrolierus, apgalvojot, ka viņi ir etniski pārāk dažādi un ka viņu darba sniegums nav pietiekami labs, jo viņi tika pieņemti darbā saskaņā ar iepriekšējās administrācijas daudzveidības, vienlīdzības un iekļaušanas politiku,” satraukti skaidro profesors Keslers.

„Patiesībā ir ļoti iedvesmojoši redzēt, cik iekļaujoša ir Latvija. Piemēram, nodarbībā, kurā šodien mācīju, visi studenti bija no dažādām pasaules valstīm. Latvija novērtē un veicina globālu izpratni, piedaloties starptautiskās izglītības iniciatīvās,” uzteic Keslers.

Vienlaikus viņš atzīst, ka Trampa ievēlēšana atspoguļo plašāku sabiedrisko noskaņojumu: „Daudziem sociālajiem darbiniekiem visgrūtāk pieņemamais ir tas, ka viņš tika ievēlēts, balstoties uz solījumu uzlabot cilvēku ekonomisko situāciju – amerikāņi ir ļoti koncentrējušies uz saviem finanšu apstākļiem. Daudzas preces valstī kļūst arvien dārgākas (piemēram, pārtika u. c.) un mazāk pieejamas, un cilvēki ir dusmīgi. Lai gan bezdarba līmenis bija zems, cilvēki strādā, taču vairs nevar atļauties to, ko varēja iepriekš. Trampa risinājums bija samazināt “valsts pārvaldes izšķērdību”. Problēma ir tajā, ka tas nozīmē daudzu pakalpojumu pārtraukšanu – arī tādu, kurus sniedz sociālie darbinieki un citi speciālisti, lai atbalstītu trūcīgākos un neaizsargātākos.

Daļa amerikāņu sāk saprast, ka ne viss, ko viņš piedāvā, ir labs. Patlaban daudzi ASV iedzīvotāji sociālā atbalsta samazinājuma dēļ izjūt lielu trauksmi un nenoteiktību,” noslēdz profesors Keslers.

Prof. Keslers kopā ar RSU studentiem

Lasi profesora Keslera rakstus portālā LSM

Kāpēc atkarīgie veido attiecības ar vielām, nevis cilvēkiem?

Kā attiecības veido cilvēki, kuri uzauguši līdzās atkarīgajiem?